Jūras novērotājiem — divdesmit
Lai gan Latvijas ap 500 km garā jūras piekraste, salīdzinot ar kopējo valsts robežas garumu, ir ļoti liela, katrs tās posms tiek rūpīgi kontrolēts. To dara Jūras spēku flotiles Jūras novērošanas un sakaru dienests (JNSD). Lielākā uzmanība tiek pievērsta kuģiem un citiem lielākiem objektiem, kontrolējot to uzvedību Latvijas teritoriālajos ūdeņos un fiksējot iespējamos likumpārkāpumus, tomēr arī nelielas laiviņas un pat atsevišķi cilvēki var nonākt JNSD redzeslokā, ja, piemēram, ir gadījusies kāda nelaime un nepieciešama palīdzība.
Jūras spēku acis
Decembrī JNSD svinēja savas pastāvēšanas 20 gadus. Līdzīgi daudzām citām Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībām, arī jūras novērotāji «dzima» deviņdesmito gadu pašā sākumā.
Bataljona pirmais komandieris bija pulkvežleitnants Juris Pluščevskis. Savukārt 1993. gada nogalē JNSD priekštečus sāk integrēt Latvijas Jūras spēkos (JS), izveidojot JS Krasta apsardzes bataljonu. Šis laiks dienestam ir īpaši grūts, jo līdzīgi kā daudzviet jaunajā valstī, arī jūras novērotājiem katastrofāli trūkst resursu, finanšu un ekipējuma.
1999. gada vasarā ar aizsardzības ministra pavēli tiek izveidots JS Radiotehniskais bataljons — šis posms JNSD saistās ar specializēšanās uzsākšanu savā jomā. Vienība vairāk koncentrējas tieši uz jūras radiotehnisko novērošanu, vienlaikus bijušais Krasta apsardzes bataljons tiek sadalīts divās vienībās — jau minētajā Radiotehniskajā bataljonā un Atbalsta bāzes Ventspils filiālē, kur līdz pat 2011. gada sākumam bāzējās arī JNSD vadība. 2001. gada nogalē JNSD tiek pie vēl viena jauna nosaukuma — tiek izveidots JS Krasta aizsardzības bataljons, savukārt 2004. gada 29. aprīlī ar aizsardzības ministra pavēli izveido Jūras spēku flotiles (JSF) JNSD. Pēdējā lielākā pārmaiņa dienestā saistās ar vienības dislokācijas vietas maiņu no Ventspils uz Liepāju 2011. gada sākumā, kur JNSD tagad bāzējas JSF izvietojuma teritorijā.
Attēlā – 7.Ventspils robežsardzes bataljons 1992.gada vasarā mācībās Kolkasragā. Foto: JNSD arhīvs
JNSD svarīgākais uzdevums ir Latvijas Republikas jūras piekrastes un teritoriālo ūdeņu kontrole, ievācot un nodot tālāk radiotehnisko un vizuālo informāciju par visiem virsūdens mērķiem atbildības teritorijā. JNSD mēdz dēvēt arī par JSF acīm. «Paši lēmumus mēs nepieņemam — mēs skatāmies, ievācam iespējami daudz informācijas un operatīvi nododam to tālāk. Tas ir dienestu sadarbības jautājums — jo ātrāk un kvalitatīvāk mēs izdarām savu darbu, jo ātrāk un efektīvāk var reaģēt citi atbildīgie dienesti,» stāsta A. Guzlēns. JNSD spēja «redzēt» piekrasti noder ne tikai potenciālu robežpārkāpēju atrašanā, bet arī ļauj fiksēt un nodot informāciju par kuģiem, jahtām vai vēl mazākiem peldošiem objektiem, kam radušās tehniskas problēmas, konstatēt naftas vai tamlīdzīgus piesārņojumus.
Nemitīga modernizācija un optimizācija
Sākumposmā JNSD daudzviet piekrastē bija jūras novērošanas stacijas, bet tagad dienests kļūst arvien modernāks un cilvēku funkcijas pakāpeniski pārņem mūsdienīga tehnika. Īpaši tas jūtams, pakāpeniski ieviešot jauno jūras novērošanas sistēmu, kas ir tapusi sadarbībā ar NATO Materiāltehniskā nodrošinājuma un piegādes aģentūru. Pagaidām gan vēl darbojas abas — gan vecā, gan jaunā, taču pilnīga pāreja uz teju pilnībā automatizētu piekrastes kontroli ir tikai neilga laika jautājums. «Tad faktiski viss darbs tiks veikts tikai no Liepājas.» Patlaban JNSD vēl ir stacijas un personālsastāvs arī Ovīšos, Jūrmalciemā un Kolkā.
Laika gaitā JNSD piedzīvojis ne tikai visdažādākās sava statusa izmaiņas, bet arī ļoti būtisku modernizāciju un optimizāciju. Tik pamatīgu, par kādu daudzi citi dienesti pat domāt baidītos. Tomēr komandleitnants A. Guzlēns atzīst, ka notikušais process ir loģisks un nepieciešams, Jūras spēkiem pārejot no vecās jūras novērošanas sistēmas uz jauno, automatizēto. «Nav jēgas ieguldīt naudu lieki, mēģinot mākslīgi uzturēt vecās sistēmas atliekas, kas savu laiku jau sen nokalpojušas un ir tehniski un morāli novecojušas. Vecajā sistēmā katrā posteni dežurēja trīs cilvēki, iegūtos datus ievadīja ar roku un pārsūtīja uz centru tālākai apstrādei.
Tagad viss notiek automātiski, datu apstrāde, centralizēta vadība un tālāka rīcība ar iegūto informāciju notiek no Liepājas komandcentra.
Protams, tas ir daudz ērtāks un efektīvāks datu ieguves veids, kas krietni vairāk neitralizē tā saucamo cilvēcisko faktoru.
JNSD laika gaitā piedzīvojis patiešām dramatisku štatu samazinājumu. «Savulaik mūsu dienestā dienēja pat līdz 400 cilvēku, tas vēl bija obligātā militārā dienesta laikā. Pašlaik iztiekam ar 65 speciālistiem,» stāsta A. Guzlēns. Tā kā JNSD ir specializējies visai specifiskā jomā, ar šādu skaitu pilnīgi pietiek.
Jāstrādā ar galvu, acīm un pirkstiem
Līdzīgi kā citās militārajās nozarēs, kur darbs cieši saistīts ar tehnoloģiju izmantošanu, arī JNSD ikviens interesents no malas uzreiz pie darba netiks. Raksturojot savu «ideālo karavīru», A. Guzlēns min: «Protams, ir jāpiemīt visām karavīra iemaņām, ir jāapgūst dienestam nepieciešamās pamatiemaņas un jābūt spējīgam arī tīri fiziski izpildīt noteiktos normatīvus. Taču būtiskākā prasība — šim cilvēkam jābūt draugos ar datoru. Protams, datorus tagad pārzina gandrīz visi, taču mēs prasām labu izpratnes līmeni.» Būtībā JNSD speciālistu ikdienas darbs ir visai tālu no klasiskā priekšstata par karavīru dienaskārtību, drīzāk te būtu vietā salīdzinājums ar ofisa darbiniekiem. Tiesa, pagaidām vēl dienesta pārstāvji brauc arī uz dežūrposteņiem piekrastē, kur nu tie vēl ir palikuši, bet līdz ar jaunās jūras novērošanas sistēmas pilnīgu «iedarbināšanu» arī šo informāciju vāks un apstrādās pilnīgi automātiski.
Mūsu svarīgākie darba instrumenti ir galva, pirksti un liela, liela pacietība.
Būtībā mūsu operatoru darbs ir viena liela rutīna. Reizēm pat tik liela, ka cilvēks nepamana acīmredzamus objektus, kuģus — vienkārši skatās ekrānā un neredz. To pārbaužu laikā esmu pats pieredzējis — speciālists ir tik ilgi sekojis līdzi ekrānā notiekošajam, ka smadzenes jau vairs nespēj vienādi aktīvi filtrēt visu informāciju. Protams, visu dublē tehnika, tomēr cilvēks ar savām zināšanām šajā sistēmā ir pats būtiskākais,» skaidro A. Guzlēns. Puslīdz labā līmenī JNSD operatora iemaņas var apgūt pusgada laikā. Pa šo laiku cilvēks detalizēti izpēta un apgūst savu novērošanas zonu, lai pēc tam jebkurā mirklī spētu bez pūlēm saprast, kas tajā notiek.
JNSD rīcībā esošā tehnika nav slepena — faktiski viss aprīkojums ir brīvi nopērkams un tiek lietots arī civilajā krasta kontrolē, tomēr ir arī savas specifiskas konfigurācijas. «Mūsu darba kvalitāte ir ļoti atkarīga no tehnikas. Mēdz teikt, ka mūsu dienests ir Jūras spēku acis, bet mūsu tehnika savukārt ir mūsu acis,» atzīst JSND komandieris. Ja laika apstākļi ir normāli, JNSD var fiksēt gandrīz vai katru peldošu objektu visā piekrastē — tehnika «redz» pat kvadrātmetru lielu peldošu, siltumu izstarojošu objektu. Taču lielos viļņos mazās laivas un peldētāji praktiski nav pamanāmi, savukārt migla slāpē infrasarkano starojumu. «Vismaz pusi no visas sistēmas efektivitātes dod cilvēks, kas strādā ar tehniku un datiem,» atzīst A. Guzlēns.
Līdzīgi citiem dienestiem, kur nepieciešams salīdzinoši augsti kvalificēts darbaspēks, arī JNSD ir grūtības atrast, piesaistīt un noturēt speciālistus. «Arī mums jāievēro amatu kategorijas un tām atbilstošais atalgojums. Tādēļ, uzsākot darbu, labam datora speciālistam varam maksāt tikai zemākajai kategorijai atbilstošu atalgojumu, kas nav īsti konkurētspējīgs darba tirgū. Protams, mēģinām arī paši audzināt savus kadrus, sūtām speciālistus mācīties — un tomēr visai bieži ir gadījumi, kad mūsu cilvēks saprot, ka vairs nevēlas par tādu naudu darīt šo darbu, ir radušās citas prioritātes vai vienkārši kāda no komerckompānijām apsola jau gatavam speciālistam krietni lielāku algu.»
Lai labi paveiktu savus darba pienākumus, JNSD speciālistam ir nemitīgi jāstrādā, tāpēc pārtraukumi neder. «Ja nepraktizē, zūd iemaņas,» atzīst JNSD komandieris. Visu šo iemeslu dēļ patiešām labu speciālistu piesaistīšana ir diezgan sarežģīts uzdevums. «Tagad var teikt, ka mūsu dienesta «mugurkauls» ir sievietes. Alga, kas varbūt nav pati konkurētspējīgākā, tomēr ir stabila un salīdzinoši laba iepretī daudzām citām jomām. Sievietes turklāt ir stabilākas un prognozējamākas speciālistes ilgākā perspektīvā, vīrieši bieži vien ir krietni vien impulsīvāki un grib daudz ko izmēģināt, metas jaunos izaicinājumos.»
Kuģis peld pa Slīteres siliem
A. Guzlēnam ir liela pieredze JNSD komandiera amatā — drīz būs jau seši gadi, kopš viņš pilda šos pienākumus. Protams, šajā laikā pieredzēts arī ne mazums kuriozu situāciju. «Visvairāk joku bija tad, kad arī pie mums dienēja obligātā militārā dienesta karavīri. Piemēram, reiz bijām aizbraukuši pārbaudē Ovīšos. Skatāmies — stacijā it kā neviena nav, zvanām — neatbild. Izrādās, karavīri visu pametuši un aizgājuši uz kādu tuvīno māju cept kartupeļus. Nu, mēs iegājām un aizslēdzām durvis no iekšpuses. «Pavāri» pēc brīža atgriežas, bet nu jau paši vairs netiek iekšā stacijā. Klauvējās, dauzījās. Un beidzot bija tik laimīgi, kad ieraudzīja mūs — izrādās, esot nodomājuši, ka varbūt kādi vietējie demolētāji ielīduši un būs sataisījuši ziepes.»
Citureiz kāds no karavīriem sajaucis koordinātas, apmetis karti otrādi, un sanācis, ka pavadāmais kuģis mierīgi «peldējis» pa Slīteres siliem un pakalniem. Bet vēl kāds operators, jau pārbaudes laikā, saņēmis datus par viltus mērķi, tomēr itin mierīgi devis tam vārdu, piefiksējis un izvadījis no kontrolējamās akvatorijas. «Tas viss attiecas uz jau minēto cilvēcisko faktoru, no kura nekur neizbēgsi,» secina JNSD komandieris.
Laika gaitā uz labo pusi mainījusies arī apkārtējo iedzīvotāju attieksme. «Teikšu atklāti, obligātā dienesta laikā reizēm bija ne tikai kuriozi, bet arī īstas nepatikšanas. Pārejai uz profesionālo armiju bija ļoti pozitīva ietekme — cilvēki to redz un novērtē,» saka A. Guzlēns. Pamazām cilvēki, īpaši Kurzemes piekrastē, aprod ar JNSD torņiem, saprot, ka videi un cilvēkiem nekāda kaitējuma nav. Un, pieaugot savstarpējai sapratnei un sadarbībai, JNSD var cerīgi raudzīties arī nākotnē, uz nākamajiem divdesmit gadiem — pilnīgi noteikti.
Taivo Trams, Tēvijas Sargs