Dižkareivis Krišjānis: Stundu pa stundai

Dižkareivis Vilnis Krišjānis, kurš dien Latvijas kontingentā Meimenā, raksta par savu pirmo misiju Afganistānā. Pirmā atziņa, pie kuras viņš nonācis – mācīnas ir beigušās, viss notiek pa īstam.

Ir 2010.gada 7.decembris, diena, kuru ar zināmu iekšējo spriedzi gaidīju pēdējās divas nedēļas, atpūšoties pirms lidojuma uz Afganistānu. Mani atbraukuši pavadīt vecākais brālis un viņa jau gandrīz četrus gadus vecais dēls. Arī mans kolēģis un draugs  Artūrs. Izkāpjot no mašīnas pie caurlaides kontrolpunkta Kadagā, visapkārt balto sniegs. Ir apmēram mīnus 7 grādi, pulkstenis rāda seši vakarā. Pienācis brīdis, kad jāatvadās no tuviniekiem. Tas tiešām nav viegli, tādēļ cenšos to izdarīt pēc iespējas ātrāk, neizplūstot garos atvadu vārdos. Ieejot bāzē, saprotu, ka jāpiezvana mammai uz Angliju — kad pa dienu sarunājos, viņa visu laiku raudāja un nespēja man pateikt ne vārda. Beidzis sarunu, sastopu arī pirmos kolēģus, ar kuriem kopā būs jāpavada seši mēneši Afganistānā. Kad pārējie atvadījušies no savām ģimenēm, dodamies svērt somas – lielās somas svars nedrīkst pārsniegt 20 kilogramus, rokas bagāža – 5 kilogramus. Lielajā aktu zālē pulkvedis Dzintars Roga ar kolēģiem jaunajam kontingentam nodod pēdējās instrukcijas. Ir apmēram 20:45, kad sakāpjam autobusos. Aizkustina tas, ka, sākot kustību no bāzes un braucot garām komandieriem, viņi mūs militāri sveicina, pieliekot roku pie galvassegas. Militārās policijas sirēnām skanot, tiekam eskortēti uz Rīgas lidostu.

Visapkārt smiltis, lidlauks bez asfalta

Lidmašīnā mūs sagaida Norvēģijas armijas karavīri, arī viņu ceļa mērķis tāds pats, kā mums. Gaisā paceļamies tieši pusnaktī, lidojums uz nekurieni ir sācies. Pēc trīs stundām esmu priecīgs, ka beidzot nosēžamies Turcijā, lidostā, kura atrodas Melnās jūras pašā krastā. Šīs trīs stundas bija mokošas, jo starp sēdekļu rindām bija maz vietas kājām un brīžiem lidmašīnu pamatīgi kratīja. Tagad varam stundu atpūsties, un 4:00 atkal uzsākam trīs stundu lidojumu — nu jau uz Mazāri Šarīfu, kas atrodas Afganistānas ziemeļrietumos. Uz brīdi iesnaužos, bet, kad paveru acis, pa logu paveras bezgalīgi tuksnešains apvidus. Esam jau virs Afganistānas un drīz nosēdīsimies.

Tuvojoties Mazāri Šarīfas lidostai, gaisā pamanu vairākus kaujas helikopterus, kuri acīmredzot nodrošina zināmu perimetru virs lidostas, lai garantētu lidmašīnas drošāku nolaišanos. 

Spilgtie saules stari ir tie, kas apņem pirmām kārtām un, protams, siltais gaiss — ir ap plus 18  grādi. Tālāk uz Meimenu lido krietni mazāka lidmašīna, man iekrīt pēdējais reiss – ap diviem dienā. No Mazāri Šarīfas uz rietumiem redzams liels kalnu masīvs, kuru ieskauj migla. Redzamība tālumā slikta, jo nakts un dienas temperatūras krasās starpības dēļ veidojas migla. Esmu lidmašīnā, vēl tikai 40 minūtes, un tad jau satikšu kolēģus, kuri Meimenas pilsētā un tās apkārtnē nodienējuši pusgadu. Kāpēc apkārtnē? Tāpēc, ka satikšu ne tikai militāros policistus, bet arī sev pazīstamus kājniekus, kuri pildījuši savus pienākumus kā izlūki Provinču atjaunošanas vienībā.

Kad lidmašīna laižas lejā, cenšos ieraudzīt pilsētu ar daudzām un dažādām ēkām, baznīcām, asfaltētiem ceļiem, krāsainiem jumtiem, taču nekā no tā visa neredzu. Viss apgabals, kā arī pilsēta ir tikpat kā vienā tonī – visapkārt smiltis, pat lidlauks nav noasfaltēts, nekas arī neliecina par pilsētas esamību mūsu izpratnē. Pirms izkāpšanas visiem ir jāuzvelk bruņuvestes un galvā jāuzliek ķiveres. Kolēģi ir atbraukuši mums pakaļ. Sasveicināmies, sadalāmies pa mašīnām un braucam uz bāzi, kurā dzīvosim.

Iebraucot bāzes teritorijā, mani pārsteidz tās izkārtojums, kas reālajā dzīvē izskatījās pavisam citāds, nekā fotogrāfijās vai videomateriālos. Sadalāmies pa istabiņām, kuras ir gana mājīgas, vēl atliek iepazīties ar bāzes teritoriju. Apmēram trīs dienas paiet, kamēs ekipējums ir pārņemts un pamazām varam sākt pildīt savus pienākumus. Mūsu nodaļa sastāv no sešiem cilvēkiem, tās primārais uzdevums ir provinces komandiera un citu VIP personu apsardze.

Pirmais brauciens pilsētā

Izbraucot pa galvenajiem bāzes vārtiem, atrodamies pilsētas nomalē, un paveras skats, kuru man nav ar ko salīdzināt. Braucot aizvien dziļāk pilsētā, kopējā aina nemainās, uz ceļa valda tāds kā haoss, kuru neviens nekontrolē. Jābrauc ļoti uzmanīgi, jo ceļa malās spēlējas daudzi mazi bērni un pieaugušie labprāt pārvietojas pa ceļa vidu. Ievēroju arī daudz ēzeļu. Automašīnām numura zīmes, acīmredzot, nav obligātas, jo tās tikpat kā nemana. Braucēji pagriezienus nerāda un mēdz nogriezties pa labi no kreisās brauktuves malas. Ceļu policija esot, taču nemanu to darbībā. Ielu malas ir kā nosētas ar tirgoņiem, tirgo pārsvarā augļus, riekstus, jēra gaļu, auduma izstrādājumus, saldumus un visādus krāmus.

Afgāņi dzīvo mazos no māla, retāk no koka vai ķieģeļiem celtos namiņos, apkārt žogs, kurš veidots no māla un sakultiem salmiem. Pilsētas centrā paveras mazliet cita aina — tur var manīt arī lepnākas mājas, pie kuru sētām bieži redzama vietējās policijas vai armijas apsardze. Šeit var ieraudzīt gubernatora rezidenci, mēriju, tiek celta liela mošeja ar spilgti zilu kupolu, redzamas vēl citas mājas, kurās pārsvarā dzīvo augstas personas. Ārpus pilsētas it kā notiekot vietējo sacensības — „beigtā teļa stumšana”.

Braucot austrumu virzienā ārpus pilsētas, nokļūstam uz slavenā Ring Road, kas ir pilnīgi jauns, kalnu ieskauts noasfaltēts ceļš. 

Tūlīt arī nogriežamies pa sānceļu un uzbraucam kalnā, no kurienes lieliski var redzēt sacensību norises vietu. Atpakaļceļā, pārbraucot pāri Meimenas tiltam, nogriežamies pa ielu, kur redzamas vairākas darbnīcas. Te top gan dažādi metāla izstrādājumi, gan smalki darinājumi no koka. Braucam gar pašu upes krastu, taču tā ir pilnībā izžuvusi, tāpēc savu ceļu turpinām pa tās gultni līdz pat bāzei.

Secinājumi pēc pirmā izbrauciena ir vairāki: 1) kontrole pār notiekošo pilsētā nav tikpat kā nekāda — satiksme, cilvēku pārvietošanās, piesārņotas ielas; 2) vadot auto, ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgam, ātrums zem atļautā, 20—40 kilometri stundā; 3) pilsēta sadalīta daudzos mazos kvartāliņos, tāpēc orientēties pilsētā pagaidām ļoti grūti pat ar kartes palīdzību; 4) galvenās ielas ir noasfaltētas, taču lielākā daļa ar grants segumu, kas ir bēdīgā stāvoklī; 5) sāku saprast, ka mācības ir beigušās, jo te viss notiek pa īstam un kādam mēs noteikti nepatīkam!

Līdz pirmajam starpgadījumam nav ilgi jāgaida

Ir 13.janvāris, ceturtdiena, ir uzsnidzis pirmais sniegs —aptuveni 12 centimetru biezs, taču pa dienu liela daļa nokūst. Šodien ir brīva diena, tāpēc man radās vēlme atskatīties notikušajā. Pamazām iepazinuši pilsētu un apzinājuši svarīgākos objektus tajā, mēs jau spējam savus pienākumus veikt pilnībā un bez aizķeršanās. Bieži braucam uz gubernatora ofisu, policijas galveno pārvaldi un citām vietām. Arī neomulīgās sajūtas, atrodoties afgāņu vidū, ir pārgājušas, taču, braucot pa pilsētu, manī joprojām ir neliela spriedze, jo aizdomīgs šķiet itin viss.

Ilgi arī nebija jāgaida līdz pirmajam starpgadījumam pilsētā, kad, vedot komandieri pie gubernatora, manā džipā ieskrēja vieglā automašīna.

Kad auto, nesaprotami manevrējot, ieskrien sānā, tūlīt rodas aizdomas par pašnāvnieka spridzinātāja klātbūtni, kuram neizdevās detonēt spridzekli. 

Šajā gadījumā tas bija jaunietis, kurš notikušo nožēloja un šķita pamatīgi pārbijies, saprotot, ka ir izraisījis sadursmi ar ISAF (Starptautiskie drošības atbalsta spēki). Ar tulku atbalstu, kuri brauca kopā ar mums, situācija ātri tika atrisināta, un mēs veiksmīgi varējām turpināt ceļu. Šādos gadījumos situācija ir jāatrisina pašiem, jo uz policijas palīdzību nav ko cerēt.

Drošības līmenis pilsētā un tās apkārtnē tiek vērtēts kā ļoti zems, lai arī šeit atrodas ISAF spēki, kuri regulāri iesaista arī Afganistānas nacionālo armiju dažādās operācijās. Lielākie draudi ir nomīnētie ceļi, ar mīnām apkrauti motocikli un spridzinātāji pašnāvnieki. Ārpus pilsētas bieži norisinās apšaudes, taču pārsvarā tās notiek no paliela attāluma, vidēji 800 metriem. Tālibi ļoti baidās no kaujas helikopteriem, kuri mūsu bāzē ir vairāki. Ik vakarus sapulcē var dzirdēt, ka atkal kāda no amerikāņu vai norvēģu vienībām ir cietusi apšaudē vai sprādzis lādiņš. Braucot uz operāciju rajonu, pats redzēju, kā izskatās nesen cietis konvojs no improvizētajiem spridzekļiem — ceļa malā mētājās sadeguši konteineri, uz ceļa — degušas kravas mašīnas. Improvizētos spridzekļus nemiernieki uzstāda aizvien gudrāk, tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas. Gadās, ka ar metāla detektoru tos ir grūti atklāt. Aizvien biežāk tiek lietotas nospiediena plāksnes un šķembu mīnas, kas efektīvi neitralizē ložmetējniekus.

Pirmais brauciens ārpus pilsētas

Braucot uz Almāras pusi, bija par ko padomāt, jo viss iepriekš dzirdētais un redzētais mani neatstāja vienaldzīgu. Braucām kopā ar 2.kājnieku bataljona karavīriem un vadību piešaut smagos ložmetējus, snaiperi – savus ieročus. Ring Road ceļš, lai arī kalnu ieskauts, pavēra acīm aizvien jaunas gleznainas ainas. Diena bija saulaina, līdz ar to ekipējumā bija pietiekami silti.

Kad piešaude trīs kalnu piekājē bija beigusies, varējām atgriezties atpakaļ Meimenā, bet ne visi. Vienai no kājnieku bruņumašīnām dzinējam bija pārplīsusi siksna, līdz ar to pāris ekipāžas brauca pēc palīdzības uz bāzi Meimenā.

Nemiernieku apvidū

Tikko uzlēkusi saule, kad izbraucam. Šoreiz pa Ring Road ar Mercedes-Benz G klases visurgājēju dodamies uz pretējo pusi, kādus 65 kilometrus uz ziemeļiem no Meimenas. Pa ceļam atkal ir skaistas ainavas, taču ne mirkli nedrīkst atslābināties, jo ir jābūt ļoti vērīgam, vērojot apkārtni un cilvēkus. Mana pozīcija ir augšā pie granātšāvēja. Braucot redzēju vairākas liecības no PSRS un Afganistānas kara laikiem — tie bija pamestu vai saspridzinātu tanku vraki, kā arī izpostītu ciematu drupas. Tuvojoties galapunktam, rokas man jau bija pamatīgi nosalušas.

Objekts, uz kuru braucām, ir policijas bāze visai bēdīgā stāvoklī. Vēlāk viens no vietējiem policistiem ar tulka palīdzību mums sūdzējās, ka viņam aptverē esot tikai piecas patronas, ka vairāk neviens nedodot. Protams, ir grūti saprast, kā ar tādu munīcijas daudzumu var aizsargāt pilsētas iedzīvotājus un savu drošību.

Kad PRT (Provinču atjaunošanas vienība) komandieris bija beidzis pārrunas, viņš paziņoja, ka mēs uz operācijas rajonu Turkmenistānas pierobežā nedosimies. Ieturējām maltīti un devāmies atceļā. Vēlāk šo ceļu mērojām vēl vairākas reizes, taču tad izmantojām bruņumašīnu Iveco, jo tajā braukšana ir krietni drošāka, taču jebkāda veida ērtības gan jāaizmirst.

Kādreizējo padomju spēku pozīcijās

Russianhill ir 45 kilometrus uz ziemeļiem no Meimenas, apvidus ir kalnains, ar izžuvušām upes gultnēm un ciematiņiem. Braucienam gatavojāmies rūpīgi, ekipējums, transports un citas lietas tika sagatavotas tā, lai plānotās trīs dienas (ja nepieciešams, arī  ilgāk) varētu pilnīgi operēt apvidū.

Būt gataviem par visiem simt procentiem ir būtiski, jo braucieni uz operāciju rajoniem var izvērsties neprognozēti. 

Brauciena svarīgumu mūsu gadījumā nosaka tieši PRT komandiera un viņa padomnieka klātbūtne, jo esam atbildīgi par viņu drošību.

Ir rīts, kolonna tiek sagatavota ceļam, — esam apmēram 12 transporta vienības un bruņu transportieri. Šoreiz braukšana būs pa grants ceļu, bet nodomāju —tas nekas, tie ir tikai 45 kilometri. Galā nokļuvām tikai pēc apmēram četrām stundām. Laiku pa laikam arī apstājāmies, lai pārbaudītu, vai aizdomīgākajās vietās nav improvizēto spridzekļu. Šādos izbraukumos ir būtiski, lai visi transporta līdzekļi pārvietotos pa pirmās mašīnas sliedēm.

Kad beidzot esam galā, varu laimīgi nopūsties un izstaipīt visas notirpušās vietas, jo brauciens pamatīgi nogurdināja. Tagad kādreizējo padomju spēku pozīcijās atrodas vietējās policijas pozīcijas, kuras izvietotas uz paliela paugura. Cik sapratu, tur arī pārlaidīsim visas naktis, taču tagad ir laiks ieturēties, ko arī netraucēti darām. Kad esam jau paēduši, klajumā pie policijas pozīcijām atskan pirmie šāvieni, kas tiek raidīti no pretējiem kalniem, tūlīt aiz priekšā esošā ciemata. Norvēģu vienība nekavējoties atklāj pretuguni, evakuējam komandieri policijas pozīcijās, kas ir salīdzinoši droša vieta. Šī nu bija tā reize, kad vienlaikus darbībā varēja redzēt ložmetējniekus, snaiperus, mīnmetējus. Protams, mums pievienojās arī vietējie policisti ar saviem ieročiem, kādi nu kuram tie bija. Nemiernieki apšaudi periodiski atkārtoja, līdz tā ievilkās aptuveni uz stundu. Kā vēlāk noskaidrojās, pretinieks bija atradies no mums aptuveni kilometra attālumā.

Apšaudes un tanki, kas iedveš bailes

Kad izdzirdēju pirmos šāvienus, pirmais, ko iedomājos, bija — vai tiešām kāds uz mums ir atklājis uguni? Sākumā nespēju tam noticēt, lai arī pretinieks atradās patālu. Šī ir mana pirmā misija, tāpēc notikušo uztveru ar vēl nebijušām emocijām.

Kad apšaude bija rimusies, sadalījāmies pa grupām, un turpmāk apkārtne no mūsu pozīcijām tika nepārtraukti novērota. Vienlaikus iekārtojāmies, lai varētu pārlaist nakti. Atradāmies kalnā, ap mums pletās vēl lielākas kalnu grēdas. Skaisto ainavu izgaismoja spilgtais mēness. Kad pienāca mana kārta stāvēt sardzē, biju pārliecināts, ka pretinieks mūs noteikti pa nakti apciemos, tāpēc savas divas stundas nenolaidu ne acu no apkārtnes. Pienākot rītam, sapratu, ka intuīcija bija mani pievīlusi, bet labi, ka tā. Diena sākās ar siltu tēju un brokastīm, kuras, protams, gatavojām paši. Vietējie pacienāja ar tikko ceptu maizi, tā tiešām bija garda.

Komandieris paziņoja, ka brauksim uz tuvējo ciematu noturēt pārrunas ar ciema vecākajiem un pēc tam uz pretinieku pozīcijām, no kurienes uz mums iepriekšējā dienā šāva. Kad pārrunas bija beigušās un pozīcijas novērtētas, devāmies tālāk uz ziemeļiem, kur dažas ekipāžas jau gaidīja mūs, taču pusceļā dzinējam pārplīsa siksna. Auto bija jānogādā mūsu nometnē, lai mehāniķi to saremontētu. Kolīdz iebraucām savās pozīcijās, tika saņemta informācija, ka uz ekipāžām, kuras mūs gaidīja, ir atklāta uguns.

Klusībā nodomāju — labi vien ir, ka siksna pārplīsa... 

Tūlīt norvēģi nostādīja mīnmetējus un sniedza atbalstu tur esošajām vienībām. Protams, pretiniekam ir mazas izredzes ko panākt, jo mēs bijām pamatīgi bruņoti. Ar mums bija arī trīs tanki, kuru izskats vien jau iedveš zināmas bailes. Trešajā dienā gatavojāmies mājupceļam, taču atceļā bija plānots apmeklēt vēl citas policistu pozīcijas un ciematus, kur arī notiks pārrunas. Daļu no mājupceļa veicām pa izžuvušu upes gultni, jo citādi nebija iespējams nokļūt mums vajadzīgajos ciematos. Meimenā atgriezāmies sveiki un veseli, un operācija bija aizritējusi veiksmīgi.

Trīs mēnešu laikā Russianhill un citās vietās esam bijuši jau vairākas reizes, un tas parāda, ka ISAF spēkiem nav vienalga, kas notiek šajā Afganistānas provincē. Diendienā ir novērojama nepārtraukta sadarbība ar vietējo policiju un ANA (Agganistānas Nacionālā armija), sniedzot dažāda veida atbalstu. Tiek plānotas kopējas operācijas, sniegti padomi un risinātas cita rakstura problēmas. To, cik vietējie spēki ir apmierināti, liecina viņu attieksme pret mums, kas kopumā ir ļoti pozitīva. Šeit pavadītos trīs mēnešus vērtēju ne tikai kā labu pieredzi, bet arī kā labu dzīves skolu, kas cilvēkam, kurš ikdienā dzīvo labākos apstākļos nekā šejienieši, liek apzināties patiesās vērtības viņa dzīvē.

Dižkareivis Vilnis Krišjānis, ISAF 11/1
Autora foto