Ukraina; morālā dimensija

Karš, kuru pirms astoņiem gadiem Krievija izraisīja Ukrainā, ir sasniedzis jaunu saspringuma pakāpi. Jau kopš pagājušā gada decembra Krievija pie Ukrainas robežas, tiešā Kijevas tuvumā, koncentrē vairāk nekā 100 000 karavīru. Sākotnēji Krievija aizbildinājās ar "kārtējām mācībām", bet nu tā aizvien atklātāk draud ar karu, pieprasot NATO spēku atvilkšanu no Austrumeiropas, tai skaitā arī no Baltijas valstīm, kā arī solījumu Ukrainu neuzņemt NATO.

Laikā, kad tik daudz tiek rakstīts un runāts par iemesliem, kāpēc Krievija, par ķīlnieci saņemot Ukrainu, varētu būt izlēmusi uzsākt atklātu konfrontāciju ar Rietumiem, mums pašiem būtu svarīgi aizdomāties, kāpēc Ukraina būtu jāaizstāv. Agešina izteikumos galu galā jau nav nekas fundamentāli nepareizs – laikā, kad Krievija atklāti draud Ukrainai, pieslieties Ukrainas pusei un sniegt ko vairāk par "domām un lūgšanām" ir riskants solis. Ukraina galu galā nav ne ES, ne NATO dalībvalsts, un Krievijas astoņus gadus ilgusī agresija pret neatkarīgu valsti var likties kaut kas tāls un šķietami aizmirsts uz nesenāku notikumu fona.

Rietumvalstis revolūciju Ungārijā apsveica, taču konkrētus soļus ungāru revolūcijas atbalstam nespēra. 4. novembra rītausmā sākās operācija "Virpuļviesulis" – padomju armijas intervence Ungārijā. Kopš plkst. 4:20 rītā Naģs uzstājās Budapeštas radio, lūdzot pasaulei palīdzību. Radiopārraides pasaulei ziņoja par notikumu gaitu: "Krievu MIG iznīcinātāji riņķo pār Budapeštu… Krievu kājnieku divīzija virzās Parlamenta virzienā… Ģēras pilsēta ir ielenkta… Pecai uzbrūk… Krievi izmanto fosfora lodes… Mums jāmirst par Ungāriju un par Eiropu… Kādas ziņas par palīdzību? Ātrāk, ātrāk, ātrāk…"

Budapeštas radio apklusa astoņos un desmit minūtēs no rīta. Pulksten astoņos no rīta Padomju Augstākā virspavēlniecība nosūtīja Naģa valdībai ultimātu – kapitulēt, draudot, ka "Budapešta tiks bombardēta". Pēdējā radiopārraidē, ko uztvēra Rietumos, ēterā izskanēja neidentificētas sievietes balss: "Civilizētās pasaules iedzīvotāji! Tūkstoš gadus vecās Ungārijas novērošanas tornī izdziest pēdējā gaisma. Padomju tanki un lielgabali rēc pār Ungārijas zemi. Mūsu sievietes – mātes un meitas – gaida šausmās, tām vēl joprojām prātā ir baisās atmiņas no armijas ienākšanas 1945. gadā. Glābiet mūsu dvēseles! Šie var būt pēdējie vārdi no pēdējās Ungārijas brīvības stacijas. Ieklausieties mūsu saucienā. Palīdziet – ne ar padomu, ne ar vārdiem, bet ar darbību, ar karavīriem un ieročiem. Palīdziet, palīdziet, palīdziet…"

Ungāru vienības ilgi pretoties Sarkanās armijas tehniskajam un skaitliskajam pārspēkam nespēja. "The Times" 12. novembrī, atskatoties uz notikumiem, rakstīja, ka "trīs neatkārtojamas dienas pagājušajā nedēļā brīvības un atriebības liesmas cēlās augstu pret tirāniju. Likās, ka tās varētu palikt degam". Bet tas arī bija viss. Vai varēja būt citādi? Alternatīvā vēsture ir tikai intelektuāls treniņš; vērtīgāk ir paskatīties uz sekām, kādas konkrētais lēmums atstājis mūsdienās.

Šādi lēmumi atstāj daudz tālejošākas sekas, nekā varētu iedomāties. Ungārija pašlaik rada milzīgas galvassāpes Eiropas Savienībai ar savu populistisko un pseidokonservatīvo politiku. Polijā un Čehijā aizvien vairāk dzirdamas eiroskeptiķu balsis. Somija, par spīti Krievijas draudiem, izvairās no dalības NATO. Lai gan iemesli visiem šiem procesiem jāmeklē daudz plašākā spektrā, tomēr Jalta, Minhene un Prāgas pavasaris ir vārdi, kas radījuši vēl joprojām neizdziedētu psiholoģisku traumu, kura atspoguļojas skeptiskā politiskajā attieksmē mūsdienās.

Demokrātija, cilvēktiesības un suverenitāte nav vienkārši vārdi, kas piemērojami gadījumam – tās ir universālas vērtības, par kurām attiecināt vārdus "savas intereses" ir amorāli. Lai gan Ukraina vēl joprojām ir tālu no pilnvērtīgas demokrātiskas valsts, tās ieņemtais kurss ir skaidrs, un Ukraina par to maksā daudz augstāku cenu, nekā par savu brīvību nācās samaksāt citām Austrumeiropas valstīm. Neraugoties uz Rietumvalstu uzmanīgo un brīžiem nepārliecināto politiku Krimas un Donbasa jautājumos, Ukraina uz Rietumiem skatās ar paļāvīgu un lūdzošu skatienu. Pamest ukraiņus savam liktenim un pakļauties Krievijas prasībām nozīmētu ne tikai iesist naglu mūsu vērtību zārkā, bet arī uzdāvināt Krievijai mehānismu, ar ko stiprināt savas ģeopolitiskās intereses nākotnē.

Sarunas nenoliedzami ir labākais risinājums, taču reāli darbi un reāls atbalsts ir nenovērtējams papildinājums bažām, nosodījumam un citām diplomātiskām metodēm. Lai gan Latvijas pretgaisa raķetes "Stinger" un daži karavīri Ukrainu pasargāt nevar, tas ir būtisks ieguldījums Ukrainas aizsardzības spējā – tie nav tikai "vārdi un padomi". Katra raķete, katrs karavīrs ir svarīgs diplomātiska atbalsta pierādījums, kas Krievijai nozīmē daudz augstāku cenu par draudu piepildīšanu.

Visbeidzot. Čerņigovu – stratēģiski svarīgu punktu pie Desnas upes, caur kuru varētu virzīties potenciālais krievu "izrāviens uz Kijevu"– un Daugavpili šķir 577 km, nepilnas dienas brauciens ar auto. Notikumi Ukrainā nav kaut kas tāls, uz ko varam mierīgi sirdi noraudzīties. Ik pa četriem gadiem mācībās "Zapad" Krievija koncentrē simttūkstoš karavīru pie Baltijas valstu robežas. Pēc četriem gadiem mēs varam būt mainītās lomās. Gadījumā, "ja nu kas" – tie ukraiņi, kas pašlaik Kijevā plakātos raksta "Paldies" latviešu valodā, to neaizmirsīs.

[1] Krievija pieprasījusi, lai NATO izvāc militāro infrastruktūru, kas izvietota Austrumeiropas valstīs pēc 1997. gada, kad tika parakstīts Krievijas un NATO līgums. Tas nozīmētu NATO spēku atvilkšanu arī no Baltijas valstīm.