Ja agresorvalsts krievijas diktators, starptautiski meklētais kara noziedznieks vladimirs putins pēc tā sauktajām parlamenta vēlēšanām krievijā nolems izsludināt mobilizāciju vai, vēl vairāk, kara stāvokli, tas pilnībā sagraus tās civilās ekonomikas paliekas, kas vēl saglabājušās krievijā. Tā sarunā ar portālu "Sargs.lv" atzina trimdā dzīvojošais krievijas opozicionārs un ekonomists Vladimirs Milovs.
Eksperts norāda, ka, lai arī ārēji diktators putins cenšas radīt iespaidu, ka viņa galvenā prioritāte ir krievijas agresijas rezultāti Ukrainā, patiesībā viņu nopietni satrauc notiekošais valsts ekonomikā.
"Pagaidām viņš nav mainījis savu uzvedību, taču ekonomiskā situācija viņu ļoti uztrauc," savos novērojumos dalās V. Milovs.
Viņš atgādina, ka gan Kremlis, gan krievijas biznesa elite ļoti labi atceras 2022. gada septembrī izsludināto daļējo mobilizāciju un tās postošās sekas valsts ekonomikai. Toreiz, cenšoties stabilizēt zaudējumus kaujas laukā un nepieļaut Ukrainas aizstāvju pretuzbrukuma tālāku virzību, v. putins izsludināja daļēju mobilizāciju, iesaucot un nosūtot uz kara zonu 300 tūkstošus rezervistu, kuri iepriekš strādāja civilajās nozarēs. Vienlaikus bailes no iesaukšanas un nosūtīšanas uz fronti Kremļa militārajā avantūrā no valsts lika aizbraukt vēl aptuveni 700 tūkstošiem darbspējīga vecuma vīriešu.
Kā uzskata V. Milovs, tieši šie procesi radīja virkni ekonomisko problēmu, ar kurām agresorvalsts ekonomika šobrīd saskaras līdztekus Rietumvalstu sankcijām par iebrukumu Ukrainā.
"Mobilizācija izmaksāja ļoti dārgi. Emigrācija, darbaspēka trūkums, straujais un ekonomiski nepamatotais algu kāpums, inflācija un cenu pieaugums ir tiešas tās sekas. Negatīvo spirāli vēl vairāk paātrina straujā ekonomikas pārorientēšana uz Ķīnas tirgu, jaunu sankciju ieviešana un kara ekonomikas nespēja aizstāt civilo ekonomiku," secina V. Milovs.
Opozicionārs uzskata, ka, lai gan daļa Kremļa kliķes mudina diktatoru putinu izsludināt mobilizāciju, viņš ar šādu soli nesteigsies.
Kā piemēru šādam pieņēmumam viņš min acīmredzamo krievijas kara ekonomikas nespēju kompensēt civilās ekonomikas izaugsmes kritumu. Par spīti augstajam pieprasījumam pēc ieročiem un bruņojuma, kara ekonomika nav ilgtspējīga, jo stingrās kontroles dēļ tehnoloģiskie risinājumi nenonāk civilajā rūpniecībā, savukārt kara industrijas produkcijai faktiski ir tikai viens pircējs – valsts. Turklāt arī tā arvien biežāk saskaras ar grūtībām pilnvērtīgi norēķināties par saņemto produkciju.
Savukārt putina režīma problēmas ar nepieciešamā personālsastāva nodrošināšanu kara turpināšanai ir dziļākas, nekā bieži tiek uzskatīts. V. Milovs norāda, ka Rietumvalstu atklāto avotu analītiķu aplēses par krievijas spēju ik mēnesi rekrutēt 30 tūkstošus jaunu karavīru ir ievērojami pārspīlētas.
Ekonomists norāda, ka, ja okupācijas armijas rekrutēšanas apjomi patiešām atbilstu publiski minētajiem skaitļiem, tas būtu redzams arī krievijas darba tirgus statistikā, kur tiek uzskaitīts dažādās nozarēs nodarbināto cilvēku skaits. Taču pieejamie dati neliecina par tādiem rekrutēšanas apjomiem, kas atbilstu publiski izskanējušajai informācijai.
"Arī frontē izvietotais grupējums ir mazāks, nekā tiek apgalvots. Mediji min skaitli – 700 tūkstoši karavīru, taču es uzskatu, ka tas ir būtiski pārspīlēts," norāda V. Milovs.
Viņš piebilst, ka par okupantu nespēju attīstīt un nostiprināt uzbrukumus jau ilgāku laiku sūdzas arī krievijas stingrās līnijas propagandisti jeb tā sauktie "Z-blogeri".
"Tādēļ, ja jautājat, kam nepieciešami vēl 500 tūkstoši cilvēku, atbilde ir vienkārša – tie ir vajadzīgi, lai Ukrainā aizlāpītu caurumus frontē," piebilda opozicionārs.
