Kamēr lielā daļā Ukrainas frontes dronu piesātinātais kaujas lauks jau ilgstoši atgādina milzīgu novērošanas un iznīcināšanas zonu, kurā jebkura lielāka karavīru vai bruņutehnikas kustība dažu minūšu laikā var tikt atklāta un apšaudīta, Ukrainas bruņotie spēki Doneckas apgabala ziemeļos demonstrējuši pretēju tendenci. Vairākus mēnešus praktiski pilnīgā informatīvajā klusumā gatavotajā un īstenotajā operācijā “Vivaldi” Ukrainas 3. armijas korpuss ne tikai atspiedis Krievijas spēkus Limanas virzienā, bet mēģinājis atrisināt vienu no sarežģītākajām kara problēmām – kā atjaunot manevru frontē, kuru nepārtraukti vēro tūkstošiem bezpilota lidaparātu. "Sargs.lv" pēta, kāda ir panākumu recepte.
Operācijas nosaukums aizgūts no Antonio Vivaldi slavenā cikla “Četri gadalaiki”, un arī pati operācija, pēc 3. armijas korpusa komandiera brigādes ģenerāļa Andrija Bilecka teiktā, iecerēta vairākos “gadalaikos”. Kad 15. septembrī Ukraina pirmoreiz oficiāli atzina, ka Limanas virzienā notiek plaša pretuzbrukuma operācija, Bileckis uzsvēra – publiskotais ir tikai pirmais no četriem posmiem. Piecas dienas vēlāk kļuva zināmi arī otrā “gadalaika” rezultāti. Operācija joprojām turpinās.
Uzbrukums, par kuru vairākus mēnešus nedrīkstēja runāt
Limanas virziens ir stratēģiski nozīmīgs ne tikai pašas pilsētas dēļ. Uz rietumiem atrodas Slovjanska un Kramatorska – Ukrainas kontrolētās Doneckas apgabala daļas nozīmīgākais pilsētu un aizsardzības mezgls. Krievijas spēki ilgstoši centušies paplašināt savu izvirzījumu uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem no Limanas un virzīties Svjatohirskas virzienā, tādējādi radot draudus Ukrainas aizsardzībai no ziemeļiem.
Pēc Bilecka teiktā, Krievijas iecere bijusi daudz plašāka – no Limanas un Svjatohirskas virziena veidot “ziemeļu spīli”, bet no Dobropiļļas apvidus – dienvidu spīli, kas perspektīvā varētu apdraudēt visu Ukrainas nocietināto Slovjanskas-Kramatorskas rajonu. Bileckis 17. septembrī paziņoja, ka “Vivaldi” rezultātā šī Krievijas ziemeļu uzbrukuma ass esot sagrauta. ASV Kara izpētes institūts (ISW) savā vērtējumā bija piesardzīgāks formulējumā, tomēr secināja, ka Ukrainas pretuzbrukums ir sasniedzis operacionāli nozīmīgu rezultātu, būtiski izjaucot Krievijas centienus veidot plašu Ukrainas aizsardzības joslas apiešanu no ziemeļiem.
Vienlaikus Ukrainas puse uzsver, ka operācijas mērķis nav vienkārši dzīties pēc iespējas lielākas atgūtās teritorijas. Bileckis norādījis, ka tās galvenais uzdevums ir izvest Ukrainas vienības uz izdevīgākām aizsardzības līnijām un samazināt Krievijas spēju turpināt uzbrukuma operācijas šajā sektorā. Tādējādi “Vivaldi” būtībā ir ofensīva ar aizsardzības mērķi – uzbrukums, kura rezultātā Ukrainai jāiegūst labāki apstākļi turpmākajai frontes noturēšanai.
Pirmais “gadalaiks” – 85 kvadrātkilometri un Serednjes pārsteigums
Par “Vivaldi” pirmā posma rezultātiem 3. armijas korpuss oficiāli paziņoja 15. septembrī. Saskaņā ar Ukrainas sniegto informāciju tā vienības bija likvidējušas Krievijas infiltrācijas kabatas aptuveni 75 kvadrātkilometru teritorijā un vēl desmit kvadrātkilometrus pilnībā deokupējušas. No Krievijas karavīru grupām tika attīrīta Novoseļivka, Oleksandrivka, Jarova un Korovijjaras apkārtne, bet Serednjes ciems pilnībā atgriezts Ukrainas kontrolē. ISW, analizējot ģeolocētus materiālus un Krievijas militāro blogeru ziņojumus, secināja, ka Ukrainas faktiskie panākumi atsevišķās vietās varētu būt bijuši pat lielāki par sākotnēji oficiāli publiskoto.
Serednjes ieņemšana kļuva par labu piemēru tam, kā Ukrainas spēki mēģinājuši pretinieku pārsteigt ar negaidītu taktisko risinājumu. 66. atsevišķās mehanizētās brigādes 1. mehanizētā bataljona komandieris stāstījis, ka vienība izmantojusi bruņutehniku virzienā, kuru reljefa un laikapstākļu dēļ Krievijas puse uzskatījusi par praktiski neizbraucamu. Slapjā grunts, kas parasti ierobežotu kustību, šajā gadījumā kļuva par priekšrocību – Ukrainas tehnika parādījās no virziena, kur uzbrukums netika gaidīts. Pēc brigādes sniegtās informācijas, ciema ieņemšanas laikā bataljons nav cietis zaudējumus; šo apgalvojumu neatkarīgi pārbaudīt nav iespējams.
Pirmajā posmā darbojās plašs spēku loks – 60. un 66. atsevišķā mehanizētā brigāde, 125. atsevišķā smagā mehanizētā brigāde, 3. triecienbrigādes bataljona taktiskā grupa, korpusa 3. atsevišķais izlūkošanas bataljons un 25. atsevišķais prettanku bataljons, 21. atsevišķais bezpilota sistēmu pulks “KRAKEN”, Ukrainas militārā izlūkošanas dienesta GUR speciālā vienība “Artan”, Speciālo operāciju spēku 8. pulka elementi un robežsardzes mobilā vienība “DOZOR”. Tādēļ “Vivaldi” drīzāk jāuztver nevis kā vienas brigādes pretuzbrukums, bet kā korpusa līmenī koordinēta vairāku spēju operācija.
Vispirms jāiznīcina ceļš uz fronti
Tieši šeit sākas militāri interesantākā “Vivaldi” daļa. Ukrainas sauszemes vienību uzbrukums bija tikai redzamais operācijas posms. Pirms kājnieki un bruņutehnika varēja virzīties uz priekšu, tika sistemātiski veidoti apstākļi, kuros Krievijas spēkiem kļūtu arvien grūtāk apgādāt priekšējās pozīcijas un izmantot savas bezpilota sistēmas.
3. armijas korpuss ziņo, ka tā bezpilota sistēmu vienības operācijas pirmajā posmā veikušas aptuveni 36 000 trieciena misiju. Operācija pret Krievijas loģistiku īstenota divās pakāpēs. Sākumā trieciena droni koncentrējās uz zonu līdz aptuveni 50 kilometru dziļumam aiz frontes, cenšoties izolēt tuvāko kaujas telpu. Pēc tam triecienu zona tika paplašināta līdz aptuveni 120 kilometriem. Par mērķiem kļuva degvielas un munīcijas noliktavas, transportlīdzekļi, sakaru mezgli, komandpunkti un citi objekti, bez kuriem frontes vienību darbība kļūst arvien sarežģītāka.
Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas deklarētajiem rezultātiem bijusi Krievijas degvielas apgādes sistēmas traucēšana okupētajā Luhanskas apgabalā. Pēc 3. korpusa sniegtās informācijas, sistemātisku triecienu dēļ Krievijas puse pārtraukusi izmantot cauruļvadu, pa kuru degviela tika piegādāta no Krievijas uz okupēto Ukrainas teritoriju. Degvielas apgādes elementi un noliktavas bija jāpārvieto dziļāk aizmugurē un pat uz Voroņežas apgabalu Krievijā. Vienai Krievijas divīzijai tehnikas evakuācijas un apgādes maršruts tā rezultātā esot pagarinājies par aptuveni 250 kilometriem. ISW norāda, ka Ukrainas aprakstītās loģistikas problēmas saskan ar citu avotu vēstīto par Krievijas 144. motorizēto strēlnieku divīzijas grūtībām Borovas un Limanas virzienos.
Šādai pieejai ir ķēdes efekts. Ja degvielas cisternām jābrauc tālāk, noliktavas jāizkliedē mežos un remontbāzes jāpārvieto dziļāk aizmugurē, frontē nonāk mazāk degvielas un rezerves daļu. Savukārt degviela nepieciešama ne tikai bruņutehnikai – ar dīzeļģeneratoriem tiek darbinātas arī daudzas elektroniskās karadarbības sistēmas. Līdz ar to sitiens pa loģistiku var vienlaikus vājināt gan sauszemes vienību mobilitāti, gan pretinieka spēju cīnīties pret droniem. Tieši šo saikni ISW uzskata par vienu no svarīgākajiem “Vivaldi” taktiskajiem elementiem.
“Neredzamais kupols” virs Ukrainas karavīriem
Otrs operācijas balsts bija elektroniskā karadarbība un pretinieka bezpilota sistēmu apkarošana. 3. armijas korpuss apvienoja dažādus radioelektroniskās cīņas līdzekļus vienotā sistēmā, ko Ukrainas puse dēvē par aizsardzības jeb radioelektronisko “kupolu”.
Tā uzdevums nebija vienkārši traucēt atsevišķus FPV dronus. Ukrainas spēki mēģināja uz laiku izjaukt veselu Krievijas izlūkošanas–trieciena ķēdi – no drona, kas atrod mērķi, līdz sakaru sistēmai, operatoram un ierocim, kurš šo informāciju pārvērš triecienā. 3. korpuss apgalvo, ka “Vivaldi” gaitā radioelektroniskās cīņas līdzekļi izjaukuši vairāk nekā 20 000 Krievijas dronu misiju. Atsevišķi korpuss pirmajā posmā kā pretinieka zaudējumus minējis vairāk nekā 12 000 dažādu bezpilota lidaparātu. Tie ir dažādi rādītāji – izjaukta misija nav tas pats, kas fiziski iznīcināts drons –, turklāt šos skaitļus neatkarīgi pārbaudīt nav iespējams.
Vienlaikus Ukrainas vienības mērķtiecīgi medīja arī pašus Krievijas dronu operatorus un palaišanas punktus. 3. korpusa štāba priekšnieks un komandiera vietnieks Petro Horbatenko norādījis, ka pirms pretuzbrukuma tika izveidoti īpaši koordinācijas kanāli, veikta virkne triecienu Krievijas dronu palaišanas vietām un izvērstas pretgaisa aizsardzības un radioelektroniskās cīņas sistēmas. Pēc Ukrainas puses teiktā, spiediens licis attālināt Krievijas bezpilota vienības no frontes, bet Krievijas elitārās bezpilota sistēmu vienības “Rubikon” elementi šajā sektorā pēc zaudējumiem pārvietoti citur. ISW uzsver, ka šāda pretinieka izlūkošanas–trieciena kompleksa īslaicīga apspiešana ir viens no priekšnoteikumiem, lai dronu pārvaldītā frontē vispār kļūtu iespējams manevrs.
Atgriežas ne tikai kājnieki, bet arī bruņutehnika un roboti
“Vivaldi” sniedz arī atbildi uz pēdējos gados bieži izskanējušo jautājumu – vai kaujas laukā, ko pārrauga FPV un izlūkošanas droni, vēl ir iespējams izmantot bruņutehniku klasiskā manevrā. Ukrainas pieredze Limanas sektorā rāda, ka iespējams, taču tikai tad, ja vispirms tiek samazināta pretinieka spēja redzēt un nekavējoties reaģēt.
Kad Krievijas dronu ķēde bija traucēta, loģistika apgrūtināta un Ukrainas elektroniskās karadarbības “kupols” sāka pārvietoties līdzi uzbrūkošajām vienībām, mehanizētie elementi varēja īslaicīgi iegūt kustības brīvību. ISW tieši “Vivaldi” min kā piemēru Ukrainas progresam taktiskā manevra atjaunošanā – nevis atgriešanos pie divdesmitā gadsimta masveida tanku uzbrukumiem, bet īslaicīgu lokālu logu radīšanu, kuros bruņutehnika atkal spēj strauji pārraut vai apiet pretinieka pozīcijas.
Vienlaikus kaujas laukā arvien lielāku daļu no bīstamākajiem uzdevumiem pārņem bezpilota sauszemes platformas. Publicējot otrā “Vivaldi” posma rezultātus, Bileckis apgalvoja, ka uzbrukuma grupās droni un sauszemes roboti virzīti kājniekiem pa priekšu. 3. korpuss arī paziņojis par eksperimentālu paņēmienu, kurā smagie daudzkopteri nogādā vienreiz lietojamas sauszemes robotizētās platformas vairāk nekā desmit kilometru dziļumā pretinieka aizmugurē. Ukrainas puse šo taktiku raksturo kā precedentu robotizētā karadarbībā; neatkarīgs apstiprinājums tās mērogam un efektivitātei pagaidām ir ierobežots.
Otrais “gadalaiks” – vēl 40 kvadrātkilometri
20. septembrī kļuva zināms, ka operācija jau pārgājusi otrajā posmā. Brigādes ģenerālis Andrijs Bileckis paziņoja, ka Ukrainas spēki atguvuši vēl aptuveni 40 kvadrātkilometrus teritorijas, atbrīvojot Šandriholoves un Deriloves ciemus un pilnībā pārņemot kontroli pār Drobiševi. Ukrainas kaujas lauka monitoringa projekts “DeepState” neatkarīgi ziņoja par Šandriholoves un Deriloves atgūšanu un turpmāku Ukrainas spēku virzību šajā apvidū.
Šandriholovei ir īpaša nozīme, jo tā atrodas vienā no svarīgajiem mezgliem uz ziemeļrietumiem no Limanas. Pēc 3. korpusa sniegtās informācijas, Ukrainas vienības Šandriholovi un Derilovi aptvērušas no ziemeļiem un dienvidiem, nelielām mobilām trieciengrupām slepeni pārvietojoties pa gravām un reljefa ieplakām. Kamēr vienas grupas pārrauca Krievijas pozīcijas, citas sedza flangus un neļāva pretiniekam organizēt pretuzbrukumu.
Pēc otrā posma Ukrainas 3. armijas korpuss vēsta, ka divu “Vivaldi” gadalaiku laikā Ukrainas kontrolē kopumā atgriezti 125 kvadrātkilometri, no kuriem aptuveni 50 kvadrātkilometri iepriekš bijuši pilnībā okupēti, bet pārējā teritorijā likvidētas Krievijas infiltrācijas pozīcijas un atjaunota stabilāka Ukrainas kontrole.
Informācijas klusums kā ierocis
Operācijas panākumos būtiska loma bijusi ne tikai droniem un artilērijai, bet arī tam, ko militārajā terminoloģijā apzīmē ar OPSEC – operacionālo drošību.
Ukrainas 3. korpusa komandiera vietnieks majors Maksims Žorins norādījis, ka vairākus mēnešus vienībām izdevies saglabāt ļoti stingru informatīvo klusumu. Ziņas par konkrētajiem Ukrainas panākumiem netika publiskotas arī tad, kad frontes faktiskā situācija jau bija mainījusies. Tādējādi pretiniekam bija sarežģītāk no publiskās informācijas rekonstruēt Ukrainas pozīciju izvietojumu un saprast operācijas mērogu.
Šim efektam, pēc ISW analītiķu domām, palīdzēja arī problēmas pašā Krievijas komandvadības sistēmā. Krievijas militārie blogeri vairākkārt kritizējuši tā dēvēto “skaisto ziņojumu” kultūru, kad zemāka līmeņa komandieri augstākajai vadībai ziņo optimistiskāku frontes ainu nekā realitātē. Šādos apstākļos lokālas Ukrainas virzības var tikt pamanītas un pienācīgi novērtētas ar novēlošanos.
Krievijas Aizsardzības ministrija 19. septembrī publiski noliedza Ukrainas panākumu mērogu Limanas virzienā un apgalvoja, ka Ukrainas nelielās trieciengrupas neveiksmīgi mēģina iekļūt Krievijas pozīcijās. ISW šo versiju vērtē kā neatbilstošu ģeolocētajiem materiāliem, Ukrainas avotiem un arī vairāku Krievijas militāro blogeru ziņojumiem. Pēc institūta datiem Ukrainas spēkiem izdevies lielā mērā izlīdzināt frontes līniju gar Žerebecas upi uz ziemeļiem no Limanas.
Ukrainas 3. armijas korpuss ziņoja, ka “Vivaldi” pirmā posma laikā Krievijas spēki zaudējuši aptuveni 1500 karavīru, vairāk nekā 12 000 bezpilota lidaparātu un simtiem bruņutehnikas vienību, artilērijas sistēmu un transportlīdzekļu. Publiskojot otrā posma rezultātus, Bileckis paziņoja par vēl vairāk nekā 800 nogalinātiem Krievijas karavīriem un norādīja, ka kopējie Krievijas personālsastāva zaudējumi, ieskaitot ievainotos un gūstekņus, abu posmu laikā pārsniedzot 3000 cilvēku. Šos datus neatkarīgi pilnā apjomā pārbaudīt nav iespējams.
"Reuters" jau pēc pirmā operācijas posma norādīja, ka mūsdienu dronu kara radītās plašās “pelēkās zonas” dēļ precīzu faktisko frontes līniju un kaujas zaudējumu apjomu neatkarīga pārbaude ir īpaši sarežģīta. Vienlaikus vairākus Ukrainas teritoriālos panākumus apstiprinājuši ģeolocēti materiāli, “DeepState”, ISW un netieši arī Krievijas avoti.
Vai “Vivaldi” rāda nākamo sauszemes kara modeli?
Tieši šeit operācija iegūst nozīmi, kas pārsniedz dažus desmitus vai pat simtu kvadrātkilometru Doneckas apgabalā.
Kopš FPV dronu masveida izplatības Krievijas–Ukrainas karā abas puses saskaras ar vienu un to pašu problēmu – koncentrēta spēku grupa, kas agrāk varētu ātri pārraut fronti un attīstīt uzbrukumu dziļumā, šodien kļūst redzama jau pirms nonākšanas līdz kaujas līnijai. Droni ir paplašinājuši tā dēvēto iznīcināšanas zonu kilometriem aiz ierakumiem. Pat neliela automašīna, munīcijas vedējs vai kājnieku grupa var tikt atklāta un vajāta ar FPV droniem, artilēriju vai citiem precīzijas ieročiem.
“Vivaldi” rāda iespējamu veidu, kā šo problēmu risināt. Nevis vienkārši koncentrēt vairāk tanku un kājnieku, bet pirms manevra sistemātiski sagraut pretinieka “acis”, sakarus un apgādi. Vispirms droni sasniedz noliktavas un transportu desmitiem kilometru aiz frontes. Tad tiek medīti pretinieka dronu operatori. Elektroniskās karadarbības līdzekļi veido pagaidu aizsargzonu. Pretgaisa aizsardzība sedz svarīgākos elementus. Informatīvais klusums slēpj faktiskās izmaiņas. Tikai pēc tam nelielas, ātras un savstarpēji koordinētas trieciengrupas kopā ar bruņutehniku un robotiem izmanto radušos logu.
ISW analītiķi šo modeli saista ar plašāku jautājumu par manevra atjaunošanu mūsdienu kaujas laukā. Viņu vērtējumā Ukrainas pieredze Limanas sektorā demonstrē, ka taktiskais manevrs nav pazudis – taču tas kļuvis atkarīgs no spējas uz īsu laiku apspiest pretinieka izlūkošanas–trieciena kompleksu. Citiem vārdiem, šodien pārraut fronti vispirms nozīmē nevis pārraut ierakumu līniju, bet gan pretinieka sensoru, dronu, sakaru, elektroniskās karadarbības un loģistikas tīklu.
Un tieši tādēļ “Vivaldi” stāsts vēl nav beidzies. Pirmie divi “gadalaiki” Ukrainai devuši iespēju iztaisnot frontes līniju, atgūt vairākus apdzīvotos punktus un mazināt Krievijas spiedienu Limanas virzienā. Taču Bileckis operācijai jau sākotnēji devis četrus gadalaikus. Pēc 20. septembrī paziņotajiem jaunajiem panākumiem viņš norādīja vienkārši – “Vivaldi mūzika turpinās.”
