Baltijas valstu lielākais izaicinājums nākamajā desmitgadē būs demogrāfijas jautājumi un reģionālā integrācija drošības jomā – uzsver britu analītiķis un Eiropas politikas analīzes centra (Center for European Policy Analysis - CEPA) pētnieks, kurš ieguvis plašu atpazīstamību arī Latvijā. Sarunā ar “Sargs.lv” E. Lūkass skaidro, kādi vēl izaicinājumi nākotnē sagaidāmi Austrumeiropā un kas jādara no Krievijas cietušajām valstīm, lai atgūtu okupētos apgabalus.
Jūs esat vērojis drošības situācijas izmaiņas Baltijā un Austrumeiropā jau no 1986. gada. Kā redzat Baltijas reģionu nākamo desmit gadu laikā?
To nav iespējams paredzēt, taču ir vairāki lielie neatbildētie jautājumi par Baltijas valstu iekšpolitikas, ekonomikas un sociālās politikas nākotni. Galvenais indikators ir migrācija – šobrīd ir izdevīgs brīdis, it īpaši Latvijas un Lietuvas gadījumā, lai sāktu vilināt atpakaļ cilvēkus, kuri pēdējo divdesmit gadu laikā devušies prom. Demogrāfiskie rādītāji ir drūmi – ir nepieciešams vairāk bērnu, vairāk cilvēku. Migrācija var daļēji risināt šo problēmu, taču ir nepieciešams atgūt atpakaļ aizbraukušos valstspiederīgos.
Tas ir ne tikai ekonomiskās politikas, bet arī sociālā atbalsta un politiskās sistēmas jautājums. Cilvēkiem ir jājūtas gribētiem un gaidītiem, turklāt ne tikai lielajās pilsētās, bet arī reģionos. Dzīves kvalitāte ārpus lielajām pilsētām ir kopīga problēma visām Baltijas valstīm, kas stiprina depopulāciju.
Kāda būs Ukrainas nākotne?
Ukrainas galvenās problēmas meklējamas valsts iekšienē, ne ārpus tām. Karš Austrumos un Krimas okupācija, protams, ir problēma, taču pašlaik Ukrainas galvenās problēmas tomēr ir neefektīva politiskā sistēma, oligarhu ietekme, korupcija un likuma varas trūkums. Tās ir nopietnas problēmas, taču ilgtermiņā uz tām es skatos optimistiski un ticu, ka Ukraina ar tām tiks galā, lai gan pašlaik no Ukrainas valdības puses redzam nevis sistemātisku pieeju, bet gan nepilnīgus un pat dīvainus risinājumus. Ukraina pašlaik nav sasniegusi situāciju, kur tās sabiedrībā un balsotāju masā dominētu godīgi uzņēmēji un politiķi.
Jautājums par Krimas okupāciju ir Baltijas valstīm politiski svarīgs. Rietumvalstis un ASV nekad neatzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, taču vienlaikus šo 50 gadu periodā mēs redzējām vairāk vai mazāk normālas attiecības šo valstu starpā, neraugoties uz šo faktu. Vai iespējams, ka Krimas problēmas risinājums nākotnē veidojas līdzīgās līnijās?
Jāņem vērā, ka šīs nav vienādas situācijas. Baltijas valstīs tomēr lielākā daļa iedzīvotāju neatbalstīja Padomju varu, un šāds iedzīvotāju viedoklis dominēja arī pēc piecdesmit okupācijas gadiem par spīti lielajai imigrācijai. Krimā tomēr pretkrieviskā kustība visdrīzāk ir minoritāte, kuras centrā atrodas Krimas tatāri un atlikušie ukraiņi. Es pieņemu, ka tas tā būs arī nākotnē.
Cilvēki balsos ar kājām – viņi dosies iegūt izglītību, meklēt darbu, atpūsties un veidot biznesu tajā valsts daļā, kas nav okupēta, un drīzumā uzdos jautājumu – kāda jēga no Krievijas okupācijas un tās politiskajiem projektiem Dienvidosetijas, Krimas, Doņeckas Tautas republikas vai Abhāzijas veidolā? Tas attiecas ne tikai uz Ukrainu vai Gruziju, bet arī uz Moldovu – šīm valstīm ir jākļūst par veiksmes stāstiem.
