Lai gan šobrīd pasaules politikā itin pašsaprotamu iemeslu dēļ arvien nopietnāka uzmanība tiek pievērsta saspringtajām ASV un Ķīnas attiecībām, šovasar ne tik patīkamus un negaidītus pārsteigumus var sagatavot autoritārā prezidenta Vladimira Putina vadītā Krievija. Šādu viedokli savā komentārā ASV raidsabieddrībai “CNBC” pauž domnīcas “Atlantic Council” prezidents Frederiks Kempe (Frederick Kempe).
Šāds pieņēmums saistīts ar patstāvīgajām pretrunām pašas Krievijas starptautiskajās ambīcijās un valsts iekšējām problēmām, kas ir raksturīgas V. Putina vadītajai Krievijai. Ņemot vērā, ka šobrīd rit viņa valdīšanas 21. gads, šie apstākļi Krievijas līderim sniedz kā iespējas, tā arī briesmas.
V. Putina visai brutālās cietās valdīšanas metodes efektivitāte palielinās līdz ar bruņoto spēku modernizāciju. Tā ietver gan jaunu un modernu ieroču ieviešanu piemēram, nesen publiskoto pretsatelītu ieroču izmēģinājumus, gan sasniegumus hiperskaņas raķešu izstrādē un veikumu izlūkošanas operācijās. To visu papildina arī ne tik augsti attīstīti, bet arī efektīvi ietekmes līdzekļi, piemēram, Krievijas algotņu armiju izmantošana.
Tomēr V. Putina ambīcijas var pamatīgi sabremzēt pašas Krievijas iekšējās problēmas. Sliktie demogrāfijas rādītāji un sabiedrības novecošanās, ekonomikas atpalicība, negatīvā Covid-19 pandēmijas ietekme uz tautsaimniecību, kā arī zemās naftas cenas.
Vienlaikus Putina rīcības brīvību paplašina pašreizējā situācija ASV. Valsts aizvien ir apjukusi pēc straujās koronavīrusa izplatības, ekonomikā sākusies lejupslīde, turklāt situāciju vēl vairāk pasliktina iekšējie satricinājumi sabiedrībā saistībā ar rasu jautājumiem un šā gada novembrī gaidāmās prezidenta vēlēšanas. Tāpat arvien pamanāmāka kļūst plaisa attiecībās ar Eiropu. Rēķinoties ar teorētisku iespēju, ka V. Putina draugs ASV prezidents Donalds Tramps varētu zaudēt novembra vēlēšanas, V. Putins varētu izsecināt, ka šis ir īstais laiks, lai izmantotu savas iespējas un gūtu panākumus.
To, ka Kremļa režīmam pašam būtu jābažījas par nākotni, skaidri parāda pārsteidzoši ilgie un masveidīgie protesti Habarovskā. Jaunākā “Levada” socioloģisko pētījumu centra aptauja rāda, ka 45% iedzīvotāju atbalsta pret Kremli vērstos protestus. Nav arī noslēpums, ka V. Putina oponenti šo protestu enerģiju vēlētos pārveidot daudz vērienīgākā spēkā.
Šādi Krievija rīkojās 2008. gada augustā, sākot karu pret Gruziju, 2014. gadā, okupējot un anektējot Ukrainai piederošo Krimu, bet gadu vēlāk iesaistoties karadarbībā Sīrijā. Tālab rūpīgi jāvēro, kāds būs Krievijas aktivitātes tagad, iespējams, tās būs saistītas arī ar dezinformācijas uzbrukumiem Eiropai ap novembri – laikā, kad ASV norit prezidenta vēlēšanas.
Šo iespēju paspilgtina nesenā 32 Krievijas privātās militārās kompānijas “Vagner” kaujinieku apcietināšana netālu no Minskas. Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko jau apsūdzējis Krievijas pusi par aptuveni 200 algotņu nosūtīšanu uz Baltkrieviju, lai tur destabilizētu situāciju pirms vēlēšanām laikā, kad A. Lukašenko jau jātiek galā ar opozīcijas protestiem.
Vienlaikus jau tagad ir skaidrs, ka V. Putina attiecības ar A. Lukašenko ir pamatīgi sabojājušās. Tam iemesls meklējams A. Lukašenko pretestībā Maskavas centieniem apvienot abas valstis Krievijas vadītā savienībā. Vēl jo vairāk – A. Lukašenko šajā laikā aktīvi centies uzlabot attiecības ar Eiropas Savienību un ASV.
Kā uzskata virkne analītiķu, V. Putina ārpolitisko kursu nosaka viņa apetīte pēc dažādām avantūrām. Maz ticams, ka tā tuvākajā laikā arī beigsies. Vienīgais V. Putinu atturošais elements būtu vēl sāpīgāka atbildes reakcija no ASV un Eiropas Savienības, nekā tā, kāda bijusi vērsta pret Krieviju līdz šim.
Līdz šim V. Putinu viņa ārpolitiskajās avantūrās un gūtajos panākumos iedrošināja saskaršanās ar salīdzinoši nelielu pretestību. Šāda Krievijas prezidenta uzvedība līdzinās skolas huligānam, kurš turpināja aizskart citus bērnus tik ilgi, kamēr nav dabūjis kārtīgu kāvienu. Tas nozīmē, ka V. Putins turpinās savas dzīves galveno darbu – likvidēs, viņaprāt, netaisnīgo situāciju, kāda radusies pēc Padomju savienības sabrukuma jebkurā viņam pieejamā veidā.
“Financial Times” korespondente Katrīnas Beltones savā jaunajā grāmatā “Putina cilvēki ” (“Putin’s People”) parāda, kā Krievijas prezidents katrā savas karjeras izaugsmes pakāpienā izmantojis Valsts drošības komitejas (KGB) metodes, kontaktus un aģentu tīklus.
Ne mazāk svarīgi, ka Krievijas uzņēmējs, tuvs V. Putina līdzgaitnieks un bijušais “Krievijas dzelzceļa” prezidents Vladimirs Jakuņins, kurš kopā ar Konstantīnu Malofejevu Eiropas valstīs palīdzēja radīt organizāciju tīklu, kas popularizē Krievijas virzītās alternatīvas demokrātiskajai sistēmai un ciešākai integrācijai Eiropas savienībā. Sarunā ar bijušo D. Trampa padomnieku drošības jautājumos Dž. Boltonu viņš sacīja, ka šobrīd esot runa par Krievijas globālās pozīcijas atjaunošanu. Šī iespēja Krievijai paveras, pateicoties augošajām šaubām Rietumu sabiedroto vidū par ASV uzticamību drošības jautājumos.
Tai pat laikā A. Stenta atzīst – Krievijas vēsturē vairākkārt pierādījies, ka stabilitāte nevar būt ilgstoša. Tā var pēkšņi mainīties. Tāpat Putinam patīk pārsteigt pasaules sabiedrību, piemēram, ar steigā sarīkotu referendumu, kas viņam ļauj palikt pie varas vēl nākamos divus termiņus. Tomēr Putina vēlme saglabāt savās rokās varu uz nenoteiktu laiku var sastapties ar grūtībām. Tādējādi, ja šajā augustā ir gaidāmi pārsteigumi pasaules politikā, tad tos ar lielu iespējamību varētu sagādāt tieši V. Putins.