Algot advokātu procesos, kuros Krievija pret tevi vēršas, apsūdzot terorismā, ir bezjēdzīgi. Tā tikai tiek iztērēta nauda un politizēts process, vēl vairāk nokaitinot tiesu, līdz tā rezultātā piemēro maksimālo ieslodzījuma termiņu. Tā par savu pieredzi gūstā Krievijā portālam “Sargs.lv” stāsta 20 gadus vecais Ukraiņu politiskais aktīvists Artūrs Panovs.
Viņš no okupētās Luganskas uz Kijevu mēģinājis izbraukt caur Krieviju, taču tur ticis arestēts, jo reiz Krievijas opozīcijas vietnē “Otkritaja Rossija” atļāvies kritizēt Krievijas varas iestāžu rīcību “Nord Ost” ķīlnieku krīzes laikā.
Sākoties karam Austrumukrainā, Artūram Panovam bija tikai 17 gadu. Viņš dzīvoja Luganskā, kas prokremlisko kaujinieku rokās atradās jau gadu. Šajā laikā nācies pieredzēt sliktāko, kas vien iespējams.
Viņš atceras, ka, laikam ejot, prokremliskie kaujinieki arvien vairāk sāka vērsties pret tiem cilvēkiem, kuri karā atbalstījuši Ukrainu. Tā kā Artūrs savus uzskatus neslēpa, arī viņam bija jāaizbrauc. “Protams, lopu vagonos nevienu nesēdināja un prom neveda, taču pielietoja citas metodes - izsekošanu, piekaušanu, arī slepkavības. Tas lika man baidīties par savu drošību un pamest dzimto Lugansku, lai tālāk dotos uz Kijevu.”
Izbraukšanu Artūram, kurš tolaik vēl bija nepilngadīgs, sarežģīja pašas Ukrainas varas iestādes. “Nesaprotamu apstākļu dēļ Ukrainas drošības dienests izbraukšanas atļaujas cilvēkiem no okupētajām teritorijām izsniedza vien no 18 gadu vecuma. Nepilngadīgiem tādu nebija. Nezinu, par ko toreiz domāja drošībnieki, taču pašpasludinātās “Luganskas tautas republikas” dokumentus arī neviens neatzina. Turklāt transports nebrauca pa tiešo uz Ukrainu, kur bija frontes līnija, bet gan caur Krieviju,” stāsta Artūrs.
Tā vienā naktī, kad bija komandantstunda, Artūrs savācu mantas, izgāja no mājām un kājām devās uz Krievijas robežas pusi, šķērsojot robežu un nonākot Rostovā pie Donas. Tur nopirka biļeti autobusa reisam uz Kijevu, taču līdz braucienam nācās gaidīt dažas dienas. “
Artūram tikušas izvirzītas apsūdzības terorisma propagandā, taču iemesls bijis visai banāls. Viņš Krievijas opozīcijas interneta vietnē “Otkritaja Rossija” kritizējis Krievijas varas iestāžu rīcību teātra “Nord Ost” ieņemšanas laikā. “Tā nu viss murgs sākās. Viņi veica it kā kaut kādu ekspertīzi. Tika noskaidrots, ka es savā viedoklī esmu nosodījis Krievijas varas iestādes, turklāt šajā viedoklī esot pamanāms psiholoģisks atbalsts cilvēkiem, kuri bija sagrābuši šo teātra centru. Jābūt pilnīgam kretīnam, lai ko tādu uzrakstītu,” saka ukraiņu politieslodzītais, paužot izbrīnu par to, kā Krievijas varas iestāžu kritika vispār var būt saistāma ar atbalstu teroristiem.
“Pusgadu Krievijā biju apcietināts, tieši pamatojoties uz šo pantu. Tad, pēc pus gada es no vienkārša propagandista jau kļuvu par teroristu, kas pēc Krievijas varas iestāžu vērtējuma vēlējās kaut ko uzspridzināt. Ko tieši, es īsti nezinu, jo apsūdzībā bija minētas 10 dažādas vietas. Lielākais objekts – dzelzceļa stacijas ēka. Tomēr nedz izmeklēšanā, nedz tiesā apsūdzības puse nespēja celt galdā pierādījumus, kuri liecinātu, ka es tiešām gatavotu terora aktu,” viņš stāsta.
Atšķirībā no citiem ukraiņu politieslodzītajiem, kuri atzīšanās nolūkā tikuši pakļauti fiziskai mocīšanai, pret Artūru vērsta tikai psiholoģiskā ietekmēšana. Piemēram, draudēts, ka viņam atņems gultas matraci, ka kamerā atslēgs apkuri vai ka nebūs medicīniskās palīdzības, ja tāda būtu vajadzīga. “Tā nu es divas reizes pieteicu sauso, divas dienas slapjo badastreiku,” atceras A. Panovs.
“Tur prokuratūra tiesnešiem procesa laikā stāstīja, ka gadījumā, ja es būtu kaut ko uzspridzinājis, ciestu nevainīgi bērni un sievietes, visi ietu bojā, tas būtu briesmīgi, tas būtu fašisms un nacisms. Galu galā tiesnesis arī ir cilvēks, kuram šajā gadījumā ir kaut kādas emocijas. Tāpēc uz to murgu, ko viņam procesa laikā stāsta prokurori, viņš reaģē emocionāli. Turklāt, lai aizstāvētos, tev tiesā jāpierāda, ka neesi kamielis. Visa šī sistēma ir balstīta nevis uz pierādījumiem, bet gan tikai emocijām. Arī tiesa šajā gadījumā pieskaņojas prokurora pozīcijai, nevis rīkojas saskaņā ar likumu,” stāsta Artūrs.
A. Panova ieskatā – šādos procesos Krievijā nav jēgas meklēt pat advokāta palīdzību, jo advokātu stratēģija šādus procesus paredz politizēt. Tas vēl vairāk nokaitina tiesu un spriedumi bieži tiek piemēroti bargāki nekā gaidīts.
Dažādos Krievijas cietumos Artūrs kopā pavadīja trīsarpus gadus, līdz brīdim, kad kopā ar citiem politieslodzītajiem ticis apmainīts un atbrīvots. Ieslodzījuma laikā vadāts pa 11 dažādiem īslaicīgās aizturēšanas izolatoriem, no kuriem tālākie bijuši Sibīrijā. Šis laiks krietni mainījis arī viņa domas par Krieviju. “Manuprāt, šobrīd Krievijā ideoloģija ir staļinisma, ļeņinisma, fašisma un citu drūmāko periodu pieredzes apvienojums. Krievijā apgalvo, ka tajā atceras vēsturi un to godā. Arī Ukrainai ir bagāta vēsture, taču mēs no tās cenšamies ņemt labāko, nevis sliktāko. Cilvēks ir radījums, kurš tendēts mācīties no kļūdām. Krievijā acīmredzot no kļūdām nemācās.
Artūrs atzīst – ieslodzījums Krievijā un tās agresija Ukrainā viņu mainījusi kā personību, liekot daudz aktīvāk izteikt savu politisko nostāju. Īpaši Artūru satrauc tendences Eiropas valstu politikā, no kurām daudzas vēlas uzlabot attiecības ar Krieviju. Par attiecību uzlabošanu iestājas arī Ukrainas politiķi, tomēr, pēc Artūra domām, to nedrīkst darīt tik ilgi, kamēr Krievija turpina karu Austrumukrainā.
