Krievijas ekonomika turpina izjust starptautisko sankciju spiedienu, un 2025. gadā to ietekme kļūst arvien izteiktāka vairākos būtiskos sektoros, liecina publiskotais Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MIDD) pārskats. Ierobežotā piekļuve globālajiem kapitāla tirgiem, sarūkošie eksporta ieņēmumi un sarežģītākas piegādes ķēdes rada pieaugošu slogu gan valsts budžetam, gan militārajai rūpniecībai.
Sankciju dēļ Krievija vairs nespēj pilnvērtīgi aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, tāpēc arvien vairāk balstās uz iekšējiem resursiem. Kopš kara sākuma Ukrainā valsts iekšējais parāds ir gandrīz dubultojies, sasniedzot aptuveni 330 miljardus eiro.
Vienlaikus strauji pieaugušas parāda apkalpošanas izmaksas – no 10 līdz 43 miljardiem eiro gadā, kas jau veido aptuveni 9% no visiem federālā budžeta izdevumiem. Tas nozīmē, ka arvien lielāka daļa valsts līdzekļu tiek novirzīta finanšu saistību segšanai, ierobežojot iespējas citām prioritātēm.
Papildu spiedienu rada eksporta ieņēmumu kritums. Sankcijas tieši skar vairākas uz eksportu orientētas nozares, tostarp ogļu ieguvi, kokrūpniecību, metalurģiju, kā arī autobūvi, aviāciju un mašīnbūvi.
Samazinoties pieprasījumam un piekļuvei ārējiem tirgiem, krītas ražošanas apjomi un uzņēmumu peļņa. Tas savukārt palielina nepieciešamību pēc valsts atbalsta un vienlaikus samazina nodokļu ieņēmumus, tādējādi vēl vairāk noslogojot budžetu.
Ne mazāk būtiska ietekme vērojama piegādes ķēdēs, kas kļuvušas lēnākas, dārgākas un sarežģītākas. Uzņēmumi ir spiesti izmantot starpniekus un alternatīvus piegādes maršrutus, nereti iesaistot arī specdienestus, lai nodrošinātu kritiski svarīgu komponentu piegādi.
Bieži tiek izmantoti zemākas kvalitātes analogi, kas ietekmē gala produkcijas kvalitāti un kalpošanas ilgumu. Šīs problēmas tieši skar arī militāri rūpniecisko kompleksu, kur kavējas jauna bruņojuma ražošana, modernizācija un esošās tehnikas remonts.
MIDD vērtējumā sankciju ietekme nav momentāna, taču tā pakāpeniski grauj Krievijas ekonomisko un militāro potenciālu. Pieaug izmaksas, samazinās efektivitāte un palielinās tehnoloģiskā atpalicība. Ilgtermiņā tas ierobežo valsts spēju uzturēt augstu militārās ražošanas tempu un vienlaikus nodrošināt stabilu ekonomikas attīstību.
