Baltkrievijas Prezidenta Aleksandra Lukašenko režīms turpinās jau 26 gadus. Neatkarīgo ziņu portāls “Meduza” analizē, kā laika gaitā ir mainījušās Lukašenko pozīcijas, secinot: pēdējos piecos gadus Baltkrievijas politiskais režīms ir palicis vājāks.
Pēdējo dienu notikumi Baltkrievijā ir pārsteiguši sabiedrību ne tikai ar sabiedrības aktivitāti, bet arī ar Lukašenko režīma nespēju protesta akcijas pārtraukt jau to saknē. Ir skaidrs, ka Baltkrievijas Prezidents ir zaudējis nozīmīgu daļu sabiedrības atbalsta, turklāt režīma nespēja ātri pārtraukt protestus ir sagrīļojusi Lukašenko “stipra un neaizstājama” līdera tēlu.
Šāds Lukašenko tēls ir savdabīgs režīma izdzīvošanai, jo Baltkrievijā ceturtdaļgadsimta laikā nav izveidota kāda ideoloģija vai spēcīga partija, kas stiprinātu autoritārā režīma pozīcijas. A. Lukašenko vara balstās viņa personīgajās attiecībās ar dažādām sabiedrības grupām, valsts ekonomisko un politisko eliti un kaimiņvalstīm.
Ekonomiskās stabilitātes nozīme
Centrālais elements, kas vieno Lukašenko darbību 26 gadu garumā, ir valsts ekonomiskā sistēma, kas daudz neatšķiras no PSRS astoņdesmito gadu beigās. Valsts nepiedzīvoja privatizācijas procesus; 80% lielo uzņēmumu pieder valstij. Tie saražo pusi valsts IKP un nodarbina pusi valsts darbspējīgo iedzīvotāju. Valsts atbalsts nodrošina relatīvi zemas produktu cenas un augstas darbinieku algas. Tiesa, industrija ir novecojusi, un puse no eksporta nonāk Krievijā.
Zināmu stabilitāti nodrošināja tas, ka situācijā, kur lielākajai daļai sabiedrības ir līdzīgs ienākumu līmenis, nevienlīdzība nekļuva par tik grandiozu problēmu, kā tas privatizācijas procesu rezultātā notika Krievijā.
Baltkrievija nevarēja izvairīties no Rietumu ietekmes, un jau no deviņdesmito gadu beigām valstī ir pastāvējusi neliela, vāja, taču pastāvīga opozīcija, kuras mērķis ir bijusi tuvināšanās Rietumiem. Diskusijas par dalību ES, vesternizāciju un demokratizāciju lielākoties apsīka, režīmam represējot aktīvākos līderus. Līdz pagājušās desmitgades vidum Baltkrievijā vēl pastāvēja relatīvi neatkarīga socioloģija, kuras pētījumi liecināja, ka Lukašenko atbalstīja 25-30% iedzīvotāju, aptuveni tikpat stingri nosodīja režīmu, savukārt atlikušās trešdaļas viedoklis bija atkarīgs no valsts ekonomiskās politikas rezultātiem.
Politiskā stabilitāte Krievijas draudu priekšā
Lukašenko ārpolitikas pamats ir nepārtraukta manevrēšana starp Eiropas Savienību un Krieviju. Deviņdesmito gadu sākumā Lukašenko sevi pasludināja par cīnītāju pret ASV imperiālismu un Padomju Savienības vērtību aizstāvi. 2000. gadu sākumā šādu pozīciju nomainīja mērķis saglabāt Baltkrievijas suverenitāti.
Režīma atkarība no ekonomiskajiem rādītājiem bija redzama jau 2010. gada prezidenta vēlēšanās, kur režīms pēc prezidenta vēlēšanām saskārās ar spēcīgiem protestiem, kas bija jāapspiež ar spēku. Protestus veicināja Rietumu ekonomiskā recesija, Krievijas ekonomiskā krīze degvielas cenu krituma dēļ, kas izraisīja smagas ekonomiskās problēmas Baltkrievijā, kas šajā laikā katru gadu no Krievijas ekonomisko priekšrocību veidā saņēma aptuveni 10 miljardus ASV dolāru.
Šajā situācijā notika mēģinājumi nedaudz atlaist režīma skrūves ar mērķi uzlabot attiecības gan ar sabiedrību, gan Rietumiem. Lukašenko atbrīvoja visus politieslodzītos un neierobežoja konkurentu balotēšanos vēlēšanās. Šķietamais atkusnis bija īss – opozicionāru mītiņi tika izklīdināti, oficiālie rezultāti liecināja, ka Lukašenko atkal ir saņēmis 80% balsu. Pēc vēlēšanām sekojušie protesti tika pārtraukti, to līderi – apcietināti, tādējādi iedragājot sabiedrības uzticību režīmam.
Baltkrievijas īpašās ekonomiskās attiecības ar Krieviju vairākkārt ir veicinājušas Krievijas politisko spiedienu, kas variē no valsts ārpolitikas ietekmēšanas (prasības atdzīt Krievijas okupēto teritoriju Gruzijā un Ukrainā statusu) līdz Krievijas-Baltkrievijas apvienotās valsts veidošanai.
Krievijas agresija pret Ukrainu, kas sākās pēc demokratizācijas viļņa valstī, šķietami stiprināja uzskatu, ka tikai Lukašenko var pasargāt valsti no politiskās krīzes un haosa Krievijas draudu priekšā. Sociālie pētījumi šajā laikā parādīja, ka baltkrievu nacionālās identitātes pamats tobrīd tieši bija norobežošanās no Krievijas imperiālisma. Šādos apstākļos 2015. gada Prezidenta vēlēšanas norisinājās visai mierīgi.
Pēdējo 5 gadu satricinājumi
Būtiskākais trieciens Lukašenko politiskajai stabilitātei ir bijis Krievijas ekonomiskās problēmas, kas veidojušās gan Ritumu sankciju iespaidā, gan zemo naftas cenu dēļ. Tā rezultātā Krievija ievērojami samazināja ekonomisko atbalstu Baltkrievijai, savukārt Baltkrievijas naftas pārstrādes uzņēmumu ienākumi ievērojami samazinājās.
Režīma iekšpolitika smagi cietusi no diviem lēmumiem – 2017. gadā ieviestā “parazītisma nodokļa”, kas sodīja tos, kuri gadā nostrādā mazāk nekā 183 dienas un režīma principiālās atteikšanās cīnīties ar Covid-19 pandēmiju dēļ. Abi lēmumi ievērojami iedragāja režīma tēlu Baltkrievijas jaunatnes acīs.
Lai arī lēmums neietekmēja Baltkrievijas ekonomiku, tā tomēr cieta no globālajām ekonomiskajām problēmām, kuras atbalsojās no satricinājumiem citviet pasaulē. Tā rezultātā kritās ne tikai degvielas produktu cenas, bet arī samazinājās noiets Baltkrievijas eksporta precēm. Baltkrievijas rublis ir pieredzējis ievērojamu deflāciju, radot sociālās un pirktspējas problēmas valstī. Tas veicināja daļas “apolitisko” vēlētāju novēršanos no režīma.
Režīma stabilitātes balsts līdz šim bija valsts elite, kura bija uzticīga Lukašenko apmaiņā pret stabilu un turīgu dzīvi. Gluži tāpat kā lielāko valsts uzņēmumu darbinieki ir atkarīgi no valdības, elites, pārsvarā valsts pārvaldes aparāta, pārstāvji ir personīgi atkarīgi no Lukašenko, kurš pats pārauga varas izmaiņas un pārcelšanas varas gaiteņos. Neskatoties uz personīgo uzticību, Baltkrievijā elite vienmēr ir bijusi sašķelta divos lielos grupējumos – liberālajos tehnokrātos un t.s. “silovikos”.
Liberālie tehnokrāti mēģinājuši tuvināt Baltkrievijas ekonomiku brīvas tirgus ekonomikas standartiem, taču grupas lielākais projekts – 2005. gadā dibinātais moderno tehnoloģiju parks – 2017. gadā guva nozīmīgu triecienu, kad tā dibinātājs Valērijs Tsepkalo tika atstādināts. 2020. gadā Tsepkalo mēģināja balotēties Baltkrievijas Prezidenta vēlēšanās, taču tika piespiests atstāt valsti. Otrs iespējamais prezidenta kandidāts – bijušais “Gazprom Belgazprombank” vadītājs Viktors Babariko – ari pārstāvēja tehnokrātu spārnu, un nu atrodas ieslodzījumā.
Punktu tehnokrātu spārnam pielika Lukašenko lēmums atbrīvot no amata premjerministru Sergeju Rumas, ko aizstāja Romāns Golovčenko, kas pārstāvēja silovikus. Pēdējo dienu protestu apspiešana liecina, ka siloviku spārns vēl joprojām atbalsta Lukašenko. Neskatoties uz to, ir skaidrs, ka viens no iemesliem protestu vienojošajam sauklim pret Lukašenko personīgi ir vēršanās pret liberālajiem tehnokrātiem pēdējo gadu laikā.
