Eksperte: Trīs mācības no Minskas II vienošanās nākotnes miera līgumam starp Krieviju un Ukrainu

Pēc tam, kad pirmā Minskas vienošanās izgāzās, Vācija un Francija kā starpnieki Normandijas formātā panāca jaunu vienošanos – Minska II. To 2015. gada februārī parakstīja Ukrainas bijušais prezidents Petro Porošenko, Krievijas diktators Vladimirs Putins, Francijas bijušais prezidents Fransuā Olands un Vācijas bijusī kanclere Angela Merkele. Abu līgumu mērķis bija izbeigt karadarbību starp Ukrainu un Krievijas atbalstītajiem separātistiem Donbasā pēc Krievijas iebrukuma 2014. gadā.

Minskas II vienošanās paredzēja tūlītēju uguns pārtraukšanu un smago ieroču atvilkšanu, plašāku autonomiju Doneckas un Luhanskas apgabaliem Ukrainas sastāvā. Tā arī noteica, ka separātistu kontrolētajās teritorijās jānotiek vēlēšanām atbilstoši Ukrainas likumiem, kā arī pilnīgu Ukrainas robežas kontroles atjaunošanu pēc politiskā noregulējuma un Ukrainas konstitucionālas reformas, kas garantē Doneckas un Luhanskas “īpašo statusu”.

Tomēr Krievija neatbalstīja pilnīgu vienošanās īstenošanu un turpināja kontrolēt separātistus. Separātisti atteicās no integrācijas Ukrainā un pieprasīja pilnīgu autonomiju, savukārt Ukraina nespēja pieņemt Krievijas uzspiestās prasības, kas ierobežotu tās suverenitāti.

Tas nostiprināja Kremļa pārliecību, ka agresija var palikt nesodīta, un ļāva Krievijai maskēt savus militāros trūkumus. V. Putinam vienošanās deva cerību panākt savus mērķus bez kara, tomēr, kad Minskas II mehānismi neļāva viņam kontrolēt Ukrainu no iekšienes, viņš to izmantoja kā laika vilkšanas taktiku, lai sagatavotu pilna mēroga iebrukumu 2022. gadā.

Tikmēr Rietumi pieļāva maldus, ka V. Putinu var apmierināt ar piekāpšanos. Tas radīja ilūziju, ka Krievijas diktators atteiksies no saviem mērķiem, ja viņam tiks dota daļa Ukrainas teritorijas vai ja Rietumi mazinās savu atbalstu Kijivai.

1. mācība: Krievijai jāmaksā par tās izraisīto karu

Krievija cenšas uzvelt kara sekas citām valstīm. Tā apgalvo, ka vainīgi ir NATO, ASV, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis vai Rietumu “agresīvās ambīcijas”. Maskava vēlas, lai Ukraina, ASV vai citi sabiedrotie maksā par postījumiem, kurus tā radījusi pati.

Krievija šo karu sāka bez jebkāda leģitīma iemesla un var to izbeigt jebkurā brīdī, izvedot savus spēkus no Ukrainas. Ja ASV atļaus Maskavai saglabāt nelikumīgi ieņemtās teritorijas un izvairīties no atbildības, tas tikai stiprinās Krievijas pārliecību, ka tā var turpināt agresiju arī nākotnē.

2. mācība: Jāatņem V. Putinam cerība iznīcināt Ukrainas suverenitāti

V. Putins neatzīst Ukrainas neatkarību un vēlas panākt tiešas sarunas ar ASV, apejot Kijivu. Viņš apgalvo, ka V. Zelenskis nav leģitīms, un uzstāj uz Ukrainas vēlēšanu organizēšanu sev izdevīgos apstākļos.

Jebkurā miera līgumā V. Putins mēģinās ierobežot Ukrainas tiesības izvēlēties sabiedrotos un aizsardzības stratēģiju. Jāatzīmē, ka Krievijas diktators ir jau pieprasījis, lai Ukraina neveidotu ciešākas saites ar NATO un samazinātu savu armiju. Tāpat viņš centīsies iegūt kontroli pār jebkuru vienošanās izpildes mehānismu. Tas nozīmētu, ka Krievijai būtu iespēja atsākt karu sev izdevīgā brīdī.

Līgums, kas Krievijas diktatoram saglabā cerību kontrolēt Ukrainu, neizbēgami izgāzīsies. Vienīgais veids, kā panākt patiesu mieru, ir likvidēt jebkādu Krievijas cerību uz Ukrainas pakļaušanu – militāri vai diplomātiski.

Lai nodrošinātu ilgtermiņa drošību, Rietumiem jāveido spēcīgs aizsardzības industrijas pamats gan Ukrainā, gan Eiropā. Krievija pašlaik izmanto Rietumu politiskās svārstības un Eiropas militārās rūpniecības vājumu, lai uzturētu cerību uz uzvaru nākotnē.

3. mācība: Krievija var pieņemt sakāvi

V. Putins mēģinās pārliecināt ASV, ka viņa sakāve nav iespējama un ka ASV atbalsts tikai paildzinās karu. Taču Krievija jau vairākkārt bijusi spiesta atkāpties.

2014. gadā V. Putins nespēja sagrābt visu Ukrainu, 2022. gadā Ukraina sakāva Krieviju Kijivas kaujā un atbrīvoja nozīmīgas teritorijas, savukārt 2024. gadā Ukraina iebruka Krievijas Kurskas apgabalā, kas bija pirmais uzbrukums Krievijas teritorijā kopš Otrā pasaules kara.

Tāpat Kremlis pārvērta vai mazināja informatīvajā telpā V. Putina pazemojošās neveiksmes, tostarp vāgneriešu jeb Prigožina dumpi, flotes iznīcināšanu Krimā un faktu par vairāk nekā 800 000 kritušajiem un ievainotajiem Krievijas karavīriem. Šī informācijas kontrole ļāva V. Putinam katru reizi normalizēt jaunu un sliktāku realitāti Krievijā.

V. Putins nav neievainojams. Šis karš nav zaudēts, neskatoties uz Krievijas pieaugošajiem, bet joprojām pieticīgajiem panākumiem Ukrainas austrumos. Kamēr Krievijai ir labi dokumentētas priekšrocības, V. Putins arī uzkrāj riskus un izmaksas. Viņa armija saskaras ar aprīkojuma un darbaspēka trūkumu, pastāvīgu ekonomisku spriedzi, tostarp inflāciju, darbaspēka valstī trūkumu, Krievijas valsts ieguldījumu fonda eroziju un arvien dārgākiem kompromisiem starp ierobežotā skaita karavīru novirzīšanu frontes līnijām.

Lai piespiestu Krieviju pieņemt sakāvi, ASV un tās sabiedrotajiem jāturpina pastiprināt ekonomisko, militāro un politisko spiedienu.

ASV vēl nav izmantojusi visus iespējamos rīkus, lai iedragātu Krievijas ekonomiku un kara spējas. Tieši militārie zaudējumi ir bijuši galvenais Krievijas atkāpšanās iemesls. Tik ilgi, kamēr Krievija jutīs, ka tai ir cerība, karš turpināsies.