Bijušais Moldovas ārlietu ministrs: Mieram Ukrainā jāizskatās kā Korejā, nevis kā Višī režīmam

Kremļa redzējums par mieru Ukrainā ir skaidrs. Krievijas spēki pārņemtu nelikumīgi sagrābtās Ukrainas teritorijas daļas, un pakļāvīga, bezpalīdzīga Ukrainas valdība, kurai trūkst nozīmīgu militāro spēju, pildītu Maskavas pavēles. Kaut kas diezgan līdzīgs notika Francijā Otrā pasaules kara laikā, kad to valsts daļu, kas nebija tiešā vācu okupācijā, pārvaldīja ģenerāļa Filipa Petēna kolaboracionistu valdība un pildīja Berlīnes pavēles.

Tādējādi lielāko daļu Otrā pasaules kara - aptuveni no 1940. līdz 1944. gadam - situācija Francijā bija “mierīga”. F. Petēna vadītais Višī režīms regulāri lepojās, ka ir pasargājis Franciju, bet par “miera” traucētājiem vainoja franču partizānus un periodiskus sabiedroto bombardēšanas uzlidojumus. Šāda iespēja Ukrainai tika piedāvāta jau kopš pirmajām Krievijas plaša mēroga iebrukuma stundām. Tomēr, redzot nāvessodu izpildi, izvarošanas un citas zvērības, ko Krievijas spēki pastrādāja pret civiliedzīvotājiem Bučā un citur, ukraiņi, saprotams, ir atteikušies kapitulēt.

Šādi nosacījumi padarīja bijušo kara laika frontes līniju gandrīz nesatricināmu, ļaujot katrai no šīm valstīm nostiprināties, attīstīties un saglabāt mieru.

Rietumvācijas vai Dienvidkorejas modeļa ekvivalents Ukrainai šodien prasītu frontes līnijas iesaldēšanu un vai nu pievienošanos NATO, vai arī desmitiem tūkstošu Rietumu karaspēka izvietošanu tās Ukrainas teritorijā.

Francijas valdība uz šādu risinājumu ir uzstājusi kopš 2024. gada februāra, un tagad tas ieņem nozīmīgu vietu Eiropas līderu diskusijās. Tā kā jaunā ASV administrācija pieprasa, lai Eiropa darītu vairāk, lai nodrošinātu savu mieru un drošību, tiek apgalvots, ka vismaz pusducis Eiropas valdību nopietni apsver šādu iespēju.

Protams, ja eiropiešiem nepatiks pirmais modelis (Višī stila miers), bet viņi nespēs nodrošināt pietiekamas drošības garantijas, tas radīs priekšnoteikumus trešajam iespējamajam scenārijam - fiktīvam mieram, kas novedīs pie jauna kara.

Image

Pagaidu pamiers - līdzīgs tam, kāds pēc 2014. gada valdīja saskaņā ar Minskas līgumiem - ļautu Krievijai pārgrupēties, bruņoties un atkal uzbrukt. Šis cikls ne tikai varētu atkārtoties vairāk nekā vienu reizi; tas varētu iesaistīt arī valstis ārpus Ukrainas, piemēram, Baltijas valstis vai Poliju.

Tādējādi, ja Ukraina tuvākajos mēnešos un gados nesaņems pietiekamu atbalstu, Eiropa saskarsies ar bīstami jaunu stratēģisko realitāti, kas varētu apdraudēt NATO solidaritāti un padarīt ES teritoriju pastāvīgi neaizsargātu. Tāpēc Eiropas neatliekamais uzdevums ir nodrošināt, lai jebkura vienošanās nepalielinātu vēl plašāka kara iespējamību tuvākajā nākotnē.

Ukrainas aizsardzības rūpniecības jauda, kas ir iespaidīga vairākās jomās, sākot ar jūras droniem un beidzot ar spēju masveidā ražot aprīkojumu, arī Krievijai būtu apsveicams bonuss, un to varētu izmantot pret Eiropu. Francijas prezidents Emanuels Makrons jau publiski ir brīdinājis, ka Krievijas un Ukrainas apvienotie bruņotie spēki būtu neapturami.

Būtiskākais ir tas, ka, lai izvairītos no Ukrainas kapitulācijas vai viltus miera, būs nepieciešama Eiropas apņemšanās vismaz iesaldēt pašreizējo frontes līniju. Pretējā gadījumā nākamie mērķi varētu būt neaizsargātas ES un NATO dalībvalstis. Eiropas sabiedriskajai domai ir jāpamostas, lai saprastu, ka vienīgā alternatīva ir kaut kas tāds, ko neviens nevēlas: mūžīgi kara draudi lielā daļā Centrāleiropas un Ziemeļeiropas ar visu ar to saistīto drošības un ekonomisko nenoteiktību.