"Frontē manāms nogurums, bet ukraiņu karavīri ir gatavi turpināt cīņu!" Saruna ar Jāni Slaidiņu par Ukrainas militāro situāciju 2024. gadā

Aktīvās aizsardzības stratēģija

Pamazām Ukrainas lēmumu pieņemšanas un militāro operāciju plānošanas struktūrās tiek atmesta doma par iespēju gūt ātrus un nozīmīgus izrāvienus pret Krievijas dziļi nostiprinātajām aizsardzības līnijām. Pēdējā Ukrainas pretuzbrukuma laikā ukraiņi saskarās ar dziļi ešelonētām okupantu aizsardzības līnijām, kas prasīja tūkstošiem rūdītu ukraiņu karavīru dzīvību un simtiem iznīcinātu pagādāto Rietumvalstu kaujas tehnikas vienību.

V. Zelenska armijas komandieri lūguši iesaukt bruņotajos spēkos līdz pat 500 000 jaunu karavīru, lai kompensētu līdzšinējos Ukrainas zaudējumus un nomainītu tos, kuri bez atpūtas cīnījušies gandrīz divus gadus. Neraugoties uz ukraiņu apņēmību, tik apjomīgas mobilizācijas lēmums var kaitēt prezidenta popularitātei.

Šobrīd Ukrainas pāriešana uz “aktīvo aizsardzību” paredz veidot dziļi ešelonētas aizsardzības līnijas, lai ar iespējami mazākiem resursiem aizturētu okupantus, vienlaikus saglabājot iespēju testēt Krievijas aizsardzības līniju vājās vietas ar tāla darbības rādiusa ieročiem vai gaisa triecieniem.

Viņš uzsver, ka gan Ukrainai, gan Krievijai ir maz izredžu gūt operatīvus izrāvienus kaujaslaukā un šāda situācija var ilgt visu 2024. gadu. Skaidrojot Ukrainas bruņoto spēku pāriešanu aizsardzībā, Jānis Slaidiņš norāda, ka šobrīd ukraiņiem ir būtiski atgūt spēkus.

Skaidrs, ka Ukraina nevarēs veikt būtiskas uzbrukuma operācijas, kamēr tā nespēs nodrošināt pārsvaru gaisā: “Neviena uzbrukuma operācija nevar efektīvi notikt, ja tev nav kontroles pār gaisa telpu.”

Tas attiecas arī uz izlūkošanas un kaujas operācijām Dņepras upes kreisajā krastā, kuras Ukraina īsteno jau vairākus mēnešus, sekmīgi nostiprinot priekšposteni. Šī operācija dažu novērotāju vidū raisīja cerības uz iespējamo pretuzbrukuma virzienu tieši Ukrainas dienvidu virzienā. Tomēr izaicinājumi ar apgādi tiem Ukrainas spēkiem, kas nakts aizsegā izsēdušies upes kreisajā krastā, noveduši pie smagiem upuriem. Tiek lēsts, ka Krievijas spēku pārsvars šeit ir pieci pret viens.

Secināms, ka būtiska attīstība arī šajā virzienā nav gaidāma, jo, lai to īstenotu, ukraiņiem būtu nepieciešams paplašināt kontrolēto teritoriju vismaz 25-30 kilometru dziļumā, lai nodrošinātu smagās tehnikas pārcelšanu pāri Dņepras upei. Majors norāda, ka šādu operāciju ukraiņiem bija nepieciešams veikt jau pērn, tomēr Kahovkas hidroelektrostacijas dambja uzspridzināšana piespieda ukraiņus mainīt plānus.

Savukārt, komentējot līdzšinējos Krievijas panākumus, Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Kirils Budanovs intervijā “Financial Times” ir paudis, ka Krievijas uzbrukumi pagaidām nav sasnieguši nevienu izrāvienu. Viņa sacītais liek noprast, ka Ukraina arī turpmāk darīs visu, lai dotu triecienus pa Krievijas loģistikas centriem Krimas pussalā. “Viņu [krievu] pēdējais nožēlojamais mēģinājums ilgst jau divus mēnešus – nekādu rezultātu,” rezumē Kirils Budanovs.

2024. gads būs kara nenoteiktības gads

Vēl nesen “Financial Times” aptaujātie militārie eksperti atzina, ka būtisku nenoteiktības faktoru karadarbībā rada ukraiņu neziņa par Rietumvalstu militārās palīdzības turpināšanos nākotnē. Tostarp nozīmīgs aspekts ir tieši munīcijas piegādes, kas radījušas bažas par Rietumu apņēmību un to, vai tie ir spējīgi turpināt atbalstīt Ukrainu. Lielāko spriedzi rada ASV, kur politiskās nesaskaņas aizturējušas palīdzību Ukrainai 61 miljarda dolāru apmērā.

Pēdējā laikā medijos publicētā informācija liecina par artilērijas lādiņu iztrūkumu Ukrainas bruņoto spēku arsenālā. Arī aizvien retākas ziņas par ukraiņu notriektajām Krievijas tālā darbības rādiusa raķetēm ļauj spekulēt, ka Ukrainai sāk trūkt pretgaisa aizsardzības sistēmu raķešu, jo pēdējā laikā Krievijas šīs sistēmas būtiski noslogojusi ar raķešu, aviācijas un bezpilota lidaparātu triecieniem.

Šobrīd Ukrainai ir izdevies noturēt Krievijas spēkus tādēļ, ka Eiropas sabiedrotie ir spējuši nodrošināt masīvu militāro atbalstu. Starp militārajiem sūtījumiem ir arī nesenie Vācijas lēmumi nosūtīt Ukrainai militāros helikopterus, “Leopard 1” tankus, kā arī Francijas lēmums piegādāt tālās darbības spārnotās raķetes “SCALP”. Tomēr arī Eiropas bloka valstīm ir būtiski izaicinājumi nodrošināt Ukrainu ar palīdzību, ņemot vērā, piemēram, Ungārijas aktīvos centienus bloķēt ES palīdzību Ukrainai 50 miljardu eiro apmērā.

Arī J. Slaidiņš uzsver, ka Rietumvalstu atbalsts noteiks Ukrainas bruņoto spēku panākumus frontē, tomēr vērtējot kopējo situāciju, viņš izvairās prognozēt tālāko notikumu attīstības gaitu 2024. gadā.

Viņa vērtējumā skaidrs ir tas, ka Krievija gatavojas turpmākiem uzbrukumiem, par ko liecina gan viņu militārās rūpniecības palielināšanās, gan mobilizācijas turpināšanās. Tieši šo iemeslu dēļ šis nebūs pēdējais kara gads, jo abas puses cenšas audzēt savus militāros resursus. “Tā, kura būs noturīgāka – tehniski spēcīgāka, tā arī gūs pārsvaru,” uzsver J. Slaidiņš.

Vērtējot drīzumā notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu ietekmi uz Ukrainas izredzēm frontē, J. Slaidiņš ir piesardzīgi optimistisks. Viņš atgādina, ka ir jāatskatās arī uz pēdējo reizi, kad Ukrainu ne visai atbalstošais Donalds Tramps pēdējo reizi tika ievēlēts šajā amatā.

Viņš arī norāda, ka vēl nesen bijušais Apvienotās Karalistes premjerministrs Boriss Džonsons norādījis, ka D. Trampa ievēlēšanas gadījumā nav izslēdzama arī ASV atbalsta Ukrainai dubultošanās. Tas sasaistāms ar to, ka šajā konfrontācijā nozīmīgs faktors var būt arī ASV vēlme pasaulē saglabāt savu līdera tēlu.

Atstāstot Ukrainā novēroto, Jānis Slaidiņš neslēpj, ka Ukrainas karavīru vidū ir manāms nogurums, vienlaikus viņi arī pilnībā saprot, ka nedrīkst padoties. Viņš uzsver, ka Ukrainai šobrīd ir aktīvi jādomā par to, kā motivēt savas valsts iedzīvotājus, lai viņi stātos bruņotajos spēkos un audzētu valsts kopējās rezerves.

Vienlaikus viņš uzsver, ka nav vērts pat apsvērt scenāriju, kurā Krievijai izdodas pilnībā sakaut Ukrainas bruņotos spēkus un okupēt visu Ukrainu. Sliktākais scenārijs ietver Ukrainas un Krievijas pamiera noslēgšanu uz Krievijai izdevīgiem noteikumiem, saglabājot pašlaik okupētās teritorijas Krievijas sastāvā. Šādā scenārijā Krievijai vienīgi tiktu dots laiks un motivācija nākotnē uzsākt jaunu eskalāciju.