GADS KARĀ. AM atašejs Ukrainā: Krievu iebrucēji nav armija, bet bruņots noziedznieku bars

Par spīti Krievijas centieniem salauzt Ukrainu un ukraiņus, tās noziedzīgā politiskā vadība, sev nemanot, sākusi rakt kapu. Kā atzīst pulkvedis A. Holmanovs, zvērības okupētajās Ukrainas pilsētās arvien vairāk pierāda, ka Krievijas bruņotie spēki nav uzskatāmi par kaujas spējīgu vienību, bet par nekontrolējamu, bruņotu noziedznieku baru, kas, visticamāk, nespēj pakļauties pat savas vadības pavēlēm. Savukārt pastāvīgi augošais zaudētās tehnikas un karavīru skaits agri vai vēlu piespiedīs Krieviju sēsties pie sarunu galda, lai vienotos par mieru. Šoreiz – uz Ukrainas nosacījumiem.

Raķešu sistēmas “piešaude” pa civilajiem objektiem

Pulkvedis Aleksandrs Holmanovs ir Latvijas Aizsardzības ministrijas atašejs ne tikai Ukrainā, bet arī Moldovā un Baltkrievijā. Par savu dienesta rezidences vietu viņš kopā ar ģimeni vēl pirms kara sākuma bija izvēlējies Kijivas pievārtē esošo Gatnajas pilsētiņu.

“Savu māju mēs izvēlējāmies 1. februārī. Tolaik Ukrainā bija vērojams gāzes cenu kāpums, tāpēc es ar ģimeni izvēlējos māju ar alternatīvu apkuri – kamīnu. Māja nebija dārga, bet patīkama. Arī rajons bija patīkams. Tajā tika būvētas daudzdzīvokļu mājas studentiem, un tur nebija neviena militāra objekta, pat ne benzīntanka,” stāsta pulkvedis A. Holmanovs.

Viņš gan atzīst, meklējot dzīves vietu, ņēmis vērā arī iespējamos drošības apdraudējumus, tādēļ izvēlējies ciematu tā sauktajā Odesas virzienā. “Es pats neticēju, ka karš ir iespējams, bet zināju, ja tas notiks, tad dzīvot pāri Dņeprai būtu bīstami,” viņš piebilst.

Image

“Par notikušo es uzzināju no savas sievas. Viņa man atsūtīja video no Kijivas apgabala policijas. Tajā bija redzama mūsu un cietusī kaimiņu māja. Tobrīd krievu okupanti, jeb orki, bija ieņēmuši Irpiņu un Gostomeļu. Viņi jau izvietoja spēkus virs Žitomiras ceļa. Šajā gadījumā krievi izmantoja reaktīvās zalvjuguns sistēmas BM-21 “Grad”,” stāsta pulkvedis A. Holmanovs.

Image

Līdzi uz interviju pulkvedis A. Homanovs ir paņēmis raķetes “Grad” šķembas - apmēram četru līdz desmit centimetru garus un vismaz divus centimetru biezus dzelzs gabalus. Sprāgstot raķetei, šādu šķembu ir simtiem. Postošais rādiuss, kurā var nogalināt ne tikai sprādziena vilnis, bet arī šķembas, ir vismaz simts metri. 

Image

Kā stāsta pulkvedis A. Holmanovs, krievu okupantu izšautā “Grad” raķete tieši netrāpīja viņa apdzīvotajā mājā, bet nokrita kaimiņu pagalmā. Brīnumainā kārtā kaimiņiene palika dzīva, taču guva neskaitāmus ievainojumus.

Image

Sprādziena rezultātā pulkveža A. Holmanova mājai tika izsisti logi un izrautas visas durvis. Lai gan viņš pats cerēja, ka mājā varēs atgriezties, apskatot to, nācies secināt, ka būs jāmeklē jauna dzīves vieta. Kāda lielāka šķemba izsitusi caurumu vienā no sienām, savukārt ēkas jumts ir teju noklāts ar šķembu atstātajiem caurumiem.

Tas gan nebija vienīgais nepatīkamais pārsteigums, jo pēc apšaudes mājā bija “paviesojušies” arī marodieri, aizstiepjot sev līdzi teju visu iespējamo, kam vien tika saskatīta jelkāda vērtība.

Ukraiņu dienestu darbs pāri spēku izsīkuma robežām

Mēģinot risināt nedienas ar mājokli, pulkvedis A. Halmanovs personīgi pārliecinājies, cik pašaizliedzīgi strādā Ukrainas glābšanas dienesti, Nacionālā gvarde un policija.

Gan pēc apdzīvotu vietu apšaudes, gan atbrīvošanas no okupantu spēku padzīšanas pirmie pie darba ķeras atmīnētāji. Tam ir objektīvs pamats – Krievijas okupanti mērķtiecīgi cenšas mīnēt it visu, ne tikai atklātus laukus un ceļus, bet arī civiliedzīvotāju mājas.

Image

Uz Gatnaju pārbaudīt apkārtnes drošību bija ieradušies Ukrainas Nacionālās gvardes karavīri. “Tas cilvēks, kurš atbrauca pārbaudīt šo teritoriju, ir vienkārši apbrīnojams! Pirms tam viņš jau bija pabeidzis vienu darba maiņu Borispoles lidostā, kur aizejot krievi aiz sevis atstāja ļoti daudz mīnas. Viņš jau tur bija nostrādājis teju visu dienu, bet pēc darba vēl atbrauca paskatīties, vai bīstamie objekti nav mūsu pagalmos,” stāsta pulkvedis A. Holmanovs.

Image

Genocīds vadības atskaitēm

Vaicāts, kādēļ krievu okupanti tik ļoti savus uzbrukumus vērš pret civiliedzīvotājiem, pulkvedis A. Holmanovs atzīst – pēc Rietumu mērauklām loģiku šādā rīcībā ir grūti saskatīt. Vienlaikus šāda iekarotāju brutalitāte jāskatās vispārējā Krievijas tā sauktās “militārās kultūras” kontekstā, tostarp analizējot gan korupcijas un zagšanas tradīcijas ne tikai Krievijas armijā, bet arī valsts pārvaldē kā tādā, gan nevērīgo, brīžiem augstprātīgo un pat atklāti pazemojošo attieksmi pret padotajiem.

Image

Tāda pati “kultūra” valda mērķu izvēlē - artilērijas “piešaudes” tiek veiktas uzreiz pa dzīvojamajām mājām, vienlaikus gan pieregulējot ieroču tēmekļus, gan cenšoties iznīcināt cilvēkus.

Pulkveža A. Holmanova ieskatā tieši Ukrainas cilvēku maksimāla iznīcināšana ir svarīgākais Krievijas okupantu mērķis, jo iebrucēji tā arī nav spējuši salauzt Ukrainas aizstāvju morāli un cīņas sparu.

Image

Pulkvedis A. Holmanovs skaidri atceras pērnā gada 24. februārī, kad Kijivā atskanēja pirmie šāvieni. Todien krievu armija raķetes vēl centās raidīt pa militāriem mērķiem – pretgaisa aizsardzības sistēmu atrašanās vietām un lidostām.

“Pirmie triecieni izraisīja ļoti lielu paniku. Es pats biju ceļā uz Latvijas vēstniecību. Tieši todien cilvēkos panika bija vislielākā. Pie benzīntankiem bija nebeidzamas rindas, cilvēki centās iegādāties degvielu un ātri pamest galvaspilsētu,” viņš stāsta.

Pēc Latvijas militārā atašeja vārdiem, ceļi, kas veda Odesas virzienā, bija pārpildīti. Daudzi Ukrainas iedzīvotāji nespēja noticēt iespējai, ka iebrukumam Krievija izmantos Baltkrievijas teritoriju, no kuras ir vistuvākais ceļš līdz Kijivai.

Image

“Vispār jau krievi dara savu darbu. Viņiem ir jāatskaitās priekšniecībai. Uz jautājumu, kā jums iet, viņi saka, mēs nogalinājām tik un tik cilvēku. Un te vairs nav svarīgi – civiliedzīvotājus vai Ukrainas karavīrus. Tas ir atklāts genocīds,” viņš uzsver.

Vadoties tieši pēc šī paša principa – nogalināt pēc iespējas vairāk atskaišu vajadzībām, krievi darbojušies arī citviet Ukrainā – Bučā, Mariupolē un Kramatorskā, kur uzbrukumu pavadījis tikpat šaušalīgs cinisms, jo uz uzbrukumā izmantotās ballistiskās raķetes “Točka U” bija rakstīts “par bērniem”, lai gan tieši šādā veidā iebrucēji nogalināja desmitiem sieviešu un bērnu, kuri centās ar vilcienu pamest kara plosīto Austrumukrainu.

Image

A. Holmanovs ir pārliecināts –  pat, ja Krievijas augstākā militārā vadība saviem karavīri nav rakstījusi pavēles, kuru mērķis ir pastrādāt pēc iespējas vairāk kara noziegumu, tā šādu rīcību atbalsta un piesedz gan tiešā veidā, pēcāk faktus mēģinot slēpt caur propagandu, gan netiešā veidā, atbalstot šādu rīcību un laicīgi pret to nevēršoties.

Pulkvedis A. Halmanovs gan piebilst – ja kāda armija ir sākusi nodarboties ar marodierismu, civiliedzīvotāju slepkavībām un izvarošanām, tā ir uz morālā un fiziskā sairuma ceļa.

“Pat Otrajā pasaules karā daudzu valstu armijās pavēļu formā bija aizliegts no līķiem paņemt, piemēram, dārglietas. Tā ir pazemojoša rīcība ne tikai vienībai, bet primāri pašam karavīram. Savukārt, ja karavīri, vai drīzāk “orki”, kā tos būtu pareizāk apzīmēt, šādi rīkojas, tad tas jau liecina, ka viņu komandieris šo baru, jo tā vairs nav uzskatāma par vienību, patiesībā nekomandē. Iespējams, viņa paša komandētie karavīri jau ir pārņēmuši varu vienībā, piespiežot komandierim samierināties ar šādu rīcību, pretējā gadījumā draudot viņu nošaut. Šāda vienība vairs nav vadāma un kontrolējama,” secina Latvijas aizsardzības atašejs Ukrainā.