"Sargs.lv" redaktora sleja: Gads karā

Ikvienam no mums ir savs stāsts par 24. februāra rītu. Vairākas nedēļas pirms krievu invāzijas visas pazīmes skaidri liecināja, ka uzbrukums būs nenovēršams, tomēr arī es, kā daudzi citi, cerēju uz pēdējā veselā saprāta paliekām manāmi neadekvāto Kremļa iemītnieku galvās. Taču, kā vēsta teiciens, “Krieviju ar prātu nesaprast”, un izņēmums nebija arī šī reize.

24. februāra rīts man sākās agri. Ievērojot tā laika pandēmijas distancēšanās prasības, strādāju no savām lauku mājām. Manu miegu pulksten 4:50 pārtrauca kolēģa zvans. Paraugoties pulkstenī, sapratu, kas par lietu, un nesasveicinoties jautāju: “Sācies?” “Jā,” viņš atbildēja. Ātri paķēris datoru, aizslēdzu māju un steidzos uz mašīnu. Ārā bija skaidra debess ar labi saredzamām zvaigznēm. “Esi nolādēts, Putin!” skaļi nokliedzos savā pagalmā, lūkojoties mēnesī.  Sēdos mašīnā un, cik nu ļāva ceļa segums, traucos uz Rīgu, lai ar kolēģiem sāktu garo maratonu, informējot Latvijas sabiedrību par notikumiem Ukrainā.

Ilgi nebija jāgaida, līdz krievu karavīri traktātā aprakstīto sāktu realizētu dabā. Krievijas raķetes sāka lidot Ukrainas mierīgo iedzīvotāju daudzdzīvokļu namos. Krievu okupantu noziegumi Bučā un Irpiņā radīja šoku. Krievijas karavīri gluži kā viduslaiku tumsoņas laupīja, mocīja, izvaroja un nogalināja simtiem mierīgo iedzīvotāju. Arī lieliem burtiem rakstītais uzraksts “Bērni” krievu ielenktajā Mariupolē nebija šķērslis, lai uz Drāmas teātra ēkas nomestu pustonnu smagu aviobumbu. Vērtīgs mērķis okupantiem izrādījās arī Mariupoles dzemdību nams vai Kramatorskas dzelzceļu stacija, kur simtiem sieviešu un bērnu gaidīja vilcienu, lai aizbēgtu no kara šausmām. Visi šie un daudzi citi kara noziegumi ir fiksēti. Tie tiek uzskaitīti, un par tiem vainīgajiem agri vai vēlu būs jāatbild. Nedz noilguma, nedz žēlastības par pastrādāto nebūs.

Tomēr šajā kara gadā bijuši pozitīvi pārsteigumi – nesalaužams izrādījies Ukrainas tautas gars. Cilvēki ar kailām rokām kara pirmajās dienās centās apturēt krievu tankus, ukraiņu vecmāmiņas ar konservu burkām notrieca dronus, ar pīrādziņiem indēja ienaidnieku karavīrus, kamēr vietējie lauksaimnieki ātri vien zaga pašu okupantu kaujas tehniku. Cilvēku rindas iesaukšanas punktos Ukrainā bija tik lielas, ka visiem pat nepietika ieroču.  Tikmēr ukraiņu karavīri frontē visai pasaulei pierādīja un turpina pierādīt, ka Krievijas izlielītā “otrā pasaules armija” ir sakaujama!

Ir pagājis gads, un ir pirmie secinājumi. “Sargs.lv” radošā komanda kopš kara pirmās dienas ir rūpīgi sekojusi līdzi Ukrainas patriotu nebeidzamajai cīņai par brīvību. Tāpēc šonedēļ mēs saviem lasītājiem rubrikā “Gads karā” caur rakstiem un infografikām piedāvāsim atskatīties uz svarīgākajiem notikumiem. Mēs ļausim saprast, kādi bija agresorvalsts Krievijas iegansti iebrukumam, ļausim atskatīties uz Ukrainas aizstāvju veiksmēm un neveiksmēm kaujas laukā, ļausim paraudzīties kādu tehniku Rietumvalstis devušas Ukrainas aizstāvjiem un kopā ar ekspertiem analizēsim, kas vēl nepieciešams Ukrainai, lai tā uzvarētu un vai Krievijā vispār kaut kas var mainīties pēc tam, kad tā būs zaudējusi.

Daudzi cilvēki visnotaļ pamatoti var sūdzēties, ka šis gads ir bijis smags un pasliktinājusies arī viņu dzīve. Neliegšos, tā ir. Tomēr, pirms sūdzēties par stresu, augsto inflāciju, lielajām benzīna vai apkures cenām, mēģināsim iedomāties sevi to ukraiņu karavīru vietā, kuri šobrīd līdz ceļiem dubļos mirkst ierakumos, sargājot ne tikai savu, bet arī mūsu kopējo brīvību. Tas nav “kariņš televizorā”. Diemžēl ik dienu kāds no viņiem tiek ievainots vai nogalināts. Tikmēr mums mājās aizvien ir silts ēdiens, elektrība un siltums. Galvenais – mūs neviens nenāk nogalināt, jo esam NATO dalībvalsts – pasaules civilizētā daļa.

Tālab mūsu – gan Latvijas sabiedrības, gan civilizētās Rietumu pasaules uzdevums ir tik pat nepagurstoši turpināt atbalstīt ukraiņus cīņā pret ienaidnieku.

Latvijas sabiedrība ik mēnesi caur ziedojumiem un palīdzību šeit mītošajiem Ukrainas bēgļiem ļauj ukraiņu karavīriem “noturēt aizmuguri”. Savukārt Ukrainas karavīri kopš kara pirmās dienas sita iebrucējus, turpina tos sist un sitīs, kamēr nepadzīs no savas zemes. Sitiet viņus, brāļi Ukraiņi, un mēs jums palīdzēsim!

Dievs svētī Latviju! Slava Ukrainai!