Lai nodrošinātu, ka piegādes ķēžu drošība ir pietiekama valsts aizsardzībai, ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kurā galvenā loma ir vietējai militārajai industrijai, norāda Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Tādēļ Latvijas drošības politika vērsta uz to, ka valsts aizsardzības spēju attīstības projektos piegādes ķēžu drošībai tiek un arī turpmāk tiks pievērsta īpaša nozīme.
“Piegādes drošība” parasti tiek definēta kā “piegādes garantija, kas ir pietiekama, lai valsts izpildītu savas aizsardzības un drošības saistības saskaņā ar ārpolitikas un drošības politikas prasībām”. Tā kā valsts piegādes ķēžu drošība galvenokārt ietilpst militārajā jomā spēkā esošajos iepirkuma tiesību aktos, mēdz būt tendence šo jēdzienu risināt vienkāršotos vai merkantilos nosacījumos, kur “garantija” kaut kādā veidā ir pielīdzināma “solījumiem” attiecībā uz atsevišķu piegādes līgumu izpildi.
Pirmkārt, tas ir jautājums par pieejamo rūpniecisko jaudu. Piegādes garantēšana bez viegli pieejamas rūpnieciskās bāzes, lai to atbalstītu, ir tikpat saprātīga kā daudzsološa aizsardzības palīdzība bez faktiskām militārām spējām. Nepārtraukta pieejamība attiecas uz nepieciešamo preču vai pakalpojumu pilnu dzīves ciklu, kurā tiek ņemts vērā pilns to iespējamo izmantošanas scenāriju spektrs — no ieviešanas un ikdienas ekspluatēšanas līdz pat pielietošanai krīzes operācijās un iespējamā militārā konflikta gadījumā.
Tāpat svarīgs ir jautājums par rūpniecības pārrobežu sadarbību. Nacionālā pieeja, visticamāk, ir pazīstama lielākajai daļai iedzīvotāju, jo daudzas valstis jau iepriekš tiekušās pēc “industriālas pašpietiekamības”, lai pašas atbalstītu valsts aizsardzību jau ilgi pirms NATO un citu organizāciju izveides.
Tomēr kopš tā laika situācija acīmredzami mainījusies. Aizsardzības un tirdzniecības apvienības, ko pārstāv šīs iestādes, daudz paveikušas, lai atvieglotu militāro piegādes ķēžu drošību, piemēram, veidojot uzticamību piegādēm, kuru izcelsme ir citā valstī, tāpat arī nosakot kopīgus standartus, pilnveidojot pārrobežu iepirkuma procedūras un atvieglojot tehnoloģiju nodošanas procesu.
Lielisks piemērs starpvaldību līgumam ir bruņutransportieru “Patria” 6x6 iegāde gan Latvijas, gan Somijas bruņoto spēku vajadzībām. Jau ziņots, ka šī gada 3. novembrī tika piegādātas pirmās četras bruņumašīnas, un plānots, ka līdz 2029. gadam Latvijas bruņotie spēki saņems vairāk nekā 200 šādu transportlīdzekļu, kuri turpmāk uzlabos gan Mehanizētās kājnieku brigādes, gan Zemessardzes vienību mobilitāti. Turklāt jau no 2023. gada šie spēkrati pilnībā tiks ražoti un komplektēti Latvijas uzņēmumā, garantējot gan papildu darba vietas, gan pienesumu valsts ekonomikai. Tas arī bija viens no Latvijas noteikumiem šajā projektā – lai transportlīdzekļu ražošanas procesā tiek iesaistīta arī Latvijas aizsardzības industrija.
Šādu starpvalstu sadarbības piemēru ir daudz, piemēram, NBS kaujas spēju uzlabošanā gūta pieredze arī no Apvienotās Karalistes, kamēr Baltijas valstu gaisa telpu rotācijas kārtībā uzrauga NATO dalībvalstu iznīcināji, izmantojot aprīkojumu un procedūras, kuru izcelsme ir ASV.
Savukārt nākotnes bezpilota sauszemes transportlīdzekļu standarti tiek izstrādāti ciešā sadarbībā ar Igauniju, Vāciju, Franciju un citām ES valstīm ES līdzfinansētā Eiropas Aizsardzības fonda ietvaros. Tāpat Latvija ir piemērs citām Eiropas valstīm moderno tehnoloģiju izstrādē, jo Ādažu bāze ir pirmā militārā bāze, kurā atklāta Eiropā pirmā 5G testa vide.
Viņš gan piebilst, ka visaptverošu, funkcionējošu valsts, tai skaitā arī piegādes ķēžu, drošību nevar nodrošināt tikai aizsardzības nozare viena pati. Šim procesam nepieciešams prognozējams tiesiskais regulējums, uzticamas izejvielu, rezerves daļu un sistēmas komponenšu piegādes ķēdes, kā arī viegla piekļuve finanšu pakalpojumiem un atbilstoši kvalificēts darbaspēks.
Tagad, kad Covid-19 krīze pamazām atkāpjas, mēs atskatāmies uz sākotnējo individuālo aizsardzības līdzekļu trūkumu kā, iespējams, visspilgtāko piemēru tam, kā var izpausties radikāli piegādes ķēžu drošības riski.
Šī krīze galvenokārt skāra medicīnas piegādes, tomēr no gūtās pieredzes vajadzētu mācīties visiem, galvenokārt Eiropas Savienībai, kura apgalvo, ka mūsu kopējā aizsardzības un divējāda lietojuma preču, pakalpojumu vai izejvielu tirgū ir pārāk daudz “pārpalikumu” gadījumu. Tas ir ļoti tuvredzīgi, jo aizsardzības plānošanas kontekstā tas būtu jāskata no inženiertehniskā viedokļa, kur kritisko komponentu dublēšanos parasti izmanto, lai palielinātu visas sistēmas uzticamību.
