Atv. pulkvežleitnants Baškers: Barikādes izdevās, jo bija kopīga pārliecība par Latvijas neatkarību

VIEDOKLIS I 24.01.2021
Sargs.lv barikādes drošība vēsture Personība

Foto: Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Ir idejas, kuras iespējams īstenot tikai kopīgiem spēkiem – tā bija arī ar barikādēm. Šādu pārliecību pauž Latviešu strēlnieku apvienības priekšsēdētājs, viens no tās dibinātājiem atvaļināts pulkvežleitnants Jānis Aivars Baškers, kurš, stāstot par savu lomu barikādēs, uzsver – viņš bijis tikai mazs ķēdes posms lielā sistēmā. Pirms 30 gadiem notiekošajās barikādēs piedalījies kā Latviešu strēlnieku apvienības biedrs, valdes priekšsēdētājs un patriots, kurš pēc pārliecības nevarēja palikt malā.

1980. gadu beigās, kad Latvijā sākās Trešā atmoda, valstī kā pretestība Latvijas Tautas frontei un citām organizācijām, kuras iestājās par Latvijas neatkarību, tika izveidota Latvijas PSR Internacionālā Darbaļaužu fronte jeb interfronte. Atv. pulkvežleitnants Baškers stāsta – interfrontes atbalstītāji lielākoties bijuši atvaļinātie karavīri. Tie bijuši vairāki desmiti tūkstoši okupācijas armijas atvaļinātie virsnieki un viņu ģimenes, kuri pēckara laikā palikuši uz dzīvi Latvijā. Tieši šie interfrontes atbalstītāji veidojuši Latvijas neatkarības pretestības kodolu. Tāpat valstī izvietots liels kontingents PSRS bruņoto spēku vienību no Jūras kara flotes, Gaisa spēkiem un robežsardzes.

Šīs struktūras ar kompartijas politiskās vadības atbalstu interfrontei radīja nestabilu situāciju Latvijas sabiedrībā. Latvijas Tautas fronte pauda tautas viedokli – ka Latvijai jāatgūst neatkarība, savukārt interfronte – ka jāpastāv PSRS. Tautas frontē bija daudzi armijas pārstāvji, virsnieki un karavīri, kuri nevarēja samierināties, ka ir tāda padomiskās sabiedrības daļa, kas iestājas pret Latvijas valsts neatkarību.

Tā 1989. gada pavasarī radusies ideja par Latviešu strēlnieku apvienības izveidi, kas realizēta tā paša gada jūnijā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā šo organizāciju nodibinot. Apvienības rindās bijuši pirmskara Latvijā dienošie karavīri, leģiona karavīri, Otrajā pasaules karā sarkanarmiešu un vācu pusē karojušie, kā arī pēckara gados dienējušie virsnieki un karavīri. Viņš uzsver – viņi visi bija Latvijas pusē un iestājās Latviešu strēlnieku apvienībā. 1992. gadā apvienības biedru skaits jau pārsniedzis 2000.

Strēlnieku savienības biedri 1990. gada martā arī piedalījušies Augstākās padomes vēlēšanās, atbalstot Latvijas Tautas frontes kandidātus. Arī daži apvienības biedri kandidēja vēlēšanās, tai skaitā pats Baškers 1990. gada martā bijis Augstākas padomes deputātu kandidāts Juglas velēšanu iecirknī Rīgā. Iecirknī pārsvarā gan 60-70% kandidātu bijuši krievvalodīgie un viņam nav izdevies uzvarēt.

Redzot, ka Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijā nepieciešama palīdzība armijas problēmu risināšanā, Latviešu strēlnieku apvienība pieteikusies uz konsultāciju. Tā arī sākusies sadarbība ar Augstākās padomes komisiju par armijas jautājumiem. Vairāki apvienības pārstāvji kopā ar komisijas deputātiem pat devušies uz Lietuvu un Igauniju, lai konsultētos par esošo situāciju.

“1990. gadā sāka veidoties citas karavīru organizācijas. Mēs uz barikādēm gājām kā organizēta apvienība, kas deva savas zināšanas, lai atbalstītu Tautas frontes domu par neatkarību. Savukārt barikādēs bijām kā vienota organizācija,” norāda J. A. Baškers.

1991. gada janvārī situācija izvērtās draudoša. Latviešu strēlnieku apvienības biedri iesaistījās Aizsardzības padomes aizsardzības sistēmas izveidē. Augstākās padomes komisijas telpās tika apspriests, kā rīkoties tālāk. Vispirms izveidots koordinācijas centrs, pēc tam izveidojās arī Augstākās padomes Aizsardzības štābs, ko vadījis Andrejs Krastiņš.

Savukārt Aizsardzības padomes Aizsardzības štāba paspārnē izveidotā Operatīvā štāba sastāvā bijuši 16 Latviešu strēlnieku apvienības pārstāvji. Viņu galvenais darbs – Vecrīgas barikādes. Apvienības biedri arī veidojuši Operatīvā štāba darbības kodolu. Tāpat apvienības biedri pirmās trīs dienas, sākot no 13. janvāra, nepārtraukti regulējuši autotransporta izvietošanu, pārvietošanu un barikāžu celtniecību Vecrīgas ielās – izvietoti traktori un kravas mašīnas, nobloķējot visas ielas. Turklāt transports izvietots skujas formā – ja kāda bruņu tehnikas censtos šai barikādei tikt cauri, tā drīzāk visu sastumtu kaudzē, nevis šo skujiņu uzveiktu. Savukārt trešajā un ceturtajā dienā veidoti betona nocietinājumi, kā arī veikti barikāžu nostiprināšanas darbi.

Latviešu strēlnieku apvienības biedri barikādēs strādājuši kā Operatīvā štāba nodaļu vadītāji vai darbinieki. Pats Baškers bijis Informācijas nodaļas priekšnieks. Viņš stāsta, ka darbs bijis ļoti intensīvs – strādāts dežurrežīmā, kurā četri cilvēki maiņā pieņēmuši zvanus, uzklausot informāciju par notiekošo Rīgā un tās tuvumā.

“Mums bija sakari ar vairākiem cilvēkiem un organizācijām dažādās vietās Rīgā un tās apkārtnē, lai uzzinātu par esošo situāciju. Numuri, uz kuriem zvanīt un informēt, bija pieejami arī sabiedrībai. Mums cilvēki ziņoja par redzēto, arī par armijas pārvietošanos ielās – kādas aktivitātes manītas. Informācija tika salīdzināta dažādos laikos un vietās, tādējādi izvērtējot iespējamo apdraudējumu un to, vai varētu tikt plānots uzbrukums,” stāsta J. A. Baškers.

Viņa nodaļai sniegta informācija par aktivitātēm Padomju Savienības armijas objektos Rīgā – pie Baltijas kara apgabala štāba, robežapsardzes štāba Antonijas iela un citviet. Tāpat informācija sniegta arī par Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienības (OMON) aktivitātēm. Vienlaikus nācies saskarties arī ar dezinformāciju vai pat joku zvaniem. Ar laiku gan izdevies atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Visas ziņas analizēja štāba Operatīvā nodaļa, tālāk jau informāciju sniedzot Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputātiem.

Viņš atceras – kad 15. janvārī noticis interfrontes mītiņš Rīgas Armijas sporta kluba stadionā, daudzi domājuši, vai netiks veiktas provokācijas Vecrīgas virzienā. Tomēr sapratuši – interfrontes mītiņš, kurā piedalījās aptuveni 10 000 cilvēku, nav salīdzināms ar tiem simtiem tūkstošu, kuri bija Latvijas Tautas frontes pusē.

Protams, krievu sabiedrība un Krievijas mediji to visu pasnieguši kā lielu tautas pretestību Latvijas neatkarībai – ka latvieši grib palikt Padomju Savienības sastāvā. Viņš uzver – padomju vara jau tolaik centusies visu sagrozīt un maldināt pasaules sabiedrību savās interesēs, jo vienkārši negribēja atzīt Latvijas neatkarību.

J. A. Baškers atceras - 20. janvāra vakarā, kad sākās uzbrukums Iekšlietu ministrijai, trasējošas lodes lidoja pāri Vecrīgai, izziņota trauksme uz barikādēm, pienākusi informācija par ievainotajiem Bastejkalnā, Rīgā. Tika saņemtas ziņas, ka varētu notikt uzbrukums Aizsardzības un iekšlietu komisijas ēkai no citu ēku jumtiem, tāpēc izsūtīti novērotāji, kuri ziņotu par draudiem.

Uzbrukums gan nenotika, bet atv. pulkvežletnants Baškers piebilst – ja uzbrukums Vecrīgai vai citam objektam būtu noticis, un tas bija pavisam ticami, tad tas noteikti būtu beidzies ar ļoti daudziem upuriem. Aizstāvju rīcībā bija līdzekļi aizsardzībai, arī t.s. „Molotova kokteiļi”. Tos gatavoja Latviešu strēlnieku apvienības biedra Jāņa Kušķa vadīta grupa. Viņi “Molotova kokteiļus” nogādāja no savas bāzēšanās vietas Raiņa bulvāra un Inženieru ielas stūrī uz dažādām vietām Vecrīgā.

“Mūsu pretošanos var vērtēt kā miermīlīgu. Tomēr, ja būtu sākušās provokācijas un sadursmes, tad būtu daudz upuru, un iznākums būtu pavisam citādāks. Taču mūsu nevardarbīgā pretestība bija tik ievērojama, plaša, ātra un labi organizēta, ka pārsteidza un radīja pretinieku apjukumu. Tautas griba politiski tika izteikta jau 1990. gada 4. maijā, kad tika nobalsots par Latvijas neatkarību,” saka J. A. Baškers.

Savukārt, vērtējot savu lomu 1991. gada janvāra barikādēs, viņš norāda – bijis tikai maza daļa visā lielajā mehānismā. Ir idejas, kuras iespējams īstenot tikai kopīgiem spēkiem, un tā tas bija arī ar barikādēm – veiksmīga iznākuma pamatā bija ideja, laba organizācija, pareizo apstākļu sakritība un vienots cilvēku darbs.

Tieši ar Latvijas tautas vienotības garu viņam visvairāk asociējas barikāžu laiks. “Man nāk prātā tas emocionālais pacēlums. Komisijas telpās pavadījām dienas un naktis. Pat sabīdījām krēslus, lai nakti pārmaiņus varētu pagulēt. Atceros mirkli, kad aptuveni sešos no rīta atvēru logu, un tur stāv koris un dzied “Dievs, svētī Latviju”. Tas bija ļoti emocionāli. Lai arī lielākoties atrados ceturtajā stāvā, ik pa laikam tomēr izgāju arī pie cilvēkiem Vecrīgas ielās. Cilvēki pie sēdēja pie ugunskuriem, smērēja sviestmaizes. Kaut visi bija apdraudēti, tomēr gaiši un pacilāti,” sajūtās dalās J. A. Baškers.

Tieši patriotisms mudinājis arī viņu tolaik piedalīties un nestāvēt malā. “Esmu Latvijas patriots, esmu tā audzināts. Man nebija domas, ka es un Latviešu strēlnieku apvienība varētu palikt malā. Šī domubiedru organizācija bija pārliecināta, ka ir iespēja atgūt Latvijas neatkarību, ka par to jācīnās,” uzsver J. A. Baškers.

J. A. Baškers atgādina, ka Latvijas vēsturē ierakstīts daudz smagu pārbaudījumu, kā arī daudz upuru, tāpēc vienmēr jābūt gataviem Latviju aizsargāt. “Latvieši valsts vārdā ir nolikuši savas galvas, arī karojot zem citu valstu karogiem. Tāpēc ikvienam latvietim ir jāzina mūsu vēsture, jādomā par savu valsti un to, kā Latviju aizsargāt,” saka Latviešu strēlnieku apvienības biedrs Baškers.

Atv. pulkvežleitnants Baškers: Barikādes izdevās, jo bija kopīga pārliecība par Latvijas neatkarību

Dalīties ar šīs lapas saturu!