GADS KARĀ: Ar mīlestību no Latvijas - pretgaisa aizsardzības raķetes “Stinger”

Lai arī šī tipa raķetes ASV tikušas izstrādātas vēl tālajos Vjetnamas kara gados – 1967.gadā, to sērijveida ražošana uzsākta 11 gadus vēlāk – 1978. gadā. Ar dažādiem tehniskiem uzlabojumiem, šīs tipa ieroči tiek ražoti arī mūsdienās.

“Stinger” ir pārnēsājamā pretgaisa aizsardzības raķete, kura paredzēta zemu lidojošu mērķu notriekšanai. Lai gan tās maksimālais šaušanas attālums ir seši  kilometri, efektīvais šaušanas attālums svārstās no trim kilometri augstumā un līdz četriem kilometriem attālumā.

“Stinger” raķetes darbojas pēc principa “izšāvi – aizmirsi”. Tās tiek novadītas uz mērķi pēc siltuma starojuma. Tas nozīmē, ka raķete tiek notēmēta par lidaparāta dzinēja izstaroto siltumu, raķetes “galvā” esošais sensors to uztver un ierocis ir gatavs šaušanai.

Image

Tiesa, līdzīgi ieroči ātri vien parādījās arī PSRS un mūsdienu Krievijas bruņojumā. NBS Gaisa spēku mācību centra komandieris majors Modris Kairišs portālam “Sargs.lv” stāsta, ka izplatītājkie “Stinger” analogi agresorvalsts Krievijas bruņojumā ir pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi “Igla” un “Strela”. Tomēr, salīdzinot ar šīm sistēmām, “Stinger” ir būtiska priekšrocība – ASV ražotā pārnēsājamā pretgaisa aizsardzības raķete tiek novadīta ne tikai uz pašu siltuma avotu kā tādu, kas visbiežāk ir lidmašīnas vai helikoptera turbīnas karsto gāzu izplūdes avots, bet  arī uz ultravioletā starojuma ēnu.

Image

Šī tēmēšanas sistēma raķetes operatoram ļauj izvairīties no gadījumiem, kad pašaizsardzības nolūkā ienaidnieka lidaparāts izšauj māņu termoraķetes (Flares), vai tā sauktos čafus, kas ir kasetes, kuras pildītas ar alumīnija folijas strēmelītēm, kuru uzdevums ir apžilbināt raķetes radaru.  Jaunākie “Stinger” modeļi izmanto pretinieka lidaparāta izstaroto ultravioleto ēnu, tādējādi raķete “saprot”, kurš ir īstais mērķis.

Šobrīd pasaules ieroču tirgū pieejamas dažādas “Stinger” raķešu paaudzes. Kāds modelis tieši piegādāts Ukrainas bruņotajiem spēkiem, drošības apsvērumu dēļ netiek un nekad netiks atklāts.

Image

Lai gan raķešu palaišanas sistēma kopš 1978. gada nav būtiski mainījusies, raķetes sensori tikuši pastāvīgi uzlaboti, uzlabojot to precizitāti un spēju satriekt mērķi.

Tiesa, līdzīgi kā visiem ieročiem, arī “Stinger” raķetēm ir savi trūkumi. Proti, raķetēm, kuras uz mērķi tiek vadītas ar siltumnovades metodi, kā šaušanas precizitāte tā ieroča maksimālais šaušanas attālums ir atkarīgs no laikapstākļiem.

Image

“Ziemā raķetēm efektīvais šaušanas attālums būs daudz lielāks, jo vieglāk būs identificēt siltuma avotu mērķī. Pie liela kontrasta, raķešu galviņa ar mērķi var “saslēgties” pat līdz sešu kilometru attālumam. Taču karstā vasarā efektīvais attālums var samazināties jau līdz trim kilometriem,” skaidro majors M. Kairišs.

Arī “Stinger” tāpat kā prettanku ierocim “Javelin”, raķete pirms tās izšaušanas ir jāatdzesē. Raķetē atrodas speciāla gāze, kura pirms šāviena atdzesē sensoru. Tas prasa dažas sekundes.

Majors M. Kairišs skaidro, ka liels pluss ir tas, ka, izšaujot raķeti, karavīrs var tūlītēji pamest šāviena pozīciju, tādējādi pasargājot sevi no iespējamas pretinieka atbildes uguns.

Image

Liela priekšrocība “Stinger” sistēmām ir tās lietošanas vienkāršība. Proti, apmācība šīs sistēmas lietošanā ir vienkārša un ātra.

“Stinger” efektivitāte lielā mērā ir atkarīgi no tā, vai pretinieka lidaparāts veic pretdarbību. Papildus jau minētajai viltus siltuma mānekļu darbībai, mūsdienu lidaparātos atrodas speciāli dzesēšanas baloni, kuri, ievadot dažādu gāzu maisījumus dzinējā, spēj tos atdzesēt līdz temperatūrai, kas palīdz izvairīties no raķetes termiskā sensora uztveršanas. Ja lidaparāts neveic pretdarbības, tad ļoti būtisku atšķirību starp mūsdienās vai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ražoto “Stinger” raķeti nav.

Valsts pretgaisa aizsardzība ir efektīva, ja tai ir dažāda rādiusa pretgaisa aizsardzības iekārtas, proti, gan tuvā, gan tālā.

Image

“Labs piemērs ir Sīrija. Sīrijas nemierniekiem bija pretgaisa ieroči “Igla” un “Strela”, taču to darbības rādiuss sniedzas līdz trim kilometriem augstumā. Šo situāciju izmantoja Krievija un savas lidmašīnas pārvietoja augstāk, kur tās bija ārpus pretgaisa ieroču darbības rādiusa,” skaidro M. Kairišs.

Ukrainas situācija ir labāka, jo Ukrainas bruņoto spēku rīcībā ir gan tuvās, gan vidējās, gan tālās gaisa aizsardzības sistēmas.

NBS Gaisa spēku mācību centra komandieris atzina, ka šobrīd “Stinger” nosūtīšana Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir ļoti efektīvs veids, kā tiem palīdzēt cīņā pret agresoru. Ja salīdzina ar pirmajām kara dienām, tad helikopteru aktivitāte ir krietni samazinājusies, jo krievi redz, cik efektīvi darbojas Ukrainas bruņotie spēki.