"Sargs.lv" skaidro: cik asiņains ir Krievijas karš Ukrainā, salīdzinot ar citiem konfliktiem?

Kopš Otrā pasaules kara visā pasaulē ir bijuši vairāki simti dažādas intensitātes militāro konfliktu. Vēstures mācības no iepriekšējiem konfliktiem skaidri norāda, ka veiksmīga kara rezultāta sasniegšanai nepieciešami vairāki komponenti - apmācīts un motivēts karaspēks, moderna infrastruktūra, kā arī starptautisks atbalsts. “Sargs.lv” nolēma apskatīt desmit iepriekš izcīnītos konfliktus karus, kuri prasījuši visvairāk karavīru dzīvību, tos salīdzinot ar Krievijas visaptverošā iebrukuma Ukrainā dzīvā spēka zaudējumu apmēru.   

Korejas karš

Image

Pēc Otrā pasaules kara Korejas Ziemeļi drīz vien nonāca Padomju Savienības marionešu režīma – Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas ietekmē, bet dienvidi paļāvās uz ASV atbalstu, izveidojot Korejas Republiku. Korejas Tautas armija (KPA) tika nodibināta Ziemeļkorejā 1948. gada februārī. Tā sastāvēja no Korejas komunistu partizāniem, kuri iepriekš dienēja Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijā un kurus “konsultēja” PSRS.

1950. gada 25. jūnijā KPA iebruka Dienvidkorejā un strauji virzījās uz dienvidiem, ielencot Dienvidkorejas un ASV karaspēku nelielā perimetrā ap Pusanas ostu. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ātri reaģēja un nekavējoties aicināja sabiedrotos atbalstīt Korejas Republiku. Daudzas valstis iebrucēju atspiešanai uz Koreju nosūtīja karaspēku, tostarp ASV, Lielbritānija, Austrālija, Kanāda, Indija, Jaunzēlande un Dienvidāfrika, savukārt Ķīna un PSRS atbalstīja komunistisko Ziemeļkoreju.

Pēc tam, kad abās pusēs karā bija zaudējušas vairāk nekā miljonu cilvēku, kaujas beidzās 1953. gada jūlijā, Korejai sadaloties divās naidīgās valstīs. 1954. gada sarunas nedeva nekādu vienošanos, un kopš tā laika frontes līnija ir pieņemta kā de facto robeža starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju.

Vjetnamas karš  

Image

No 1945. līdz 1954. gadam vjetnamieši izvērsa pretkoloniālo karu pret Franciju, kura saņēma 2,6 miljardu dolāru finansiālu atbalstu no ASV. Pēc Francijas sakāves, Ženēvas miera konferencē Laosa, Kambodža un Vjetnama ieguva neatkarību, un Vjetnama uz laiku tika sadalīta starp antikomunistiskajiem dienvidiem un komunistiskajiem ziemeļiem.

1956. gadā Dienvidvjetnama atteicās rīkot apvienošanās vēlēšanas. 1958. gadā komunistu vadītie partizāni, kas pazīstami kā vjetkongi, sāka cīnīties pret Dienvidvjetnamas valdību, kuru atbalstīja ASV, nosūtot uz Dienvidvjetnamu militāros padomniekus. Drīz vien sākās tiešas sadursmes starp ASV un Ziemeļvjetnamas spēkiem, pāraugot pilna mēroga karā.

No 1968. līdz 1973. gadam tika mēģināts izbeigt konfliktu ar diplomātijas palīdzību. 1973. gada janvārī tika panākta vienošanās; ASV spēki tika izvesti no Vjetnamas, un ASV karagūstekņi tika atbrīvoti. 1975. gada aprīlī Dienvidvjetnamas karaspēks vairs nespēja noturēt Ziemeļvjetnamas spēku virzību. Krita Saigona un Vjetnama tika apvienota.

PSRS - Afganistānas karš (1979—1989)

Image

PSRS iebruka Afganistānā 1979.gadā atbalstot sociālistisko Afganistānas Tautas Demokrātiskā partiju, kas valstī revolūcijas rezultātā pārņēma varu 1978.gadā, taču tās pastāvēšanu apdraudēja pret komunistisko sistēmu noskaņotie Afganistānas modžahedi.

Modžahedu kustību Aukstā kara apstākļos atbalstīja ASV, Lielbritānija, Pakistāna un citas organizācijas, kas negribēja nepieļaut padomju sistēmas izveidi vēl vienā pasaules valstī. PSRS armijas un modžahedu spēku samērs mainījās līdz ar 1987. gadu, kad ASV modžahediem piešķīra “Stinger” pretgaisa aizsardzības raķetes, kas tiem ļāva efektīvi likvidēt PSRS bruņoto spēku kaujas un transporta lidmašīnas, kā arī helikopterus.

Astoņdesmito gadu vidū jaunais PSRS līderis Mihails Gorbačovs nolēma izbeigt karu. Demoralizēti un bez iespējām uzvarēt, padomju spēki sāka atkāpties 1988. gadā. Pēdējais padomju karavīrs šķērsoja abu valstu robežu 1989. gada 15. februārī.

Irānas – Irākas karš

Irānas un Irākas karš sākās Irākas diktatora Sadama Huseina vadībā iebrūkot Irānā. Pēc 1979. gada Irānas revolūcijas Irākas vadība centās izmantot Irānas militāro un politisko haosu, lai sev par labu atrisinātu robežstrīdus, iegūtu kontroli pār Irānas naftas bagāto rietumu teritoriju un panāktu Irākas hegemoniju Persijas līcī.

Irāka bija veiksmīga kara sākumā (1980–1982), taču vēlāk sāka zaudēt pozīcijas un centās panākt mieru. Irāna no šī piedāvājuma atteicās, un karš pārvērtās asiņainā strupceļā, kas ietvēra pirmo ķīmisko ieroču reālu kaujas izmantošanu kopš Pirmā pasaules kara. Pēc Irākas uzvaras, Irāna piekrita pamieram 1988. gadā. Tomēr normālu diplomātisko attiecību atjaunošana un karaspēka izvešana nenotika līdz pat oficiāla miera līguma parakstīšanai 1990. gada 16. augustā.

Kuveitas atbrīvošana, jeb Līča karš

Image

1990. gada 2. augustā Irākas diktators Sadams Huseins iebruka Kuveitā. Starptautiskās sabiedrības reakcija bija ātra. ANO pieprasīja Irākai izbeigt karu un noteica tirdzniecības embargo.

ASV vadītie koalīcijas spēki, kas sastāvēja no gandrīz miljona karavīru no 32 valstīm, tika izvietoti gar Kuveitas robežu, lai militāriem līdzekļiem padzītu irākiešus, ja diplomātiskie centieni neizdotos.

Apvienoto Nāciju Organizācija noteica termiņu Irākas spēku atvilkšanai no Kuveitas - 1991. gada 15. janvāri. S.Huseins šo ultimātu ignorēja un 17.janvārī sākās gaisa triecieni Irākas spēkiem. Kopumā sabiedroto lidmašīnas veica vairāk nekā 100 000 uzlidojumus. Sauszemes iebrukums sākās 24. februārī un tika veiksmīgi pabeigts piecu dienu laikā.

Sadams Huseins palika pie varas Irākā, un sekojošās starptautiskās sankcijas sagrāva valsts ekonomiku un padarīja to starptautiski izolētu.

Pirmais Čečenijas karš

Krievijas federālie spēki kopš PSRS sabrukuma mēģināja kontrolēt separātiski noskaņotās Čečenijas republikas teritoriju, kuras politiskā elite vēlējās atšķelties no Krievijas un iegūt pilnīgu neatkarību. Neraugoties uz vietējo iedzīvotāju nevēlēšanos savu nākotni saistīt ar Krieviju, tās vadība Čečeniju vēlējās paturēt savā sastāvā, separātistus apspiežot bruņotā veidā. Neraugoties uz acīmredzamo skaitlisko un tehnisko Krievijas karaspēka pārspēku, Čečenu partizāni izrādīja sīkstu pretestību, kas noveda pie izteikta morāles krituma krievu karaspēka rindās, savukārt nemitīgie zaudējumi pret karu noskaņoja visu Krievijas sabiedrību, liekot toreizējam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam 1996. gadā pasludināt pamieru, bet gadu vēlāk parakstīt miera līgumu ar čečenu kaujiniekiem, faktiski atzīstot viņu militāro uzvaru pār Krievijas bruņotajiem spēkiem.

Otrais Čečenijas karš

Image

1999. gadā pēc līdz galam nenoskaidrotiem terora aktiem Krievijā, kuros Krievijas specdienesti vainoja čečenu kaujiniekus, toreizējā Krievijas premjera un pašreizējā diktatora Vladimira Putina vadībā Krievijas karaspēks uzsāka otro Čečenijas karu. No 1999. gada beigām līdz 2000. gada februārim krievi pēc ziemas aplenkuma ieņēma Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, nogalinot simtiem civiliedzīvotāju, bet vēl 200 000 čečenu liekot doties bēgļu gaitās. 2000. gada maijā Krievija nodibināja tiešu varu pār separātisko Čečeniju. Tomēr čečenu kaujinieki saglabāja savu kaujas potenciālu un turpināja nodarīt zaudējumus Krievijas bruņotajiem spēkiem visā Kaukāza reģionā, neļaujot Krievijai iedibināt pilnu politisko kontroli pār Čečeniju vēl vairākus gadus. Nosacītu mieru izdevās panākt vien 2003. gadā, kad Krievijas puse apstiprināja jauno Čečenijas konstitūciju, deklaratīvi solot lielāku autonomiju republikai Krievijas sastāvā. Šī neatkarība gan izrādījās tukši solījumi, jo republikas vadībā tika iecelts Kremļa spēku pusē pārgājušais bijušais čečenu kaujinieku komandieris Ahmads Kadirovs (pašreizējā Čečenijas līdera un kara noziedznieka Ramzana Kadirova tēvs, kurš pēcāk tika nogalināts atentātā 2004.gada 9.maijā). Pilnībā sagraut separātistu kustību Krievijai izdevās vien līdz ar 2009. gadu, kad republikā tika apslāpētas plaša mēroga kaujas.

ASV un NATO pretterorisma operācija Afganistānā (2001- 2021)  

Image

ASV un NATO iebrukumu Afganistānā izraisīja 2001. gada 11. septembra islāmistiskā teroristu grupējuma “Al Qaeda” uzbrukumi ASV lielpilsētām. Šis teroristu grupējums bija patvēries islāmistu kustības “Taleban” pārvaldītajā Afganistānā. ASV un NATO sabiedroto iebrukumu veidoja trīs fāzes. Pirmā fāze — “Taliban” gāšana, kas tika paveikta pāris mēnešu laikā.  Otrā fāze – Afganistānas valsts pārvaldes institūciju atjaunošana, ilga no 2002. līdz 2008. gadam. Trešā fāze -  pāreja uz klasisko pretnemiernieku cīņas doktrīnu, sākās 2008. gadā, uz laiku palielinot ASV karaspēka klātbūtni Afganistānā, lai aizsargātu iedzīvotājus pret “Al Qaeda” atbalstošā grupējuma “Taliban” uzbrukumiem un veicinātu kādreizējo nemierniekus reintegrāciju Afganistānas sabiedrībā. Stratēģija tika apvienota ar pakāpenisku ārvalstu spēku izvešanu no Afganistānas.

Jaunā pieeja lielākoties nesasniedza savus mērķus. Nemiernieku uzbrukumu un civiliedzīvotāju upuru skaits joprojām bija augsts, savukārt daudzas no Afganistānas militārajām un policijas vienībām, kas pārņēma drošības pienākumus, patiesībā nevēlējās cīnīties pret talibiem.

ASV un NATO oficiāli beidza savu kaujas misiju Afganistānā 2014. gada 28. decembrī, taču saglabāja samazinātu vienību skaitu aptuveni 13 000 karavīru apmērā, lai atbalstītu un apmācītu Afganistānas karaspēku. Sabiedroto karaspēka izvešana turpinājās līdz 2021. gada 30.augustam. Aizejot sabiedroto spēkiem no Afganistānas, pilnīgu kontroli valstī atkal pārņēma grupējums “Taliban”.

ASV iebrukums Irākā

Image

ASV prezidents Džordžs Bušs īsi pirms iebrukuma Afganistānā paziņoja, ka tādi uzbrukumi, kā 11. septembra terora akts, rada draudus ASV drošībai, un S. Huseina pārvaldītā Irāka atbalsta pret ASV noskaņotās teroristu organizācijas. Prezidents Dž.Bušs un Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs 2003. gada sākumā, neskatoties uz daudzu pasaules līderu iebildumiem, paziņoja, ka Irāka, pārkāpjot ANO sankcijas, savā arsenālā saglabā aizliegtos masu iznīcināšanas ieročus, kas agri vai vēlu varētu nonākt teroristu rokās. Tā 2003. gada 20. martā ASV un Lielbritānija kopā ar citu valstu sabiedrotajiem uzsāka pret Irāku vērstus gaisa triecienus, kam sekoja sauszemes iebrukums.

Irākas spēki tika ātri uzvarēti, un 9. aprīlī ASV pārņēma kontroli pār galvaspilsētu Bagdādi. Tomēr ASV un citi sabiedroto spēki drīz vien tika ievilkti ilgstošā partizānu karā, kas kavēja Irākas atjaunošanu. Karš, pret kuru ilgu laiku pretojās daudzi ietekmīgi cilvēki visā pasaulē, ātri kļuva nepopulārāks.

2007. gada sākumā, cenšoties stabilizēt situāciju Irākā, ASV palielināja karaspēka kontingentu pārsniedzot vairāk nekā 20 000 vīru. 2008. gadā ASV sāka pakāpeniski samazināt savu karavīru skaitu, pabeidzot izvešanu 2011. gada decembrī.

Krievijas – Ukrainas karš

Image

24. februārī Krievijas diktators V. Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. V.Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu, lai veiktu uzbrukumu pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekāda pamata. Ukraina uzskata, ka V.Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un nacionāli noskaņotos iedzīvotājus, un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Rudens sākumā Ukrainas aizstāvji pretuzbrukumā no krievu okupantiem atbrīvoja lielāku teritoriju, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma. Oktobra vidū Ukrainas spēki ieņēma Hersonas pilsētu. Šobrīd sīvākās kaujas norit Ukrainas Austrumos.

Krievija pastāvīgi veic raķešu uzbrukumus Ukrainas kritiskajai infrastruktūrai un mierīgajiem iedzīvotājiem, lai morāli un materiāli maksimāli novājinātu ukraiņus. Taču, pateicoties prasmīgajai Ukrainas bruņoto spēku vadībai un Rietumvalstu atbalstam Ukrainas aizstāvjiem, Krievijas iebrucēji cieš lielus tehnikas un personāla zaudējumus.

Apkopotie rezultāti norāda, ka Krievijas karš pret Ukrainu savā upuru skaita ziņā pietuvojies Ziemeļkorejas un Ķīnas armijas nogalināto iebrucēju skaitam skaits 1953.gada Korejas karā.  Neraugoties uz salīdzinoši īso konflikta laiku, krievu agresoru zaudējumu apmērs ir uzskatāms par ļoti augstu.