Vēl pirms Ukrainas pretgaisa aizsardzība paspējusi pilnībā pielāgoties Krievijas reaktīvajiem trieciendroniem, agresorvalsts sākusi masveidā pāriet uz mazajām spārnotajām raķetēm – lētākiem, bet krietni ātrākiem tālas darbības ieročiem, raksta Ukrainas izdevums “Ukrainska Pravda”. “Sargs.lv” piedāvā iepazīties ar portāla sagatavoto pētījumu par Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa sacensību jaunu raķešu izstrādē un Kijivas meklētajiem pretpasākumiem.
Ukraina vēl tikko sākusi pielāgoties Krievijas reaktīvajiem droniem, bet agresorvalsts jau kāpina cita ieroča – mazo spārnoto raķešu – ražošanas jaudas. Pēc izskata tās atgādina samazinātas tradicionālo spārnoto raķešu (piemēram, “Kh-101” un “Kalibr”) kopijas, taču iekšpusē tām ir tādas pašas detaļas un kaujas galviņas kā tālas darbības trieciendroniem.
Droni kļūst arvien līdzīgāki raķetēm, bet raķetes – droniem, tāpēc novilkt stingru robežu starp šiem ieroču veidiem kļūst arvien grūtāk. Tomēr šīs jaunās paaudzes Krievijas tālas darbības ieroči rada daudz nopietnāku apdraudējumu viena galvenā iemesla dēļ – tie ir ievērojami ātrāki.
Interesanti, ka pirmo reizi mazo spārnoto raķešu konceptu – vismaz publiski – izmēģināja pati Ukraina. 2024. gadā prezidents Volodimirs Zelenskis prezentēja raķeti “Palianytsia”, kam drīz vien sekoja “Peklo” un “Bars”. Sākotnēji tās dēvēja par “raķešdroniem” – lai gan šis nosaukums ātri piemirsās, pati koncepcija izrādījās ārkārtīgi pievilcīga abām pusēm.
Tradicionālās spārnotās raķetes, piemēram, “Kh-101” vai “Storm Shadow”, ir ārkārtīgi sarežģīti inženiertehniski izstrādājumi. Vissarežģītākā detaļa ir dzinējs, kam jāspēj vairākas tonnas smagu raķeti paātrināt līdz aptuveni 1000 km/h.
Navigācijai tiek izmantotas gan satelītu un inerciālās sistēmas, gan optiskie un radaru sensori, kas salīdzina reljefu ar borta datorā saglabāto karti, savukārt korpusā bieži izmanto kompozītmateriālus, radioelektroniskās karadarbības (REK) iekārtas un siltuma lamatas.
Mazās spārnotās raķetes ir uzbūvētas daudz vienkāršāk un balstās uz masveidā ražotām, brīvi pieejamām komponentēm. Lielo turboreaktīvo dzinēju vietā tajās tiek izmantoti mazi reaktīvie dzinēji, kas sākotnēji paredzēti lidmodeļiem un kuru cena nepārsniedz 40 000 ASV dolāru gabalā.
Militārajiem standartiem atbilstošas detaļas aizstāj civilā elektronika, ko gandrīz ikviens var iegādāties internetā, bet kaujas galviņas ir tādas pašas kā trieciendroniem.
Šāda pieeja krasi maina izmaksu un apjoma attiecību. Viena liela, tradicionāla spārnotā raķete maksā aptuveni divus miljonus ASV dolāru, savukārt par to pašu summu var iegādāties aptuveni desmit mazās spārnotās raķetes, jo katra no tām maksā vien dažus simtus tūkstošu dolāru.
Pieprasījums pēc šāda veida ieročiem ir izraisījis neierastu konkurenci pašu Krievijas aizsardzības nozares uzņēmumu starpā. Kā norāda Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) vecākais pētnieks Pāvels Luzins, lielie uzņēmumi šobrīd sacenšas, balstoties uz sev pieejamajiem resursiem: “Šī ir spārnotās raķetes versija, kas pielāgota kara laika masveida ražošanai. Tajā izmanto Ķīnā vai Krievijā ražotus lidmodeļu dzinējus. Tie ir mazāki un mazāk jaudīgi, bet tos var saražot lielās partijās.”
Viens no pirmajiem šajā jomā sāka strādāt uzņēmums “Kronshtadt”, kas 2025. gadā uzsāka mazās spārnotās raķetes “Banderol” izstrādi, un 2026. gadā Krievija to sāka regulāri izmantot triecieniem pret Ukrainu. Tomēr pēc Ukrainas spēku trieciena rūpnīcai 2025. gadā un finansiālām grūtībām uzņēmums mainīja īpašniekus, un, visticamāk, tehnoloģija nonāca valsts korporācijas “Rostec” rīcībā.
Tieši “Rostec” paspārnē parādījās raķete “Dan-T”, kas pēc tehniskajiem parametriem – līdz 130 kg smaga kaujas galviņa, 500 km/h ātrums un 450–500 km darbības rādiuss – ir gandrīz identiska “Banderol”, taču izmaksā par aptuveni 35 % lētāk. Tāpat “Rostec” izstrādā iznīcinātājiem “Su-57” paredzētās raķetes “S-71K Kovyor” un “S-71M Monokhrom”, no kurām pēdējā spēj patstāvīgi meklēt mērķus.
Konkurencē iesaistījusies arī korporācija “KTRV”, kuras paspārnē esošais uzņēmums “NPO Molniya” izstrādājis raķeti “Filin” (ātrums līdz 800 km/h, darbības rādiuss 1200 km). Savukārt Alabugas rūpnīca modernizē dronus “Geran-5” – jaunākā modifikācija “Geran-5 K5-K” ar pārveidotu korpusu, īsākiem spārniem un korpusā iebūvētu dzinēju spēj sasniegt jau 900 km/h ātrumu, kā arī ir aprīkota ar optisko navigācijas sistēmu “Susanin”, kas padara to mazāk ievainojamu pret REK sistēmām.
Ukrainas prezidenta pilnvarotais sankciju politikas jautājumos Vladislavs Vlasjuks atzīst, ka šī iekšējā konkurence Krievijas ražotāju vidū ir slikta ziņa Ukrainai, jo ražotāji izmanto dažādas pieejas un komponenšu komplektus, padarot uzbrukuma ieročus daudzveidīgākus.
Neraugoties uz iekšējo konkurenci, Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss joprojām ir kritiski atkarīgs no importa – galvenokārt no Ķīnas, kas piegādā reaktīvos dzinējus (aptuveni 35–40 tūkstoši dolāru par vienību). Ķīnā ražoto detaļu kvalitātes problēmu dēļ Krievija mēģina organizēt šo dzinēju (piemēram, “Telefly TF-TJ2000A”) montāžu Alabugas rūpnīcā, veicot papildu defektu pārbaudes.
Paralēli “Rostec” struktūrvienība “Reynolds” cenšas attīstīt pašmāju dzinēju “R500” ražošanu, kas jau manīti raķetēs “Filin”, “S-71” un “Dan-T”. Tomēr Ukrainas Aizsardzības izlūkošanas pārvaldes pārstāvji uzsver – pat ja Krievijai izdosies pilnībā izveidot savu dzinēju ražošanu, tās droni un raķetes tik un tā paliks pilnībā atkarīgi no ārvalstīs ražotām elektronikas komponentēm.
Krievija turpina audzēt apjomus – pēc Ukrainas Gaisa spēku datiem oktobrī vien pret Ukrainu izšautas 360 raķetes “Banderol” un “Dan-T”, kā arī tiek saražoti aptuveni 700 “Geran-5” mēnesī.
Lai stātos tam pretī, Ukrainas ieroču ražotājiem par prioritāti kļuvusi lētu un masveidā ražojamu pārtveršanas sistēmu izstrāde. Ukrainas konstruktoru birojs “Luch” aizsardzības izstādē “MSPO 2026” prezentēja raķeti “RK-19” pretgaisa aizsardzības sistēmai “Osa”, kā arī mazu zenītraķeti uz prettanku sistēmas “Barier” bāzes, savukārt cits uzņēmums izstrādājis daudzkalibru pretgaisa aizsardzības sistēmas “Shershen” prototipu.
Vienlaikus 22 komandas Ukrainā strādā pie pārtvērējdronu izstrādes cīņai pret reaktīvajiem “Geran”, lai gan vēl pāragri spriest, cik daudzi no tiem spēs panākt vēl ātrākās mazās spārnotās raķetes. Tomēr neviens risinājums viens pats nebūs pietiekams – Ukrainai jāapvieno pārtvērējdroni, automatizētie ložmetēju torņi, zenītlielgabali, raķešu sistēmas un aviācija, vienlaikus turpinot triecienus pa Krievijas rūpnīcām un pastiprinot sankciju spiedienu, lai nogrieztu ārvalstu detaļu piegādes ķēdes.
