Bezpilota sistēmu karaspēka (BSK) izveide iezīmē stratēģisku pavērsienu tajā, kā Krievija ilgtermiņā plāno radīt, uzturēt un modernizēt savas bezpilotu spējas. Šajā rakstā “Sargs.lv” pēta BSK nozīmi plašākā kontekstā - kā tas pārveido Krievijas industriālo bāzi, ietekmē tehnoloģisko sacensību ar Ukrainu un maina NATO skatījumu uz nākotnes karadarbību.
Jau iepriekš skaidrots, ka BSK centralizē Krievijas bezpilota sistēmu izstrādes un iepirkumu sistēmu, aizstājot sadrumstaloto tīklu, kas konflikta pirmajos gados balstījās uz brīvprātīgo piegādātājiem, privātām rūpnīcām un neformālām dronu vienībām. Jaunais karaspēks tagad vada galvenos procesus - nosaka tehniskos standartus, definē sistēmu prasības, koordinē ražošanas grafikus un integrē bezpilotu līdzekļus ilgtermiņa militārajā doktrīnā. Šīs konsolidācijas mērķis ir novērst platformu savstarpējo nesaderību, un nodrošināt standartizētu apgādi spēku veidos.
Būtisks stratēģisks pavērsiens ir privātā sektora iesaiste un tā pakļaušana militārajai struktūrai. 2022.–2023. gadā daudzi no efektīvākajiem Krievijas bezpilotu sistēmu risinājumiem tapa ārpus valsts uzraudzības. Tos izstrādāja privātuzņēmumi, civilie inženieri un brīvprātīgo kopienas. Rezultātā radās simtiem dažādu platformu ar nevienmērīgu kvalitāti un ierobežotu savstarpējo savietojamību. Līdz ar BSK izveidi šie privātie izstrādātāji tiek iekļauti vienotā valsts sistēmā, kas nosaka prasības sakaru moduļiem, navigācijas risinājumiem, kaujas slodzes standartiem un ražošanas kvalitātei. Dizainu daudzveidība samazinās, taču būtiski uzlabojas loģistiskā paredzamība un sistēmu savietojamība, ļaujot armijai izvērst bezpilotu platformas lielākos apjomos un ar vienotiem tehniskajiem parametriem.
Ilgtermiņā būtiska ietekme ir arī industriālās bāzes pārstrukturēšanai. Krievija savstarpēji sasaista vairākus industrijas sektorus - aviācijas rūpnīcas, elektronikas ražotnes, automobiļu industriju un civilos inženierus ar divējāda lietojuma preču izgatavošanu, lai nodrošinātu komponentes dronu korpusiem, optiskajam aprīkojumam, elektromotoriem, navigācijas moduļiem un sakaru sistēmām. Šāda daudzslāņu mobilizācija atspoguļo mērogu, kas nepieciešams, lai uzturētu atsevišķu bezpilotu karaspēku. Taču dokumentos uzsvērts arī būtisks ierobežojums - Krievija joprojām ir atkarīga no ārvalstu piegādātājiem, īpaši Ķīnas, mikroelektronikas, sensoru un citu augstas pievienotās vērtības komponentu ražošanas jomā. Krievijai vēl nav izdevies panākt pilnvērtīgu ražošanas lokalizāciju, un šī atkarība bremzē tempu, kādā BSK spēj paplašināt savu tehnisko bāzi.
BSK ir paredzēts kalpot arī kā ilgtermiņa pētniecības un doktrīnas attīstības centram. Šis karaspēka veids ir atbildīgs par kaujas pieredzes integrēšanu tehniskajās prasībās, izmēģinājumu veikšanu, noturības pret radioelektroniskās cīņas līdzekļiem novērtēšanu un lēmumu pieņemšanu par to, kuras sistēmas nonāk masveida ražošanā. BSK vada pāreju no platformu centrētas pieejas uz sistēmu centrētu modeli, kurā bezpilotu izlūkošana, triecienlīdzekļi, radioelektroniskā cīņa un automatizētie atklāšanas rīki tiek apvienoti nepārtrauktos izlūkošanas un trieciena ciklos. Šī doktrīna bezpilotu sistēmas pozicionē kā nākotnes kaujas centrālo elementu, nevis papildrīku.
Ukraina iebrucēju BSK izveidi uztver kā apliecinājumu tam, ka Krievija plāno sacensties bezpilotu karadarbībā gan militārā, gan industriālā mērogā. Kā norādīts Ukrainas vērtējumos, Krievija vairs nerīkojas tikai taktiski reaģējot uz situāciju, bet veido ilgtermiņa struktūru, kas spēj nodrošināt nepārtrauktu inovāciju un pielāgošanos. Tieši šī iemesla dēļ BSK izveide tiek interpretēta kā signāls, ka bezpilotu sistēmas turpmākajos gados noteiks to, kurai pusei būs priekšrocības kaujas laukā.
NATO Krievijas BSK izveidi uzlūko kā vēl vienu apliecinājumu tam, ka karadarbības raksturs strauji mainās. Plašā dronu izmantošana būtiski samazina koncentrētu vienību, lielu loģistikas centru un statisku komandpunktu noturību. Rietumu analītiķi uzsver, ka nākotnes konflikti būs balstīti uz masveida, lētiem bezpilotu līdzekļiem, kas darbosies intensīvas radioelektroniskās cīņas apstākļos, padarot tradicionālās mehanizēto spēku priekšrocības mazāk nozīmīgas. Lai pielāgotos jaunajai realitātei, NATO stratēģiskajā plānošanā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta izkliedētu spēku izmantošanai, noturīgiem sakariem, tuvās darbības pretgaisa aizsardzībai un daudzslāņu radioelektroniskajai aizsardzībai kā būtiskām atbildēm uz Krievijas BSK radītajiem izaicinājumiem un draudiem.
Viens no būtiskākajiem jaunajiem militārajiem principiem ir tā sauktie precīzie masveida triecieni (precision mass) jeb pieeja, kurā pārākums kaujas laukā tiek panākts, nevis ar triecieniem no dažādām dārgām un sarežģītām platformām, bet ar lielu skaitu lētāku dronu un citu sistēmu. Šie līdzekļi darbojas vienotā tīklā, izmanto automatizētu mērķēšanu un sensorus, kas nepārtraukti apmainās ar datiem. Šādas masveida, savstarpēji saistītas sistēmas prasa lielus ražošanas apjomus, standartizētus risinājumus, digitālu integrāciju un ātru atgriezenisko saiti no frontes. Šo procesu pārraudzība ir viens no prioritārajiem BSK uzdevumiem.
Tomēr par spīti priekšrocībām, ko agresoriem sniedz BSK izveide, tā izgaismo arī virkni izaicinājumu. Kā, piemēram, Krievijai trūkst kvalificētu inženieru, sakaru speciālistu un elektronikas tehniķu. Tāpat pastāv arī konkurence starp ministrijām un industrijas nozari par ierobežoto augsti kvalificētā darbaspēka pieejamību, kā arī arvien aktuālāks kļūst uzdevums integrēt privātā sektora digitālās nozares mākslīgā intelekta izstrādātājus, sakaru uzņēmumus un satelītu pakalpojumu sniedzējus militārajā plānošanā. Šie izaicinājumi noteiks tempu un mērogu, kādā BSK spēs īstenot tam uzstādītos mērķus.
Stratēģiskā līmenī BSK institucionalizē Krievijas pāreju uz karadarbības modeli, kuru nosaka bezpilotu sistēmas, digitālie tīkli un nepārtraukta izlūkošanas un triecienu mijiedarbība. Krievijai tas piedāvā ceļu uz ilgtermiņa industrijas un militārās doktrīnas modernizāciju, Ukrainai BSK nozīmē ilgstošu un pieaugošu konkurenci, savukārt NATO tas signalizē, ka nākotnes kaujaslauku noteiks masveida bezpilotu sistēmu izmantošana un integrēta radioelektroniskā cīņa, kas prasīs būtiskas pārmaiņas spēku struktūrā un aizsardzības plānošanā.
