Viņu vidū ir bērni, kas deportēti vai pārvietoti kopā ar vecākiem vai citiem radiniekiem, bērni, kas deportēti no bērnu namiem, un bērni, kuri kļuvuši par bāreņiem kara dēļ.
Šie noziegumi jau tiek izmeklēti valsts un starptautiskā mērogā, tomēr nozīmīgākais izaicinājums ir izveidot efektīvus mehānismus ukraiņu bērnu atgriešanai dzimtenē. Diemžēl starptautiskās tiesības tam neparedz nekādus īpašus instrumentus, izņemot konfliktā iesaistīto pušu vienošanos. Pašreizējā Krievijas politika, kas ietver vienkāršotas adopcijas procedūras ieviešanu un ukraiņu bāreņu nodošanu krievu ģimenēm, liecina, ka šāda pieeja, visticamāk, nebūs veiksmīga.
Humānās palīdzības piekļuves liegšana
Visbeidzot, arī humānās palīdzības piekļuves liegšana ir noziegums, kas kaitē bērniem un var pārkāpt visas viņu pamattiesības. Starp šīm tiesībām ir tiesības uz dzīvību, tiesības uz veselību; tiesības uz drošību; tiesības uz bērna fiziskajai, garīgajai, morālajai un sociālajai attīstībai atbilstošu dzīves līmeni; tiesības uz brīvību, personas integritāti un cieņu un tiesības uz izglītību.
Šis nozieguma veids pret bērniem ir pastrādāts daudzās Ukrainas pilsētās, tostarp Trostjanecā, Irpiņā, Mariupolē un Volnovahā. Vairākās liecībās ir minēts, ka aizturēšanas kamerās bērniem reti ir dots ūdens, ēdiens, kā arī saslimšanas gadījumā nav pieejas medikamentiem, kā arī netiek sniegta medicīniskā aprūpe. Jaunākajam bērnam, kurš mira šādu apstākļu dēļ, bija tikai sešas nedēļas.
Kara noziegumi – daļa no Krievijas militāri politisko mērķu sasniegšanas līdzekļiem?
“Sargs.lv” aptaujātie eksperti norāda, ka krievu okupantu kara noziegumu sistemātiska veikšana ir neatņemama agresijas sastāvdaļa, taču lielāko jautājumu rada noziegumu veikšana tieši pret bērniem, kuriem vēl nav izveidojusies spēcīga politiskā nostāja, arī kā fizisks spēks aizstāvēt savu valsti, kā tas ir pieaugušam cilvēkam.
Vienlaikus ir skaidrs, ka šādas pret civiliedzīvotājiem vērstās darbības ir ar skaidru mērķi – mocīšana kā informācijas ieguves līdzeklis un mēģinājums par jebkuru cenu salauzt sabiedrības pretestības garu.
Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģisko pētījumu centra vadītājs Toms Rostoks neuzskata, ka šāda pieeja būtu sistematizēta militāri – politiskajā vadībā. Drīzāk tā saistīta ar vienību komandieru nespēju kontrolēt padoto rīcību.