Neatkarīgi no tā, vai tos dēvē par bezpilota munīciju vai kamikadzes droniem, šī ieroču sistēma ir kļuvusi noderīga nesenos konfliktos, jo īpaši Ukrainā. To pirmsākumi meklējami Otrā pasaules karā, taču to attīstību veicināja teroristu izmantotie improvizētie spridzekļi Irākā, skaidro laikraksta "National Defense" galvenais redaktors Stevs Magnusons .
Pirmo šāda veida lidojošo munīciju izveidoja Austrumeiropas uzņēmums "National Defense", kuri to prezentēja IDEX izstādē 2009. gadā. Vairāk nekā desmit gadus vēlāk šī tehnoloģija izplatās gan aizsardzības izstādēs, gan kaujas laukos.
Mūsdienās arī tiek ražoti droni, kuri nepārnēsā sprāgstvielas, taču spēj nodarīt bojājumus. Piemēram, "Elbit Systems" mārketinga un biznesa attīstības direktors, demonstrējis video, kurā viens no tās vidēja izmēra droniem "SkyStriker" ietriecas transportlīdzeklī ar ātrumu aptuveni 200km stundā, būtībā sagriežot to uz pusēm. "SkyStriker" darbības rādiuss ir aptuveni 400km, un tas spēj pārnēsāt 5kg smagu kaujas galviņu.
Tāpat kā visai dronu munīcijai, tai ir divējāds mērķis - tā ir arī izlūkošanas platforma. Tā var nodot informāciju par mērķi atpakaļ uz mobilo platformu. Ja mērķis nav atrasts, tā autonomi atgriežas savā mītnes bāzē un ar izpletņiem nolaižas uz zemes atkārtotai izmantošanai.
Šāda taktika ir izmantota Ukrainā pret Krievijas kaujas tehniku, bet militārie analītiķi patiesi pievērsa uzmanību hibrīdajiem ieročiem 2021. gada septembrī notikušā Kalnu Karabahas konflikta laikā starp Armēniju un Azerbaidžānu.
Azerbaidžāna efektīvi izmantoja bezpilota munīciju, kas iznīcināja simtiem armēņu tanku, kas būtībā izšķīra kara iznākumu. Saskaņā ar daudzu ziņu aģentūru ziņojumiem konflikta laikā bezpilota lidaparāti tika izgatavoti Izraēlā un Turcijā.
ASV spēki - un tagad arī Ukraina - izmanto "AeroVironment Switchblade" dronu "pašnāvnieku" munīciju. ASV uzņēmums piedāvā divus modeļus: "Switchblade 300", 2,5 kg smagu dronu ar 10km darbības rādiusu un 15 minūšu ilgumu, un 54 kg smago "Switchblade 600" modeli ar vairāk nekā 40 km darbības rādiusu un vairāk nekā 40 minūšu ilgumu. Abus palaiž no mīnmetējiem līdzīgām iekārtām, kas novietotas uz zemes.
Pīters Singers, domnīcas "New America" vecākais pētnieks un vairāku grāmatu par robotiku un karadarbību autors, sacīja, ka tuvākajā nākotnē debesīs virs kaujas laukiem būs vairāk bezpilota lidaparātu nekā jebkad agrāk.
Viens no piemēriem ir uzbrukumi Krievijas konvojiem. Prettanku raķetes, piemēram, "Javelin", ir saņēmušas aptuveni tikpat lielu publicitāti kā "Switchblade", taču tām ir nepieciešams, lai karavīrs pietuvotos redzamības zonā, iespējams, 3 līdz 5 kilometru attālumā, kas šo operāciju padara daudz bīstamāku.
Dronu munīcija ir laba ieroču izvēle, ja lietotājs zina, ka tur ir mērķis, kuram viņš vēlas uzbrukt, bet nezina precīzu atrašanās vietu. Tipiskāks scenārijs ir tāds, ka izlūki zina, ka kaut kur uz ceļa, kas stiepjas 50 vai 100 kilometrus, ir konvojs. Drons ar atbilstošu kaujas galviņu var to meklēt un atrast no droša attāluma. Tāpat šāda veida munīcija ļauj precīzi tēmēt uz sev vēlamo mērķi, piemēram, kaujas komandiera transportlīdzekli konvojā.
Problēmas rodas ar apmācību, jo lai iemācītos pietiekami labi lidot, var paiet līdz pat deviņiem mēnešiem. Ir arī smalkāki jautājumi, kuru apgūšanai nepieciešams vairāk laika, piemēram, vai uzbrukt, izmantojot augstu, vidēju vai zemu leņķi atkarībā no mērķa un kaujas galviņas veida.
