Sešas dienas pirms iebrukuma Ukrainā neliela Krievijas karavīru grupa bija saspiedušies teltīs Baltkrievijā. Viens no viņiem bija slepeni iegādājies viedtālruni, ko bija aizliedzis militārais dienests, un visi kopā pieslēdzās Rietumu ziņu vietnēm. Tur viņi izlasīja ziņu, kas viņus šokēja: saskaņā ar Rietumu izlūkdienestu ziņojumiem Krievija gatavojas iebrukt savā kaimiņvalstī.
Viens no karavīriem satriekts zvanīja savai mātei par izlasīto. Viņa viņam teica, ka tā ir tikai Rietumu propaganda un kara nebūs. Viņa kļūdījās. Piecas dienas vēlāk, iebrukuma priekšvakarā, karavīru komandieri atklāja, ka iebruks Ukrainā. Komandieri arī draudēja saviem padotajiem izvirzīt apsūdzības par dezertēšanu, ja viņi neies līdzi. "Māmiņ, viņi mūs iesēdināja mašīnās, mēs dodamies prom," karavīrs teica savai mātei zvanā, pirms vienība devās pāri robežai. Kopš tā laika viņa nav no viņa neko dzirdējusi, un, neraugoties uz lūgumiem sniegt informāciju, militārās iestādes viņai nav sniegušas nekādu jaunāko informāciju.
Neraugoties uz sarežģīto militāro aprīkojumu un daudzajām priekšrocībām uz papīra, Krievija Ukrainā ir klupusi stratēģiski, operatīvi un taktiski. To ir kavējuši kļūdaini plānošanas pieņēmumi, nereāli termiņi un nepraktiski mērķi. Tā ir cietusi no nepietiekamas apgādes, sliktas loģistikas un nepietiekamas spēku aizsardzības. To ir vājinājusi slikta vadība. Šīs problēmas nebeidzas ar tehniskā aprīkojuma problēmām, sliktu apmācību vai korupciju. Drīzāk tās saista viens būtisks pamatmotīvs: armijas rūpju trūkums par personāla dzīvību un labklājību. Ukrainā Krievijas bruņotie spēki cīnās, lai atgūtu savu bojāgājušo mirstīgās atliekas, slēpj bojāgājušos un ir vienaldzīgi pret satrauktajām karavīru ģimenēm. Tā var tērēt miljardiem dolāru jaunam aprīkojumam, bet tā pienācīgi neārstē karavīru ievainojumus, un kopumā nešķiet, ka tai ārkārtīgi rūp viņu veselība.
Šī vienaldzības kultūra pret personālu būtiski apdraud Krievijas armijas efektivitāti, lai cik plaši tā būtu modernizēta. Amerikas Savienotajās Valstīs labs karavīrs ir laimīgs karavīrs, kas ir pienācīgi paēdināts, saņem atalgojumu un pret kuru izturas ar cieņu. Taču Krievijas augstākā vadība izturas tā, it kā tās karavīri būtu kaut kas otršķirīgs, pieņemot taktiskus lēmumus, it kā tā varētu vienkārši nosūtīt bezgala daudz cilvēkus. Tā ir pašiznīcinoša attieksme, kas gan pazemina karavīru morāli, gan samazina kaujas efektivitāti. Rezultāti ir skaidri redzami.
Ar jebkādiem līdzekļiem
Krievijas bruņotajiem spēkiem jau sen ir slikta izturēšanās pret savu personālu un viņu pārbiedētajām ģimenēm. Padomju Savienības kara laikā Afganistānā daudzi iesauktie karavīri iepriekš netika informēti par to, ka viņi tiek sūtīti uz kaujas vietu. Kad viņi gāja bojā vai pazuda, padomju varas iestādes izturējās izvairīgi un noraidoši pret sērojošajiem vecākiem, jo īpaši pret mātēm, kuras organizēja pasākumus, lai saņemtu atbildes. Deviņdesmitajos gados Krievijas bruņotie spēki nosūtīja nesagatavotus iesauktos karavīrus uz Čečeniju, lai viņi piedalītos smagos pilsētas karos, piemēram, Groznijā. Daudzi no šiem karavīriem tika nogalināti, ievainoti vai sagūstīti. Karavīru mātes, kas vēlējās panākt savu ieslodzīto bērnu atbrīvošanu, bieži lūdza vietējiem komandieriem palīdzību, bet tika ignorētas. Daudzas mātes devās tieši uz Čečeniju, lai atrastu savus dēlus, un dažkārt vienojās par to, ka viņu atbrīvošanai tiks noslēgti darījumi vai organizēta gūstekņu apmaiņa ar čečenu kaujinieku grupām. Kad 2014. gadā Krievija slepeni nosūtīja spēkus uz Austrumukrainu, karavīru ģimenes atkal tika iebiedētas vai apmelotas par viņu dēlu statusu un apstākļiem. Dažiem, piemēram, tika paziņots, ka viņu dēli gājuši bojā mācību negadījumos Krievijā, nevis Austrumukrainā.
Šī necieņas kultūra nepārprotami attiecas arī uz Krievijas pēdējo iebrukumu. Ja, piemēram, pārmērīga operatīvā drošība nebūtu prevalējusi pār spēku aizsardzību, bruņotie spēki būtu labāk sagatavojušies un apmācīti tādām smagām pilsētas kaujām, ar kādām tiem noteikti nāksies saskarties. Taču, uztraucoties par informācijas noplūdi, Krievijas bruņotie spēki savus plānus turēja noslēpumā gandrīz visiem karavīriem (vai vismaz ierindas karavīriem), tādējādi apdraudot gatavību un kaitējot sev. Tāpat, ja Maskava būtu vēlējusies izvairīties no lieliem upuriem, tā nebūtu turpinājusi īstenot tādu pašu stratēģiju, tiklīdz kļuva skaidrs, ka Rietumu izlūkdienesti ir atklājuši un publicējuši tās iebrukuma plānus. Taču Kremlis turpināja karu, kā bija plānots, nosūtot savus karavīrus pretī Ukrainas spēkiem, kas bija sagatavojušies.
Ir grūti saprast Krievijas stratēģiju pirms iebrukuma. Zināms vien, ka operatīvā drošība ir svarīgāka par visu un ka karavīri ir viegli izniekojami. Komandieri, kas Aizsardzības ministrijas štāba telpās nodarbojas ar abstraktu kara plānošanu, varētu loģiski secināt, ka viņiem vajadzētu iebrukt caur Černobiļas slēgto zonu, jo kartē tas ir vistiešākais un neaizsargātākais ceļš no Baltkrievijas uz Kijivu. Taču, ja viņiem būtu rūpējis viņu karaspēks, viņi būtu varējuši izvēlēties citu ceļu vai vismaz sagatavot savus karavīrus neticami bīstamam uzdevumam. Tā vietā, pēc Černobiļas atomelektrostacijas darbinieku teiktā, Krievija sūtīja savus karavīrus caur zonu bez aizsargtērpiem, kas pasargātu viņus no radioaktīvajiem putekļiem, ko pacēla simtiem viņu militāro transportlīdzekļu. Tā nestāstīja spēkstaciju okupējušajiem karavīriem par to, cik nozīmīga ir viņu izvietošana. Un tā lika saviem spēkiem ierakt transportlīdzekļu nostiprinājumus dziļi apstarotākajā augsnē, kur karavīri, kā ziņots, dzīvoja mēnesi, pirms saslima un tika evakuēti no turienes.
Saindēšanās ar radiāciju ir īpaši ekstrēms piemērs tam, kā Krievijas armijas slikta izturēšanās pret karavīriem mazina tās kaujas spējas. Taču ir arī daudzi citi. Karavīri saslima ar apsaldējumiem sliktas plānošanas dēļ, un pēc tam Krievijas mediķi tos ārstēja ar 44 gadus veciem lauka pārsējiem. Daži krievu komandieri vienkārši pazuda kaujas zonās, atstājot savus padotos bez pajumtes, pārtikas un ūdens. Dažiem karavīriem militārpersonas sūtīja lauka uzturdevas ar beigušos derīguma termiņu, citiem - nepietiekamas uzturdevas, bet lauka virtuves kravas automašīnas bija piepildītas ar kartupeļu, marinētu dārzeņu un auzu pārslu maisiem, no kuriem lielākā daļa dažu dienu laikā sapuva.
Krievijas armijas nevērīgā attieksme pret saviem karavīriem ir ne tikai pasliktinājusi viņu kaujasspējas. Tā ir arī iedragājusi viņu morāli un vēlmi cīnīties. Virsnieki regulāri nozog aprūpes paku saturu, ka daži karavīri ir zvanījuši savām mātēm un teikuši, lai tās neko nesūta. Amatpersonas aizmirst izmaksāt karavīriem pienākušos kaujas naudu, un vienības pamet kritušo mirstīgās atliekas. Nav brīnums, ka daži Krievijas karavīri aizbēg no konflikta, pametot pilnībā funkcionējošu modernizētu tehniku Ukrainas laukos. Citi karavīri ir zvanījuši savām mātēm un stāstījuši, ka apsver iespēju šaut sev kājā, lai varētu aizbraukt.
Disciplīnai un morālei krītot, Krievijas karaspēks sāka izlaupīt Ukrainā visu, ko vien varēja, un sūtīt to atpakaļ uz mājām - tostarp veļasmašīnas, pannas un televizorus. Viņi uzbruka veikalu pārdevējām, lai iegūtu gaļu, cigaretes un alkoholu. Kad pietrūka pārtikas no veikaliem, viņi to nozaga no Ukrainas iedzīvotājiem. Saskaņā ar Ukrainas izlūkdienestu publiskotajiem pārtvertajiem telefonsarunām daži Krievijas karavīri ir pat ēduši suņus.
Ņemot vērā to, ka Krievijas bruņotie spēki slikti izturas pret savu personālu, nav pārsteigums arī tas, ka Krievijas karavīri ir iesaistījušies plaši izplatītos noziegumos. Neviens no šiem noziegumiem nav attaisnojams, un vairākos Ukrainas ciematos un pilsētās Krievijas karaspēks ir pastrādājis neaprakstāmas zvērības, tostarp spīdzināšanu, izvarošanu un nāvessodu izpildi. Taču zivs pūst no galvas, un tā vietā, lai izrādītu bažas par šiem pārkāpumiem vai izdotu direktīvas, kas liktu tos pārtraukt, Kremlis piešķīra goda nosaukumu vienai no vienībām, kas apsūdzēta zvērību izdarīšanā Bučā.
Bezrūpīgs karš
Krievijas armijai šī kara laikā būs gandrīz neiespējami atrisināt savas iekšējās kultūras problēmas. Patiešām, pat tad, kad iebrukums būs beidzies, Krievijas armijai būs grūti reformēties, kā tas notika pēc tās piecu dienu kara pret Gruziju 2008. gadā. Tas ir tāpēc, ka atšķirībā no Gruzijas kara Maskava nevar vainot veco ekipējumu. Problēma ir lēmumu pieņēmēji un viņu lēmumi, un šie cilvēki nav atzinuši, ka armijā joprojām pastāv sistēmiska sliktas attieksmes problēma. Pašreizējie Krievijas armijas vadītāji, iespējams, pat bija gatavi ignorēt sistemātiski slikto izturēšanos pret personālu. Kamēr tas tika noklusēts, rubļi ieplūda aizsardzības budžetā un ieroču iepirkumi turpinājās kā plānots. Krievijas augstākā līmeņa komandieri nav apolitiski karavīri, viņi ir nopelnījuši savus amatus, saprotot, ka lojalitāte ir svarīgāka par patiesības paušanu varas priekšā. Viņi apstiprināja iebrukuma plānu, neraugoties uz visiem tā acīmredzamajiem trūkumiem. Nav gatavu papildspēku, kas varētu palīdzēt 190 000 karavīru, kurus Krievija iesaistīja šajā karā. Tas nozīmē, ka karaspēks cīnīsies līdz spēku izsīkumam, ja vien Kremlis neizsludinās masveida mobilizāciju.
Krievijas bruņotie spēki, protams, saprot, ka, zaudējot karavīrus, ir grūtāk uzvarēt karā. Īpaši Kremlis ir ļoti jūtīgs pret zaudējumiem, un, līdzīgi kā iepriekšējos karos, tas ir darījis visu iespējamo, lai to aizēnotu. Šajā nolūkā Krievija kopš 2015. gada ir klasificējusi diskusijas par bojā gājušo karavīru skaitu. Pašlaik Krievijas amatpersonas apklusina pārbiedētās ģimenes, kas meklē ziņas par saviem bērniem. Dažiem vecākiem ir paziņots, ka nav informācijas par viņu dēliem vai ka šāda informācija ir slepena. Vecāki pat ir devušies tieši uz bāzēm un slimnīcām, lai saņemtu informāciju par pazudušajiem bērniem, bet ir saņēmuši noraidošu atbildi. Piemēram, kāda iesauktā karavīra tēvs, kurš pazuda uz nogrimušā kreisera "Moskva" klāja, devās uz jūras spēku bāzi Melnajā jūrā, lai jautātu, kur ir viņa dēls. Vietējais komandieris atbildēja, paraustot plecus: "Nu, kaut kur jūrā."
Šīs grūtības nav atturējušas izmisušos krievu vecākus turpināt meklēšanu, un viņi ir ieguvuši informāciju citos veidos, piemēram, izmantojot sociālos medijus vai pat Ukrainas valdību, kas ir piedāvājusi atbrīvot dažus karavīrus, ja viņu mātes pašas atbrauks uz Ukrainu viņus paņemt. Citas mātes, turpinot traģisko tradīciju, kas aizsākās Afganistānā, Čečenijā un Krievijas 2014. gada iebrukumā Ukrainā, plāno pašas doties uz kara zonām, lai atrastu savus dēlus un nogādātu tos mājās. Taču šo māšu smagais darbs nenozīmē, ka bruņotie spēki mainīs kursu. Pašreizējais politiskais klimats Krievijā tagad, iespējams, vēl mazāk pieļauj karavīru ģimeņu kolektīvos protestus nekā 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gados. Jauni tiesību akti apslāpē nevēlamus stāstus par armiju, un Krievijas varas iestādes strādā vairāk nekā jebkad agrāk, lai apspiestu personas, kas par karu saka ko tādu, kas atšķiras no oficiālās līnijas.
Pagaidām tas var ļaut Krievijas militāristiem pretoties pārmaiņām. Taču ilgtermiņā tas nav tik droši. Krievijas bruņotie spēki var zaudēt daudz vairāk nekā tikai tūkstošiem iznīcinātās tehnikas vienību. Krievijas militārais eksperiments ar profesionālu ierindas personālu ir gandrīz 20 gadus vecs. Pagaidām vēl ir pāragri spriest, cik lielā mērā ir apdraudēta profesionālo dienestu programma, taču Krievijas vīrieši, kuri citādi būtu iestājušies Krievijas profesionālajā armijā, varētu pārdomāt. Valstī joprojām ir iesaucamie karavīri, bet, ja iebrukuma popularitāte samazināsies, karam ieilgstot, krievu ģimenes var atgriezties pie vecajiem veidiem, kā pasargāt savus dēlus no iesaukšanas, piemēram, ar kukuļiem vai slēpjot viņus mājās vai ārzemēs. Tad bruņotajiem spēkiem, iespējams, neatliks nekas cits, kā mainīt personāla kultūru, taču tas būs par vēlu, lai sasniegtu plašākos mērķus Ukrainā. Būs arī par vēlu, lai glābtu tūkstošiem karavīru, kas tiek bezrūpīgi upurēti Krievijas iekarošanas mēģinājumam.
