Krievija ir patraukusi karaspēka savilkšanu uz Ukrainas austrumu robežas. Iemeslu un skaidrojumu ir daudz, tomēr neviens no tiem nav pietiekams, tā savā jaunākajā analīzē raksta Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) analītiķis Edvards Lūkass (Edward Lucas).
Viena no šobrīd aktuālajām teorijām ir tāda, ka Krievijas karaspēks no Ukrainas pierobežas tika atvilkts, jo Vladimirs Putins dabūja to, ko vēlējās. Tomēr viņš neieguva vissvarīgāko praktisko punktu savā darba kārtībā: steidzami nepieciešamo vienošanos par Krimas ūdensapgādi, kas pirms okupācijas tika piegādāts no Ukrainas.
“Izskatīsies slikti, ja Krievijas lielā ģeopolitiskā trofeja pārtuksnešosies un kļūs neapdzīvota,” piebilst E. Lūkass.
Viņaprāt, arī ģeopolitiskā uzvara neiekrāsojas pārliecinoša.
“Jā, Rietumu atbilde bija neskaidra un novēlota, bet Ukraina netika atstāta pazemojošā izolācijā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nekrita panikā, patiesībā viņam veicās diezgan labi, uzrunājot Putinu personīgi, krievu valodā, aicinot uz mieru. Īpaši neveiksmīgs šajā gaismā izskatās Kremļa propagandas uzstādījums, ka ukraiņu fašistiskā kliķe grasās uzsākt jaunu karu,” secina pētnieks.
Samits ar ASV prezidentu Džo Baidenu būtu bijusi jauks papildinājums citādi tukšā Kremļa starptautisko tikšanos kalendārā – taču tam bija jānotiek amerikāņu noteikumiem, turklāt pēc vairāku ASV sankciju ieviešanas un dažiem asiem izteikumiem. Ierodoties samitā ar ASV līderi, Putins faktiski atzītu, ka Krievija abu balstu attiecībās ir kļuvusi par pastarīti.
E. Lūkass uzskata, ka Krievijas spēku atvilkšana no Ukrainas robežas drīzāk liecina, ka šis stāsts vēl nav noslēdzies.
Krievija iepriekšējo gadu gaitā ir prasmīgi pielāgojusies “spēlēšanai uz nerviem”. Tādējādi ar šo spēku izvietojumu Krievija vēlējās pārbaudīt Rietumu atbildi. Ja Krievija secinās, ka Rietumi nereaģē, Kremlis pēc dažām dienām, nedēļām vai mēnešiem var atkal palielināt spiedienu. Lai gan šoreiz Krievijas karaspēks sācis atgriezties izvietojumos, liela daļa smagās kaujas tehnikas ir palikusi Ukrainas pierobežā. Krievija līdz oktobra beigām ir vienpusēji slēgusi Kerča šaurumu starp Melno un Azova jūru, izdarot spiedienu un Mariupoles reģiona ekonomiku un uzsverot Ukrainas bezspēcību jūrā.
Tāpat šī epizode parādīja, ka apkārtējā pasaule slikti prognozē un interpretē Krievijas vadības plānus un rīcību. Šķiet, neviens nepareģoja šī militārā izlēciena straujo sākumu vai beigas.
Dažas pēdējo nedēļu mācības ir pozitīvas. Ukrainas bruņotie spēki ir daudz spējīgāki nekā tie bija 2014.gadā. Tāpat apsveicams bija arī Turcijas atbalsts Ukrainai.
Tomēr galvenā mācība, E. Lūkasa vērtējumā, ir tā, ka Dž. Baidena administrācija vairāk rūpējas par Eiropas drošību nekā lielākā daļa Eiropas valstu.
“Tas nav ilgtspējīgi. Vai nu eiropiešiem jādara vairāk, vai arī amerikāņi darīs mazāk, jo viņiem pašiem ir jārisina savas problēmas,” uzsver analītiķis.
“Sargs.lv” jau rakstīja, ka Krievija iepriekšējo nedēļu laikā savilka lielus spēkus ap Ukrainas robežām, kā arī okupētajā Krimā. Tas vedināja daudzus militāros ekspertus uzskatīt, ka šādi Krievija varētu gatavoties liela mēroga invāzijai Ukrainā, lai nogrieztu Ukrainas pieeju Melnajai jūrai, kā arī atrisinātu Krimas ūdensapgādes problēmas.
Krievija karaspēka koncentrāciju skaidroja ar militārajiem manevriem, vienlaikus apsūdzot Ukrainu vēlmē uzbrukt Kremļa bandu okupētajiem Donbasa rajoniem. Tiesa, pagājušajā nedēļā Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pēkšņi atsauca mācības, dodot rīkojumu Ukrainas pierobežā sakoncentrētajam karaspēkam atgriezties pastāvīgajos izvietojumos.
