11. novembris ir diena, kad īpaši domājam par tiem, kuri izvēlējušies sargāt mūsu valsti. Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē viens no neparastākajiem stāstiem pieder dvīņubrāļiem Ingum un Vilim Dvīņiem. Divi brāļi, viens uzvārds, viena brigāde, bet katram savs dienesta ceļš. Viņu līdzība un uzvārds jau vairākkārt radījis amizantas situācijas dienestā. Lai gan abi izvēlējušies atšķirīgas vienības, viņus vieno ne tikai ģimenes saites, bet arī apzināta izvēle savu nākotni saistīt ar Latviju un militāro dienestu.
"Un vai pēc horoskopa jūs arī esat dvīņi?" Ingus smejoties atklāj jautājumu, ko abi brāļi dzirdot īpaši bieži. Tomēr šoreiz saruna nav par horoskopiem, bet gan par diviem brāļiem, kuri dzimuši ar desmit minūšu starpību un šobrīd dien vienā no lielākajām Nacionālo bruņoto spēku vienībām.
Sākotnēji bijām iecerējuši ar katru brāli sarunāties atsevišķi, taču jau pirmajās intervijas minūtēs kļuva skaidrs, ka interesantāk būs abus uzklausīt kopā. Viņi viens otru papildina, precizē stāstīto un ik pa laikam apmainās ar jokiem. Brīžiem rodas iespaids, ka viens jau zina, ko otrs tūlīt teiks.
No Īrijas atpakaļ uz Latviju – ar mērķi dienēt
Abi brāļi uzauguši Īrijā, kur aizvadījuši bērnību un skolas gadus. Tomēr, neraugoties uz ārzemēs pavadīto laiku, vēlme atgriezties Latvijā izrādījusies spēcīgāka.
Vilis Dvīnis. Foto: No personīgā arhīva
Ingus, kurš šobrīd dien Mehanizētās kājnieku brigādes Artilērijas divizionā, stāsta, ka lēmums atgriezties Latvijā pieņemts pēc vidusskolas absolvēšanas.
"Pabeidzu Īrijā vidusskolu un pēc tam kādu laiku pastrādāju. Pamazām sapratu, ka vēlos darīt kaut ko citu. Vasarā biju atbraucis uz Latviju, un pēc šī brauciena arvien vairāk domāju par atgriešanos. Man šķita, ka dzīves apstākļi Latvijā ir daudz labāki," atceras Ingus.
Viņam atgriešanās Latvijā jau sākotnēji bijusi cieši saistīta ar militāro dienestu.
"Es sapratu – ja dzīvošu Latvijā, tad vēlos dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos. Citas alternatīvas sev īsti neizskatīju. Ja atgriežos Latvijā, tad dienēšu armijā. Tā arī nonācu šeit," stāsta karavīrs.
Savukārt Viļa ceļš līdz militārajam dienestam veidojies nedaudz citādi. Lai gan Ingus jau bija uzsācis dienestu un varēja dalīties pieredzē, sākotnēji viņš brālim ieteicis apsvērt arī citas iespējas.
"Es viņam teicu, lai pamēģina kaut ko citu, varbūt dodas mācīties, izvēlas citu virzienu. Bet, izrādās, viņš jau bija pieteicies dienestam!" smejoties atceras Ingus.
Vilis atzīst, ka tieši brāļa pieredze palīdzējusi labāk saprast, ko nozīmē militārais dienests.
"Brālis man stāstīja par pamatapmācību, par to, kā viss notiek un kā dienests ir organizēts. Viņš dalījās ar konkrētām situācijām, piemēram, par apmācībām mežā un to, kā viņam tur gājis. Klausoties man radās interese. Domāju, ja viņš to var, tad arī es varētu vismaz pamēģināt un saprast, kā tas ir patiesībā," stāsta Vilis.
Brālis Kosovā, bet viņa dubultnieks jau brigādē
Viens no amizantākajiem notikumiem saistīts ar laiku, kad Vilis uzsāka dienestu, kamēr Ingus atradās starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Kosovā.
"Mums vispār sanāca interesanti. Kad es ierados dienestā, brālis bija devies uz Kosovu. Viņš pat nezināja, ka esmu pieteicies. Bet jau tajā laikā mūs sāka jaukt," atceras Vilis.
Foto: No personīgā arhīva
Situāciju vēl neparastāku padara fakts, ka brāļi ir ne tikai vizuāli ļoti līdzīgi, bet viņiem ir arī uzvārds Dvīņi. Tādēļ kolēģiem reizēm nav viegli saprast, kuru no abiem viņi sastapuši.
Brāļi atklāj, ka šādi pārpratumi gadās regulāri. Reizēm kāds no dienesta biedriem pasveicina vienu, domājot, ka saticis otru.
"Mēs jau esam sarunājuši, ja kāds sveicina, tad vienkārši jāsveicina pretī, pat ja cilvēks domā, ka esi otrs brālis. Citādi vēl padomās, ka mēs esam nelaipni vai apzināti nesveicināmies," smejoties stāsta brāļi.
Taču reiz līdzība radījusi arī pavisam negaidītu situāciju.
"Iznācu ārā no kazarmām, un man pienāca klāt viens karavīrs. Viņš jautāja, ko es šeit daru un kāpēc atrodos šajās kazarmās. Es paskaidroju, ka pats šeit dienēju, bet viņš man neticēja. Beigās pat nācās parādīt personu apliecinošu dokumentu, jo viņš nespēja noticēt, ka tiešām ir vēl viens tik līdzīgs cilvēks," atceras Vilis.
Viena brigāde, bet katram savs dienesta ceļš
Lai gan abi brāļi dien Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē, viņu ikdienas pienākumi un dienesta vide atšķiras. Ingus dien Artilērijas divizionā, savukārt Vilis 2. mehanizētajā kājnieku bataljonā.
Ingus savulaik centies pierunāt brāli pievienoties Artilērijas divizionam, tomēr Vilis nolēmis izvēlēties savu dienesta virzienu.
Ingus Dvīnis. Foto: Nauris Dorobļajs/Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde
Varētu šķist, ka atrašanās vienā brigādē nozīmē arī biežas tikšanās, taču patiesībā brāļi dienesta laikā sastopas salīdzinoši reti.
"Mēs nemaz tik bieži nesatiekamies. Reizēm ieraugām viens otru teritorijā, pasveicināmies un katrs dodamies tālāk savās gaitās. Mums ir ļoti atšķirīga ikdiena. Man šķiet, ka dienestā līdz šim pat neko kopā neesam darījuši," stāsta Vilis.
Arī pusdienu pārtraukumos brāļi ne vienmēr sēž pie viena galda. "Katrs ēdam ar saviem dienesta biedriem. Viņš pie sava galda, es pie sava. Reizēm viens otru pamanām, bet tas arī viss," atklāj Vilis.
Jautājums par to, vai abi vismaz ēd vienādi, izraisa smieklus. "Viņam tomēr vairāk bulciņu!" par brāli pajoko viens no dvīņiem. Otrs gan nekavējoties iebilst, ka uzturā cenšas ievērot līdzsvaru.
Šogad gan īpašs mirklis bija valsts aizsardzības dienesta karavīru zvēresta ceremonija, jo sanāca unikāls mirklis, abi karognesēji pie Brīvības pieminekļa bija brāļi Dvīņi, bet katrs no savas dienesta vietas.
Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde
Dienests māca disciplīnu arī ārpus kazarmām
Sarunā brāļi atzīst, ka militārais dienests ietekmējis ne tikai viņu profesionālās prasmes, bet arī ikdienas ieradumus un attieksmi pret pienākumiem.
"Dienests noteikti ir devis lielāku atbildības sajūtu un disciplīnu. To ievēroju arī privātajā dzīvē. Piemēram, ja ir norunāta tikšanās, tad cenšos ierasties laikus. Punktualitāte kļuvusi daudz svarīgāka," stāsta Vilis.
Dienests devis arī papildu motivāciju rūpēties par fizisko sagatavotību.
"Tagad gribas trenēties vairāk un intensīvāk, lai neatpaliktu no pārējiem," viņš piebilst.
Lai gan brāļi izvēlējušies atšķirīgas vienības, viņu stāstos jūtama līdzīga attieksme pret dienestu – vēlme pilnveidoties, apgūt jaunas prasmes un apliecināt sevi izvēlētajā profesijā.
Valsts svētki – iespēja atcerēties, kāpēc izvēlēts dienests
Tuvojoties Lāčplēša dienai un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai, saruna nonāk arī pie Latvijas valsts svētku tradīcijām.
Brāļi stāsta, ka svētku laikā cenšas piedalīties piemiņas pasākumos, aizdegt svecītes un, ja iespējams, apmeklēt militāro parādi.
"Aizdegšu svecīti, paskatīšos, kas notiek pilsētā. Labprāt arī aizietu paskatīties parādi. Pats esmu tajā piedalījies, bet, ja nepiadalos, cenšos to noskatīties," stāsta viens no brāļiem.
Arī otrs piebilst, ka svētkos labprāt dosies pilsētā, lai piedalītos pasākumos un godinātu Latvijas brīvības cīnītājus.
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Divi brāļi, viena izvēle – kalpot Latvijai
Ingus un Vilis Dvīņi ir spilgts piemērs tam, ka pat cilvēkiem ar gandrīz identisku ārieni un kopīgu bērnības pieredzi var būt atšķirīgi profesionālie ceļi.
Viens savu vietu atradis Artilērijas divizionā, otrs 2. mehanizētajā kājnieku bataljonā. Katram ir savi uzdevumi, savi dienesta biedri un sava ikdiena, tomēr abus vieno kopīga izvēle dienēt Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Un, lai gan dienesta biedri joprojām mēdz viņus sajaukt, paši brāļi par to tikai pasmaida. Galu galā nav nemaz tik bieži sastopams gadījums, kad vienā brigādē dienē divi dvīņubrāļi, kuru uzvārds ir Dvīņi.
