Pulkvedim Oskaram Kalpakam – karotājam, kurš, cīnoties plecu pie pleca, vīrus arī vadīja kaujā – 143

1918. gada 11. novembrī noslēdzās Pirmais pasaules karš, kas būtiski mainīja militāri politisko situāciju Baltijā. Par savu neatkarību aktīvi sāka cīnīties Igaunija, bet mazāk Lietuva. Abas valstis jau bija proklamējušas savu neatkarību, kamēr Latvija to izdarīja 1918. gada 18. novembrī vācu varas apstākļos, kad visu Latvijas teritoriju kontrolēja Vācijas armija.

Vēsturnieks skaidro – sākotnējā ideja bija veidot vienīgi valsts iekšējās aizsardzības struktūras, bet Padomju Krievijas bruņoto spēku jeb Sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā strauji lika meklēt veidus, kā izveidot pašiem savus bruņotos spēkus. Cerības uz plašu iedzīvotāju atsaucību un stāšanos Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos izrādījās veltas. Daudz aktīvāki bija vietējie vācbaltieši, kuri veidoja Landesvēra pamatu. Sākotnēji izdevās pulcināt vien aptuveni 500 vīru lielu karaspēku, kas pakļāvās Latvijas Pagaidu valdībai un iekļāvās Landesvēra sastāvā. Tikmēr cīnīšanās plecu pie pleca ar vācbaltiešiem neveicināja Latvijas Pagaidu valdības popularitāti Latvijas iedzīvotāju vidū. Viņi vairāk gaidīja atbrīvošanu no vācu varas no latviešu strēlnieku puses, kas Latvijas teritorijā ienāca Sarkanās armijas rindās.

Pulkvedis Oskars Kalpaks piedzima 1882. gada 6. janvārī tobrīd Cēsu apriņķa Meirānu pagasta “Liepsalās”. Pēc pamatskolas beigšanas viņš mēģināja iestāties Pleskavas karaskolā, bet tas neizdevās. Gadu vēlāk O. Kalpaks devās uz Irkutsku.

Image

Foto: Oskars Kalpaks (sēž pa labi) kopā ar tēvabrāli Juri un brāli Kārli 1908. gadā Varšavā. Foto: Latvijas Kara muzejs

1903. gada 18. janvārī O. Kalpaku ieskaitīja Krievijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivaņas pulka 10. rotā, kas bija dislocēta Varšavā. 1904. gadā viņš devās uz Kazaņas kājnieku junkurskolu, tomēr neizturēja iestājpārbaudījumus, bet 1905. gada septembrī O. Kalpaku uzņēma Irkutskas junkurskolā, kuru pabeidza 1908. gadā ar podporučika dienesta pakāpi.

Tālāko dienestu O. Kalpaks turpināja 183. Pultuskas kājnieku pulkā, kāpjot pa militārajām karjeras kāpnēm, ko veicināja Pirmais pasaules karš. Līdz kara sākumam O. Kalpaks ieguva poručika, bet līdz 1917. gadam apakšpulkveža dienesta pakāpi. Par varonību kaujas laukā O. Kalpaks saņēma virkni apbalvojumu, tostarp arī abas nozīmīgākās goda zīmes — Svētā Jura zobenu un Svētā Jura ordeni.

1917. gadā O. Kalpaks iestājās sociālrevolucionāru jeb eseru partijā. Gada beigās pulka sapulcē viņu iecēla par komandieri. Savukārt pēc pulka demobilizācijas 1918. gada pavasarī viņš nokārtoja formalitātes sakarā ar pulka likvidēšanu, bet rudenī atgriezās dzimtajās mājās.

Image

Foto: Podporučiks Oskars Kalpaks ap 1910. gadu. Foto: Latvijas Kara muzejs

“O. Kalpaks sekoja līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā, un jau decembra sākumā devās uz Rīgu, kur iestājās Latvijas Pagaidu valdības dienestā pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē. Lai arī viņš bija politiski kreisi noskaņots, tomēr lieliniekus O. Kalpaks uzskatīja par ienaidniekiem, kas varēja būt viena no galvenajām motivācijām, lai atgrieztos kaujas laukā. Nevar izslēgt arī tik daudz piesaukto latviešu karavīru vēlēšanos cīnīties par savu zemi un dzimtajām mājām,” saka vēsturnieks. 

Pulkvedis piedalījās Vidzemes aizsardzības organizēšanā, ko lielinieku pārspēka dēļ nebija iespējams īstenot. Pēc atgriešanās Rīgā, 31. decembrī O. Kalpaku iecēla par visu latviešu vienību komandieri.

Image

Foto: Pulkvedis O. Kalpaks 1919. gadā. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs/enciklopedija.lv

Toreiz jaunās Latvijas Republikas Pagaidu valdība puslīdz kontrolēja tikai niecīgu daļu no valsts teritorijas, kā arī tai trūka naudas, ieroču, pārtikas un daudz kā cita.

Image

Foto: Oskars Kalpaks (otrais no labās) ar brāļiem Rubuļiem 1918. gada beigās Rīgā. Foto: Latvijas Kara muzejs

Pēc Latvijas Pagaidu valdības aizbraukšanas no Rīgas, 1919. gada 3. janvāra agrā rītā O. Kalpaks kopā ar uzticīgajiem karavīriem devās uz Jelgavu, kur 5. janvārī izdeva pavēli nr. 1, apvienojot sev pakļautās vienības 1. latviešu atsevišķajā bataljonā. Viņš vadīja latviešu bataljona vienības pirmajā kaujā pie Lielauces, uzbrukumā Skrundai un aizsargājot Ventas krastus. 1919. gada 25. janvārī kalpakieši ieņēma Rudbāržu un Lēnes muižas, un 1919. gada 28. februārī O. Kalpaku paaugstināja par pulkvedi. Viņa komandētais bataljons pieauga gan skaitliskā, gan kaujas spēju ziņā. 1919. gada 3. martā sākās vācu — latviešu spēku liktenīgais uzbrukums lieliniekiem, un tā gaitā 6. martā izraisījās nejauša apšaude starp latviešu rotām un vācu Borkes bataljonu. Šajā pārpratuma kaujā O. Kalpaks guva nāvīgus ievainojumus.

Image

Foto: Pulkveža Oskara Kalpaka mirstīgo atlieku pārvešana uz Rīgu. Liepāja, 1919. gada septembra sākums. Foto: Latvijas Kara muzejs

Stāstot, vai un kā pulkvedis O. Kalpaks uzrunājis karavīrus, aicinot stāties savas valsts armijā, vēsturnieks K. Pildiņš, saka – liecības vēsta, ka pulkvedis bija mazrunīgs, bet, kad runāja, tad katrs vārds bija pārdomāts. Savas domas un rīkojumus viņš izteica vienkāršiem vārdiem, bet nepārprotami skaidri.

Image

Foto: 1. latviešu atsevišķā bataljona karavīri 1919. gadā Kandavā. Foto: Latvijas Kara muzejs

Sākotnēji atsaucība pievienoties Latvijas armijai bija maza. To ietekmēja tas, ka liela daļa karavīru – latviešu strēlnieku joprojām atradās Krievijā Sarkanās armijas rindās. Ļoti daudzi bija krituši vai smagi ievainoti Pirmā pasaules kara laikā. Tāpat arī liela daļa kara laikā bija devušies bēgļu gaitās un atradās Pilsoņu kara apņemtajā Krievijā. Galu galā Latvijas iedzīvotāju skaits vienkārši nebija tik liels, lai šo dzīvo spēku aizvietotu un uzreiz izveidotu spēcīgu un skaitliski lielu armiju. Ne velti pirmajās latviešu vienībās pārsvarā iestājās bijušie Krievijas armijas virsnieki un instruktori, kuri nevēlējās cīnīties Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem, kā arī izvairījās būt Sarkanās armijas pusē. Tikmēr nākamie rindā bija patriotiski jaunieši, lielākoties studenti, kuri pat bez militāras apmācības ķērās pie ieročiem.

“Sākotnējam vēlmes trūkumam cīnīties par neatkarīgu Latviju bija vairāki iemesli – nogurums no kara, neticība Latvijas Pagaidu valdībai, nevēlēšanās cīnīties kopā ar vāciešiem, cerības uz sociālisma atnākšanu un Ļeņina solījumu īstenošanu par trūkuma izskaušanu un zemes piešķiršanu. Arī nevēlēšanās cīnīties pret latviešu strēlniekiem. Arī motivācija cīnīties katram bija citādāka,” viņš skaidro.

Līdz ar to vēlāk sekoja jau mobilizācijas pavēles Kurzemē un Vidzemes ziemeļos, kas ļāva papildināt karotāju rindas principā piespiedu kārtā, ko nosaka noteikumi par iedzīvotāju mobilizāciju. Neskatoties uz to, kā atzīmē vēsturnieks, vienībās joprojām bija par mazu karavīru.

Tolaik arī nebija nekādu rekrutēšanas programmu vai kampaņu. Viss pamatā balstījās mobilizācijas pavēlēs un rīkojumos. Vēsturnieks gan atzīmē – atsevišķas vienības, lai papildinātu savas karavīru rindas, iedzīvotājus centās uzrunāt ar dažādiem uzsaukumiem.

“Saukļi bija vērsti uz cīņu pret Latvijas neatkarības ienaidniekiem un to rīcību. Diezgan vienkārša aģitācijas sistēma. Vairāk tas bija izplatīts Ziemeļlatvijas brigādes vienībās ar kulmināciju īsi pirms Cēsu kaujām. Mēģinot izveidot Latvijas armijas sistēmu, tika noteiktas karavīru algas, bet, vismaz oficiāli, neizskanēja kādi citi solījumi karavīriem par to sniegtajiem pakalpojumiem. Tas, ka pēc Latvijas Neatkarības kara karavīriem piešķirs zemi, arī oficiāli netika apspriests. Viens no aspektiem, kāpēc vīri pieteicās dienestā, bija regulāra uztura saņemšana. Lielā daļā Latvijas valdīja bads, ko veicināja Padomju Latvijas valdības īstenotā politika,” viņš stāsta.

Image

Foto: Brīvprātīgie no Vecpils pagasta. Kurzeme, 1919. gada pavasaris. Foto: Latvijas Kara muzejs

K. Pildiņš arī atzīmē – Latvijas Pagaidu valdībai uzticamie bruņotie spēki nebija patstāvīgi līdz pat 1919. gada vasarai, kad Latvijas armija oficiāli tika izveidota. To apstiprina tiešā padotība Landesvēram un Igaunijas armijai.