Turpinoties Krievijas hibrīduzbrukumu kampaņai, arī Rietumiem būtu jāveic adekvātas pretdarbības, jo tikai tā ir iespējams pārliecināt Kremli, ka šāda rīcība ir nepieņemama un tai būs neizbēgamas sekas, intervijā aģentūrai LETA sacīja ASV Hādsona institūta vecākais pētnieks un Eiropas un Eirāzijas centra direktors Pīters Rafs.
"Manuprāt, mums ir jāpāriet arī uzbrukumā. Tikai tad, ja mums būs kāda veida atturēšanas līdzeklis un sava veida savstarpēji garantētas iznīcināšanas princips - aizņemoties terminu no kodolieroču jomas, mēs spēsim pārliecināt Kremli, ka šāda rīcība ir nepiemērota un nepieņemama," norādīja eksperts.
Viņš atzina, ka pastāv bažas par krievu izprovocēšanu uz kaut kādu eskalāciju vai ka frustrācijas rezultātā Krievijas diktators Vladimirs Putins varētu spert soļus, kas satrauktu, piemēram, Latviju. Tāpēc šādai pretreakcijai būtu jābūt alianses kopīgam lēmumam, un mazākajām valstīm tiktu garantēts lielvalstu atbalsts.
"Piemēram, ja pret mums tiek vērsts kiberuzbrukums, kādiem Baltijas valstis tiek pakļautas regulāri -, ja tiek nozagti, piemēram, nozīmīgi dati no kādas Baltijas valsts ceļu satiksmes departamenta, tad varbūt rīta stundā vai darba dienas satiksmes sastrēguma laikā Maskavas metro vajadzētu uz kādu stundu izslēgt gaismas, lai Kremlis saprastu vēstījumu. Es domāju, ka arī tā būtu neliela, samērīga rīcība, ņemot vērā Rietumu kiberoperatoru spēkus un iespējas," sacīja Rafs.
Jāņem arī vērā, ka krievi šobrīd "nav nekādi milži" - Krievijas bāzes, kas aptver Baltijas valstis, šobrīd ir tikai tukšas čaulas, jo viss viņu militārais aprīkojums ir Ukrainā, norādīja eksperts.
"Putins vēlas iesaistīties viens pret vienu cīņā ar Ukrainu, kurā cer izmantot savu skaitlisko pārākumu. Nedomāju, ka šobrīd viņš būtu tādā stāvoklī, lai iesaistītu NATO liela mēroga karā. Tāpēc uzskatu, ka varam atbildēt ar pretpasākumiem, lai mēģinātu radīt zināmu līdzsvaru šajā "pelēkajā zonā". Manuprāt, par to būtu jādomā," izteicās Rafs.
Viņš uzskata, ka NATO valstu atbildes darbībām nebūt nav jābūt simetriskām.
"Ja notiek tik cilvēku dzīvībām potenciāli bīstami uzbrukumi, kādus nesen pieredzējām Leipcigā vai Polijā, tad mūsu reakcija varētu būt tāda, ka par katru šādu incidentu kāds mūsu "tūrists" dodas uz Ukrainu. Vai arī mēs varētu nodrošināt loģistisko atbalstu Ukrainas speciālo vienību kaujiniekiem, lai tie dotos uz Āfriku, kur pēdējos gados viņi jau ir medījuši krievu izlūkdienesta darbiniekus vai vāgneriešus. Pastāv visdažādākās iespējas, ja vien pieejam šim jautājumam radoši. Vienlaikus apzinoties riskus un alianses vienotību," izteicās Rafs.
Viņaprāt, pirms lēmumu pieņemšanas alianses vadībai būtu jāieklausās latviešos, igauņos, poļos, lietuviešos - visos, kas saskaras ar šiem Krievijas hibrīduzbrukumiem. "Jo, iespējams, kaut kādā mērā viņi ir gatavi pieņemt noteiktu Krievijas aktivitātes apjomu. Bet tad, ja tas sasniedz tādu līmeni, kas kļūst nepieņemams, tad, manuprāt, mums ir jārīkojas," uzsvēra Rafs.
Eksperts atzina, ka Rietumu pasaule joprojām saskaras ar problēmām, definējot hibrīduzbrukumus. "Atceros Ķīnas hakeru uzbrukumu ASV Personāla vadības birojam, kur tika nozagts milzīgs skaits failu par amerikāņiem. Ja pie Pentagona piebrauktu mikroautobuss un Ķīnas amatpersonas ielauztos iekšā, nozagtu kaudzi dokumentu, ieliktu tos bagāžniekā un aizbrauktu, to uzskatītu par sava veida uzbrukumu. Ja tas tiek darīts, izmantojot kiberlīdzekļus, mums īsti trūkst vārdu krājuma vai domāšanas veida, lai novērtētu šāda veida operācijas," atzina Rafs.
Viņaprāt, Rietumiem ir jāpanāk atbilstība savā domāšanā par to, kas vispār ir "pelēkās zonas" operācijas un kā par tām domāt kategoriskos terminos.
