Pētnieks: Vai gaidāms karš starp ASV un Venecuēlu?

Kas ir zināms šodien?

Šī gada 2. septembrī ASV veica pirmo gaisa triecienu pret narkokarteļu kuģi, nogalinot 11 cilvēkus. Vēl vairāki triecieni tika veikta šī gada septembra, oktobra un novembra ietvaros, nogalinot kopumā apmēram 50 cilvēkus. Lai arī šī rīcība apvienojumā ar teroristisku organizāciju statusa piešķiršanu izskatās iespaidīgi un efektīgi, rodas jautājumi ne tik ļoti par šo darbību samērīgumu, bet gan efektivitāti pēc būtības.

Vispirms narkokarteļi ir kriminālas, nevis teroristiskas organizācijas. Jā, tās viennozīmīgi ir bīstamas organizācijas, kuras ir iesaistītas dažādās noziedzīgās aktivitātēs – slepkavībās, korupcijā, narkotiku un cilvēku nelikumīgā trafikā u.c., un kuras pašas par sevi rada apdraudējumu ASV un citu Latīņamerikas valstu drošībai. Nav šaubu, ka narkotikas ir sērga rietumu puslodē un nāves gadījumu skaits ASV no heroīna, kokaīna un fentanola lietošanas 21. gadsimtā nemitīgi un strauji pieaug. Tomēr šo organizāciju mērķi nav ideoloģiski vai politiski, un metodes nav militāras, to mērķis nav iznīcināt ASV vai Rietumus, bet primārais mērķis ir peļņas gūšana jebkādām metodēm.

Līdz ar to ASV pieeja cīņai ar šādām organizācijām balstījās uz sadarbību ar Latīņamerikas valstīm, primāri Meksiku un Kolumbiju, izmantojot noziedzības apkarošanas iestādes un to metodes, bruņotajiem spēkiem atvēlot atbalsta vai sekundāru funkciju. Attiecīgi ASV atbildīgo institūciju narkotisko vielu tranzīta apkarošanas rīcība līdz šim balstījās operatīvo darbību ietvarā – noziedzīgu darbību izmeklēšanā, noziedznieku aizturēšanā, apsūdzēšanā un notiesāšanā, savukārt letāla spēka pielietošana bija situatīva. Taču šobrīd bruņotie spēki ir izvirzīti šo operāciju priekšplānā un tagad aresta un izmeklēšanas vietā mērķi tiek vienkārši iznīcināti, izmantojot militāru spēku.

Ņemot vērā iepriekš minēto jautājumus izraisa šādas taktikas efektivitāte, izvēlētā operāciju lokācija un iesaistītie līdzekļi. Cita starpā narkotikas kontrabandas formā ASV nonāk galvenokārt pa sauszemi, nevis jūru, proti, pāri robežai ar Meksiku caur robežkontroles punktiem un pazemes tuneļiem. Pati par sevi pieeja veikt apkarošanu uz jūras, veicot virsūdens objektu iznīcināšanu nevar sniegt nekādu ievērojamu efektu. Attiecīgi šis aspekts kalpo kā sākotnējais signāls, ka narkotrafika apkarošana var būt tikai aizsegs.

Image

Tāpat amerikāņi izmanto "Roosevelt Roads Naval Station" – sen slēgtu, bet no jauna atjaunotu bāzi Puerto Riko, lai atbalstītu operācijas Karību reģionā. Papildus tam amerikāņi īsteno jūras kājinieku mācības Trinidadā un Tobago, kas ir vien 11 km attālumā no Venecuēlas piekrastes. Šī militāro aktīvu iesaiste drīzāk izskatās pēc iebrukuma kaujas grupas gatavošanas, kas ir spējīga sagraut ne vienas vien šīs Latīņamerikas valsts bruņotos spēkus, un kas ir neproporcionāla pārspēka un izmaksu ziņā pāris narkokarteļu virsūdens objektu iznīcināšanai.

Kādas ir amerikāņu iespējas?

Opciju saraksts, protams, nav izsmeļošs un var ietvert dažādus kombinētus un hibrīdvariantus. Bet tās varētu iedalīt trijās lielākās kategorijās pēc to eskalācijas pakāpes, un katrai no šīm izvēlēm ir savi riski. Pirmā iespēja, balstoties uz prezidenta Trampa politikas neparedzamības efektu, ir militāra spēka vai eskalācijas draudi ar mērķi radīt plaisas Maduro režīmā, cerībā, ka Venecuēlas pie varas esošajā elitē vai bruņotajos spēkos radīsies pārbēdzēji, kas gāzīs režīmu no iekšienes. Šobrīd šī izskatās, kā ticamākā opcija, jo ir drošākā, bet nav izslēgts, ka situācija mainīsies jau drīz.

Taču iespējams tā ir daļa no plāna, lai izraisītu iekšēju spiedienu režīmā. Maduro viennozīmīgi nav akls un saprot riskus. Viņš piedāvāja Trampam, ka ASV kompānijas iegūs preferenciālu piekļuvi Venecuēlas naftas un citiem derīgajiem izrakteņiem. Taču šo piedāvājumu Vašingtona noraidīja. Likme visticamāk tiek likta uz Maduro režīma krišanu vienā vai citā veidā. Var pieņemt, ka ar šo rīcību Vašingtona ir daļēji sev nogriezusi atpakaļceļu un būtu jāseko noteiktai eskalācijai.

Vienlaikus variants, kurā amerikāņi vienkārši sēž un gaida, kamēr ienaidnieka līķis nopeldēs tiem garām, saskaras ar risku, ka Venecuēlas režīms atspēkos Trampa blefu. Jāņem vērā, ka Maduro režīma elitei jebkurā gadījumā pastāv augsti riski, ja arī kāda šīs elites daļa centīsies veikt valsts apvērsumu. Līdz ar to gaidīt un blefot var, izliekoties, ka tiek apkarota narkokarteļu infrastruktūra Karību jūrā, bet jautājums ir, cik ilgi. Ja režīms sapratīs, ka draudi nepārvērtīsies rīcībā, situācija var sākt stagnēt un radīsies jautājums par to, kādēļ šāda rīcībpolitika ir vajadzīga. Un jo ilgāk Maduro režīms noturēsies, jo vairāk tiks diskreditēta šāda pieeja, un jo lielāks būs Trampa kārdinājums pāriet uz citām opcijām.

Iespēja Nr. 2 ir limitēta militārā spēka, galvenokārt gaisa spēku un flotes pielietošana, bez sauszemes operācijas. Trešā opcija ir pilna mēroga sauszemes operācija, iesaistot jūras kājiniekus, kas šobrīd izskatās vismazāk ticama.

ASV senāts 6. novembrī ar 51 balsi pret 49 balsīm noraidīja likumprojektu, kas paredz, ka Trampam būtu nepieciešams Kongresa balsojums militāras operācijas uzsākšanai Venecuēlā. Taču šis noskaņojums ir trausls un balstās uz Trampa lojālistu pleciem. Tas var mainīties pēc tam, kad izskanēs pirmās lielgabalu zalves. Turklāt militāra operācija apglabās Trampa cerības uz Nobela miera prēmiju un sagraus viņa kā miera prezidenta tēlu, kam var būt sekas arī Trampa elektorāta noskaņojumā. Paredzams, ka arī ASV sabiedrotie Eiropā un citviet pasaulē uztvers iebrukumu bez īpaša entuziasma.

Limitēta flotes un gaisa spēku operācija var sagraut Venecuēlas pretgaisa aizsardzības sistēmu, pēc kā varētu pieredzēt scenāriju, kas bija līdzīgs Izraēlas operācijai Irānā, kad Izraēlai gaisa spēki nesodīti varēja veikt triecienus pret jebkādiem Ajatollu režīma mērķiem. Taču arī šāds scenārijs negarantē Maduro krišanu, bet tieši pretēji var konsolidēt ne tikai režīma eliti, bet arī sabiedrību ap Venecuēlas līderi un pret ārējo iebrucēju.

Image

Venecuēlas bruņoto spēku sastāvā  ir vairāk nekā 120 tūkstoši cilvēku. Papildus tam Maduro režīms uzsāka masīvu paramilitāro spēku (Bolivāra milicijas) mobilizāciju un Maduro sola, ka spēs mobilizēt un apbruņot miljonus. “Uz papīra” Maduro spēki izskatās cienījami, taču tādi bija arī Sadama Huseina karavīri pirms ASV iebrukuma Irākā. Tas, vai notikumu gaita saliedēs Venecuēlas sabiedrību, vai tieši pretēji nabadzībā slīgstošā valsts sacelsies pret diktatoru – ir centrālais jautājums un risks Vašingtonas politikas veidotāju kalkulācijā.

Trampa beigu spēle Venecuēlā

Svarīgākais nezināmais, pat ja Trampa režīma maiņas plāns Venecuēlā pilnībā izdotos – kas notiks, ja Maduro režīms patiešām kritīs. Kāda ir Trampa, šaha terminoloģijā runājot, beigu spēle jeb endspiel un vīzija par Venecuēlas nākotni? Labākā notikumu attīstības gaita pēc Maduro režīma krišanas būtu ķēdes reakcija Latīņamerikā pēc kuras kristu pret ASV naidīgi noskaņotie komunistiskais režīms Kubā un Daniela Ortegas režīms Nikaragvā. Tādā veidā pasaules rietumu puslode tiktu atbrīvota arī no Ķīnas, Krievijas un Irānas ietekmes. Kā arī piepildītos ASV valsts departamenta vadītāja Marko Rubio un citu no Kubas aizbēgušo bēgļu un to pēcteču sapnis Amerikā.

Tomēr ASV ārpolitiku nomoka Afganistānas, Irākas un Lībijas neveiksmīgo vai daļēji veiksmīgo scenāriju rēgs, kad pēc ātras uzvaras pār konkrētas valsts autoritāro režīmu, valstī var iestāties varas vakuums, tā ieslīgst ilgstošā nestabilitātes vai pilsoņu kara stadijā un faktiski pārvēršas par neizdevušos valsti (failed state), kas var radīt plašāku nestabilitāti relatīvi stabilajā Dienvidamerikas reģionā. Jebkurā gadījumā nevar noliegt un ignorēt faktu, ka ASV un Venecuēla ir tik tuvu kara slieksnim kā nekad agrāk.