Sekojot līdzi spraigajiem notikumiem Ukrainas frontē, Latvijas sabiedrībā turpina virmot neērti jautājumi. Vai mēs būsim nākamie? Vai mēs esam gatavi? Vai NATO mūs aizstāvēs un vai mēs paši esam spējīgi aizstāvēties? Tā ir dabiska reakcija uz nežēlību, ko Krievijas armija demonstrējusi visai pasaulei pēdējo divu gadu laikā. Izmantojot plašsaziņas līdzekļus, viegli manipulējamas politiskās partijas, sociālo mediju platformas, kā arī dažādus viedokļu līderus, potenciālais agresors cenšas šķelt sabiedrību, veicināt tās neuzticību valsts varai, izcelt sabiedrības nevienlīdzību, ekonomisko stagnāciju vai izaicinājumus. Šajā rakstā tiks aplūkoti daži no informatīvā kara paņēmieniem, ko Krievija izmanto gan pret Latviju, gan citām valstīm, cenšoties attaisnot krievu pasaules un ideoloģijas nozīmīgumu un pierādīt to, ka mēs esam mazi un nevarīgi.
Krievijas tastatūras varoņi un informatīvais karš
2013. gada 26. jūlijā paramilitārās grupas “Vagner” seja Jevgenijs Prigožins kļuva par Krievijas jaunizveidotā Interneta pētniecības centra jeb “Internet Research Agency” vadītāju. Iestādes durvis atvērās gadā, kad Valērijs Gerasimovs – viens no Krievijas armijas pazīstamākajiem ģenerāļiem – publiski paziņoja par Krievijas jauno kara stratēģiju, kas tika papildināta ar jauniem ietekmes ieročiem humanitāro, politisko, ekonomisko, informacionālo un citu ne militāro darbību veidiem stratēģisko mērķu sasniegšanai.[1]
Par spīti iestādes akadēmiskajam nosaukumam, šī pētniecības centra mērķis nekad nav bijis sniegt pienesumu pasaules zinātnei vai sabiedrības izglītošanai. Kļūstot par pasaules slavenāko interneta troļļu fermu, simtiem centra darbinieku diennakti nodarbojās ar dažādu vizuālo, audio un grafisko materiālu veidošanu galvenokārt angļu valodā, datu analīzi, meklētāju algoritmu manipulēšanu un viltus ziņu, kā arī profilu un domu biedru grupu veidošanu sociālo mediju tīklos kā Facebook un Twitter jeb X, vairojot dezinformāciju un ietekmējot Rietumu sabiedrību, pievēršot īpašu uzmanību politiski, ekonomiski un sociāli jūtīgām tēmām, kas bieži tiek apspriestas sociālajos tīklos un atsedz sabiedrības neapmierinātību.[2]
Katrs no mums izvērtē ierakstu un citas informācijas iespējamo patiesumu sociālo mediju platformās, ņemot vērā “patīk’’, “dalīties” un “skatīts” mijiedarbību skaitu, kā arī komentāru daudzumu. Šie kritēriji ir šķietami pietiekami, lai virspusēji izvērtētu to, vai atrastajai informācijai ir lietderīgi veltīt savu laiku un uzmanību, taču tādas valstis kā Krievija un Ķīna izmanto gan “botus”, gan mākslīgo intelektu un apmaksātas reklāmas, lai ar šiem kritērijiem manipulētu, radot sajūtu, ka saturs ir oriģināls un populārs.
Arī pēdējo divu gadu laikā sociālo mediju platformas ir piedzīvojušas izmaiņas to biznesa modeļos, kas ir ietekmējis to, cik viegli parasts lietotājs var saskarties ar ļaunprātīgu saturu. Piemēram, Īlona Maska platformas X monetizācija un biznesa modelis rada izaicinājumus lietotājiem atpazīt kontus, kas ir veidoti maldinoša satura un dezinformācijas publicēšanai. Ikviens lietotājs apmaiņā par mēneša maksu var saņemt atzīmi, simbolizējot “verificēta” konta statusu, piešķirot tam papildu ticamību.
Kad informācija kļūst par ieroci, notiek cīņa par auditorijas pārliecināšanu
Līdzīgi gājieni tika izspēlēti arī pret Ukrainas iedzīvotājiem. Vispirms V. Putins spēra pirmos soļus, lai sagatavotu krievus jau izplānotam karam. 2021. gada vasarā diktators publicēja gandrīz 7000 vārdu garu eseju, kas aprakstīja Krievijas – Ukrainas vēsturisko saikni, dēvējot ukraiņus par krievu brāļiem un māsām. No pareizticības līdz pat vēstures tumšākajiem brīžiem kā Krievijas PSRS – bet veikli izlaižot Staļina realizēto bada genocīdu pret Ukraiņiem 20. gadsimtā. Esejas mērķis bija veidot emocionālo saikni starp krieviem Ukrainā un pašā Krievijā. Tāpat tika pieminēti vēstījumi par NATO, un “šausmīgajiem” Rietumiem, kuru esamība, vērtības un kultūra apdraud Krievijas suverenitāti.
Tāpat esejas mērķauditorija bija Ukrainas iedzīvotāji. Esejā ietvertie vēstījumi veidoti tā, lai Ukrainas iedzīvotāji nepretotos briestošajam iebrukumam, neatbalstītu Ukrainas politisko un militāro spēku, kas ir neatņemama valsts vispārējās noturības sastāvdaļa. Mērķis bija pārvilināt Ukrainas iedzīvotājus Krievijas ideoloģiskajā vidē, radot vēlmi “pārkrievoties” un pakļauties “lielajam brālim”, balstoties uz esejā aprakstītajām “kopīgajām’’ vēsturiskajām, reliģiskajām, lingvistiskajām un ideoloģijas vērtībām.
Turklāt pirms nežēlīgā kara uzsākšanas Kremlis veikli realizēja dezinformācijas kampaņu ar mērķi novērst Baltijas valstu, Ukrainas un NATO lielvalstu uzmanību no sarkanās armijas koncentrēšanas pie Krievijas-Ukrainas un Baltkrievijas-Ukrainas robežām ZAPAD21 militāro mācību izskaņā, kā arī nostiprināt domu Krievijas sabiedrībā par to, ka militārs iebrukums Ukrainā ir noticis kā atbilde NATO apzinātai Krievijas pieprasīto drošības garantiju noraidīšanai.
Arī Latvija nav izņēmums
2023. gads ir bijis visai interesants mūsu potenciālo pretinieku – Krievijas un Baltkrievijas – veikto informācijas operāciju kontekstā. Piemēram, 2023. gada novembrī apmēram 300 skolas saņēma draudu e-pastus, kuru rezultātā skolas tika īslaicīgi slēgtas un skolēni evakuēti. Pāris dienas vēlāk skolas atkārtoti saņēma šāda veida e-pastus, taču tie sāka zaudēt savu sākotnējo mērķi: radīt sabiedrībā trauksmi, bērnu vecākos bailes, kā arī diskreditēt valsts drošības iestādes un to spēju precīzi norādīt e-pastu izcelsmi, novērst šādu vēstuļu saņemšanu. Tomēr viens no efektiem, kas radās skolu trauksmju rezultātā, bija sabiedrības gatavība – vai negatavība – sevi pasargāt krīzes situācijās, radās diskusijas par 72 stundu gatavības kultūru, valsts iestāžu kompetenci un spēju pasargāt sabiedrību.
Viens no 2022. gada “karstākajiem” diskusiju tematiem bija valsts aizsardzības dienesta ieviešana (VAD). Medijos cirkulēja intervijas, politiķi un eksperti pauda viedokļus par VAD nepieciešamību, sekām un aizsardzības resora spējām uzturēt jaunu karavīru uzņemšanu un apmācīšanu. Taču visvairāk uzmanību saistīja salīdzinājumi starp krievu armiju un Latvijas bruņotajiem spēkiem. Daudzas ģimenes un vecāka gājuma cilvēki satraucās par savu bērnu un mazbērnu labklājību, veselību un nākotni, atminoties obligāto dienestu padomju armijā.
Kopš 2004. gada Latvija ir NATO dalībvalsts; Zemessardze un Nacionālie bruņotie spēki funkcionē atbilstoši alianses standartiem, morālās un ētikas vērtībām, kas paredz dzimumu vienlīdzību, cieņu un rūpes par karavīru dzīvībām – pretēji tam, kā arī šodien Krievijas militārā un politiskā vadība attiecas pret saviem karavīriem. Līdzīgi sociālajos medijos virmoja uztraukums par VAD karavīru nākotni, citu starpā pat domas par to sūtīšanu uz Ukrainu, vai iesaistīšanu aktīvā karadarbībā.
Šāda veida uztraukums bija vēl viens skaidri saskatāms mērķis Krievijas dezinformācijas mašinērijai, kas labprāt uzturēja vēstījumus par Latvijas armijas nespēju, VAD nelabvēlīgo ietekmi uz jauniešu nākotni, atspoguļojot NATO un gatavību aizstāvēties kā teju tiešu konfliktu ar Krieviju un tās sabiedrotajiem.
Iespējamā pretdarbība Krievijas dezinformācijai
Viedokļu brīvība un mūsdienu digitālā vide, sociālie, digitālie mediji un tīkli rada iespēju Krievijai izveidot dažādus slēptus komunikācijas kanālus un izplatīt tai izdevīgu informāciju, kas visbiežāk ir sagrozīta vai nepatiesa. Tas ļauj ietekmēt mērķa valsts iedzīvotāju prātus, pārliecību un emocijas, uz kuru pamata tie var pieņemt nepārdomātus lēmumus vai atteikties ticēt informācijai, kas neatbilst tam, ko viņi ir lasījuši vai dzirdējuši citur, radot “vairāku” vai “alternatīvu” patiesību fenomenu.
1. Kas un kad ir publicējis informāciju?
2. Cik emocionāls ir teksta saturs?
3. Ko teksta autors vēlas man likt domāt, just vai saprast?
4. Vai par to runā arī citi mediji, kas ir pietiekami lieli un atpazīstami?
Intuitīvi saprotams, ka šī formula ir kritiskās domāšanas pamats. Tomēr šie četri jautājumi palīdzēs pilnveidot individuālo un sabiedrības kopējo noturību pret ļaunprātīgas vai sagrozītas informācijas ietekmi uz mūsu emocijām, jo:
- Krievija un citas valstis seko līdzi notikumiem Baltijas valstīs un citviet pasaulē.
- Krievijas izlūkdienesti un atsevišķas aģentūras identificē tēmas, kuras ir sabiedrībai “sāpīgas” vai rada uztraukuma sajūtu – piemēram, NATO karš ar Krieviju vai Latvijas spēju aizstāvēties konvencionāla kara gadījumā, neuzticību sev, apkārtējiem vai valstij.
- Izmantojot vairākas platformas un pielāgojot tām saturu, sociālo tīklu platformās aktuālās tēmas tiek pasniegtas ar emocionāliem vārdiem, kā arī sagrozītiem faktiem, izmantojot “click bait” metodes un trauksmes celšanai atbilstošus virsrakstus.
- Ar mākslīgā intelekta palīdzību radītiem vai izvēlētiem attēliem tiek rūpīgi veidots “neatkarīga medija vai indivīda” vai viedokļa līdera tēls, lai stiprinātu uzticamību un radītu ilūziju par avota patiesumu, piedāvājot “vairākas alternatīvas patiesības un interpretācijas”.
- Maldinošs saturs tiek pārpublicēts, izmantojot influencerus un botus slēgtās un atvērtas grupas, izmantojot īsos video, kā arī ievietojot maksas saturu, lai celtu trauksmi un piesārņojot informatīvo lauku.
Pirmo četru soļu rezultāti tiek izvērtēti, atlasīti jaunas tēmas, lai uzsāktu citu maldinošas informācijas piesārņojuma operāciju mērķa valsts informatīvajā laukā.
Tādēļ ir vērts atcerēties, ka Krievija un citas pret demokrātiju un cilvēktiesībām noskaņotas valstis seko līdzi aktualitātēm tajās valstīs, kuras ir to interešu lokā. To izlūkdienestu vai kāda “pētniecības centra” darbinieki ikdienas lasa ziņas, kuras tiek publicētas latviešu, angļu un citās valodās, meklējot pēc iespējas skandalozākas tēmas, kas izraisa sabiedrības interesi. Tas ļauj radīt maldinošu informāciju, kas ir balstīta uz emocijām, nevis faktiem, ar mērķi šķelt sabiedrību, radīt informatīvajā laukā apjukumu un neuzticību citām publikācijām un jomas ekspertiem un valsts pārvaldei. Ņemot vērā, ka demokrātija balstās uz spēju diskutēt, uzdot jautājumus un apspriest notiekošo, autoritāru valstu vadītāji to redz kā vājību – neaizmirsīsim, ka Krievijā par protestēšanu vai armijas kritizēšanu cilvēki tiek ieslodzīti cietumā vai pat likvidēti.
[1] Shimer, David. 2020. Rigged: America, Russia, and one hundred years of covert electoral interferences.William Collins, 149.
[2] Rid, Thomas. 2020. Active Measures: The Secret History of Disinformation & Political Warfare. Farrat, Strauss & Giroux, New York, 400-402.
