Viedoklis: Vai Krievija ir tuvu kodolieroču izmantošanai Ukrainā?

Pirmkārt, stratēģisku iemeslu dēļ. Bombardēt lidlaukus Ukrainas austrumu provincēs būtu pretrunā stratēģiskajai loģikai. Kā reiz teicis senās Ķīnas ģenerālis Sun Tzu, "parasti karā vislabākā politika ir ieņemt valsti neskartu, sagraut to ir sliktāk." Tāpēc gudrs valdnieks un komandieris dara visu iespējamo, lai izvairītos no valsts sagraušanas. Viņi saglabā zemi, tās iedzīvotājus un resursus, lai tos varētu vēlāk izmantot.

Tomēr nav skaidrs, vai V. Putinam joprojām ir "neierobežoti" stratēģiskie mērķi attiecībā uz Ukrainu, proti, nav skaidrs, vai viņš plāno gāzt Kijivas valdību. Spriežot pēc šā gada neveiksmīgajiem rezultātiem, Krievijas bruņojums, šķiet, nav spējīgs sasniegt tik vērienīgus mērķus. Taču viņš noteikti vēlas Ukrainas austrumu daļas, kuras Maskava ir apņēmusies okupēt. Kodolieroču pielietošana šajās teritorijās vai to tuvumā nav veids, kā tās saglabāt iekļaušanai Krievijas metropolē. Kodolieroču izmantošana būtu pašiznīcinoša rīcība.

Vēl viens pretarguments kodolieroču izmantošanai – operacionālais pamatojums. Vai, raugoties no operatīvā viedokļa, taktiskie kodolieroči būtu noderīgs līdzeklis Krievijas kara kampaņai? Ir grūti iedomāties, ka jā.

Ukraiņi nepulcējas masveidīgos formējumos, kurus var viegli iznīcināt, un turpina kustēties, lai izvairītos no Krievijas ienaidnieka. Tāpēc, ja Krievijas komandieri izvēlētos izmantot kodolieročus, viņiem, visticamāk, tos nāktos izmantot masveidā, lai panāktu lielu ietekmi uz izkliedētajiem Ukrainas spēkiem.

Par laimi Eiropai un pasaulei V. Putins, iespējams, ir godīgs, sakot, ka nevēlas ķerties pie galējiem ieročiem.

Krievija ir neprognozējama, taču Džeimss Holmss uzskata, ka tās vadība pakļaujas skarbai realitātei un patur kodolarsenālu rezervē.