Eliots Kouens: Šis ir kara Ukrainā izšķirošais brīdis

Eksperts uzskata, ka no Krievijas īstenotā kara Ukrainā rezultāta ir atkarīga visas Eiropas stabilitāte, labklājība un nākotne. Ja Ukrainai izdosies saglabāt savu brīvību un teritoriālo integritāti, tiks ierobežota un samazinātā Krievijas ietekme, bet, ja tas neizdosies, tad pastāv iespēja, ka NATO reiz var nākties karot ar Krieviju. Šāds scenārijs ir visai ticams, tieši tāpat kā iespējamība, ka Krievija varētu mēģināt militāri pārkāpt citu kaimiņvalstu teritorijas, tostarp Rietumos un Dienvidos.

Krievu uzvara Ukrainā mudinātu arī Ķīnu vēsi vērot un zemu novērtēt Rietumu militārās spējas, taču Krievijas sakāve Pekinā izraisītu izbrīnu un attiecīgi arī piesardzību no Eiropas valstīm.

Krievijas klajā brutalitāte un absolūti nepamatotā agresija, ko papildina meli, šobrīd ir apdraudējums visam, kas palicis pāri no globālās kārtības un likumos balstītajām starpvalstu uzvedības normām. Ja šāda rīcība noved pie pazemojuma kaujas laukā un ekonomiskā haosa pašu mājās – ja Vladimira Putina valdība tiks cauri sveikā, tad situācijas normalizēšana Krievijā prasīs vismaz paaudzi vai pat vēl ilgāku laiku.

Kā norāda autors, Vācija jau sen apgalvoja, ka tā izlīguma roku pasniegusi arī Krievijai, tādējādi faktiski izvēloties īstenot uz alkatību un naivumu balstītu politiku. Arī ASV valdība vairāk nekā desmit gadus izrādījusies diezgan nemākulīga, un visas noteiktās sarkanās līnijas bijušas diezgan izplūdušas, ņemot vērā pēdējo gadu notikumus, piemēram, Sīrijā, kurā arī daudzas pilsētas tika noslaucītas no zemes virsas, bet iedzīvotāji – iznīcināti.

Taču šobrīd svarīgākais ir pareizi novērtēt pašreizējo brīdi, un te atkal Rietumi var saskarties ar potenciālu neveiksmi. Tie, kuri tagad runā par strupceļu kaujas laukā, kas var ilgt gadiem, visticamāk, pieļauj tikpat lielu kļūdu kā pirms diviem mēnešiem, kad neticēja ukraiņu spējai tik ilgi pretoties ienaidniekam.  Pašlaik steidzami ir nepieciešama izlēmīga rīcība.

Krievijas militāristi sevi parādījuši kā nemākulīgus taktikā, nelietīgus stratēģijā un nekompetentus pamata loģistikā un uzturēšanā. Viņi var labi paveikt tikai divas lietas: masveidā bombardēt un brutāli nogalināt civiliedzīvotājus. Krievu karaspēks tiešām ir ļoti slikti sagatavots, tāpēc tas cietis ievērojamus zaudējumus – daudzi ir nogalināti, ievainoti, pazuduši bez vēsts un saņemti gūstā.

Pierādījumus šīm ziņām katru dienu var redzēt ziņojumos no kaujas lauka – pamests ekipējums, pašu karavīru nogalināti virsnieki, Krievijas izmisīgie mēģinājumi jaunekļus iesaukt militārajā dienestā un īpašo vienību izveide dezertieru nošaušanai. Krievijas militāristi joprojām nav pārņēmuši kontroli pār Ukrainas gaisa telpu, kamēr sauszemes vienības netālredzīgi  tika dzītas no viena punkta uz otru, tāpēc tagad palikušas bez apgādes un rezervēm, lai virzītos tālāk.

Ārpolitikas eksperts uzdod jautājumu - kāpēc tad gaidāmā kara eskalācija pašlaik koncentrējas tieši Ukrainas austrumos un dienvidos? Kas izskaidro šo Krievijas augstās vadības izmisīgo soli? Var pieņemt, ka ne V. Putinam, ne viņa vecākajiem padomniekiem, pat ne vecākajiem padotajiem komandieriem nav precīza priekšstata par reālo situāciju kaujas laukā. Viņi apzinās, ka ir pazemoti, bet viņiem nav izpratnes par patieso situāciju. Patiesībā krievu vadībai, kas nespēj pienācīgi aprūpēt savus ievainotos karavīrus un atsakās no bojāgājušajiem, ir vienalga par Ukrainas civiliedzīvotāju dzīvībām.

Kā norāda starptautisko attiecību pētnieks Eliots Kouens, diemžēl Eiropas valstis šajā laikā savā atbalsta politikā nav bijušas pilnībā vienprātīgas. Vācijas ārlietu ministre no Zaļās partijas ir nelokāma, kanclers rīkojas nepārdomāti, kamēr daži viņa partijas biedri – ir pat  bikli. Lielbritānija šobrīd ir lieliski uzstājīga, bet Polija un Baltijas valstis – pozitīvi varonīgas, taču Ungārija, Austrija un vēl dažas valstis šobrīd ir ambivalentas (“tādas, kurās valda iekšēji pretrunīgas jūtas un domas” – red. piez.) vai pat sliktāk.

Tikmēr ASV dara daudzas pareizās lietas, sagādājot daudzveidīgu bruņojumu, tāpat arī nodrošinot, ka citas valstis, piemēram, Slovākija Ukrainai piegādājusi zeme-gaiss raķešu sistēmas "S-300". Tāpat arī ASV prezidenta Džo Baidena paustais par Ukrainas tiesībām brīvi pastāvēt tās likumīgajās robežās ir uzslavējams, bet citos aspektos ASV nav bijusi tik spīdoša. Kaut vai vilcināšanā sūtīt Ukrainai smagākus ieročus, zinot, ka tie ir ļoti nepieciešami.

ASV uzmanība vairāk tomēr pievērsta savai iekšējai dienaskārtībai, kas pirms kara Ukrainā  jau bija diezgan saspringta. Tā vien šķiet, ka ASV trūkst augsta ranga līderu, kas sliektos uz birokrātijas mazināšanu. Sajūta ir tāda, kā Pentagonā lietas notiek, kā ierasts. Piemēram, ASV dažām Krievijas bankām piemērotas sankcijas, bet citām ne. Un daļa starptautisko organizāciju vēl nav saskārušās ar vienkāršu ultimātu – bizness var būt ASV vai Krievijā, bet ne abās valstīs vienlaicīgi.

Ja citas valstis var no jauna atvērt vēstniecības Ukrainā, tad to var arī ASV, kurai, starp citu, savu varbūt nemaz nevajadzēja slēgt. Tā vietā, lai V. Zelenska lūgumus ASV Kongresam uztvertu kā vienreizēju notikumu, ASV ikdienā būtu jāatrod veidi, kā demonstrēt drosmi un nepārtraukti atgādināt amerikāņu tautai, kas šobrīd  ir likts uz spēles.

Izskatās, ka ASV nav vēlējušās spert dažus soļus savu pašaizliedzīgo uzskatu par krievu uzvedību dēļ. Taču tām vajadzētu samierināties ar to, ka ukraiņi šobrīd ir pasaules eksperti cīņā ar krieviem - ne mēs.

Ukraiņi ar savu meistarību un panākumiem ir pierādījuši, ka spēj tikt galā daudz labāk, nekā kāds būtu to iedomājies. Tātad tā vietā, lai apšaubītu, vai viņiem ir vajadzīgi  kaujas lidaparāti un vai viņi pratīs izmantot Rietumu militāro tehniku, ASV vajadzētu nodrošināt šo atbalstu.  Ja ir vajadzīga amerikāņu ekspertīze, to var nodrošināt arī bez ASV tiešas iesaistīšanās karā. Pirms Pērlhārboras amerikāņu brīvprātīgo grupa, kas pazīstama kā “Flying Tigers”, tika nosūtīta uz Ķīnu, lai tur ar lidmašīnām “P-40” stātos pretī Japānas gaisa spēkiem. Grupējums to izdarīja ar ASV valdības atbalstu, un kaut ko līdzīgu varētu darīt Ukrainā, ja vien ir griba to darīt.

Taču tā vietā NATO un Rietumu sabiedrotie aicina Ukrainas karaspēku uz Misisipi, ASV, kur viņi tiek apmācīti dronu lietošanā, bet ASV valsts sekretārs ar Ukrainu sazvanās ar vietnes “Zoom” palīdzību. Labāk būtu, ja viņš šo sveicienu varētu nodot klātienē, apliekot roku ap plecu kādā no dubļainajiem kaujas laukiem.

ASV eksprezidenta B. Obamas administrācija, no kuras daudzi eksperti Baltajā namā strādā joprojām, nožēlojami izgāzās, pasludinot sarkano līniju pār ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā, bet tad no tās aizgāja. Gan ukraiņi, gan sīrieši ir nežēlīgi maksājuši par šo soli.

Pierādījumi liecina, ka Krievijas armija, ja tai pretī stāsies labi apbruņots Ukrainas karaspēks, var tikt pamatīgi sagrauta un sakauta. Kamēr pati Krievija pēc šī kara, visticamāk, paliks vēl paranoiskāka un izolētāka diktatūra, taču Krievija pati to spēj attaisnot pat tad, ja pašas rīcība to padarīs par trešās šķiras lielvaru.

Bet karš ir karš, un nākotne vienmēr ir neskaidra. Šobrīd ir skaidrs tikai tas, ka nespēja adekvāti atbalstīt Ukrainu var radīt šaušalīgas sekas ne tikai varonīgajai un ciešanu pārņemtajai Ukrainas tautai.