Fašisma ideoloģija nacistiskajā Vācijā bija balstīta uz Ādolfa Hitlera perverso domāšanu, kas tika pārraidīta caur Trešā reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa radīto propagandu. Visi Vācijas plašsaziņas līdzekļi tika pilnībā kontrolēti, atspoguļojot tikai to, ko vēlējās un atzina par labu esam Ā. Hitlers un viņa rokaspuiši. Tieši šī propaganda cilvēku prātos veidoja atbalstu nacistu idejām un bija fašisma nostiprināšanās katalizators. Nebūt nav grūti vilkt paralēles starp nacistisko Vāciju un mūsdienu Krieviju, kurā visi mediji ir Vladimira Putina kliķes vadīti, propagandai iesūcoties izklaides programmās un pat spēlfilmās, kas romantizē karu, lai tikai slavinātu krievus, analizē “Kyiv Post” žurnāliste Aleksandra Klitina.
Šīs propagandas pamatnoteikums ir tāds, ka melns ir balsts vai balts ir melns, un pelēko toņu nav. Krievija mediju realitātē tieši Kijeva plānoja uzbrukumu Krievijas marionešu anklāviem tā sauktajām “Doņeckas tautas republikai” (DNR) un “Luhanskas tautas republikai” (LNR), un, protams, ukraiņi ir nacisti.
Krievijas televīzija ziņoja, ka Kijeva plāno teroristu uzbrukumus Krievijas teritorijā, ka Ukraina nekontrolē savus bruņotos spēkus, ka NATO infrastruktūra apdraud Krievijas valsts robežas un vispār, kas zina, ko sagaidīt no nacistiem.
Piemēram, D. Kiseļova sacītais Krievijas propagandas radījumā “Nedēļa” ir tipisks piemērs, kā Krievijas televīzijas kanālos tiek atspoguļots karš Ukrainā: "Ukraina militārās dusmās visu militāro tehniku virza uz frontes līniju. Un virspavēlnieks, komiķis, personīgi iedrošina ukraiņu atriebējus,” saka D. Kiseļovs.
Nacisti uzskatīja, ka pilnīga sabiedrības mobilizācija totalitārā valstī ir nepieciešama, lai sagatavotos bruņotam konfliktam. Fašistiska valsts ir jāvada spēcīgam līderim (krievu versijā V. Putinam). Savukārt valdība darbojas karastāvoklī vai tai pietuvinātā stāvoklī, kas nodrošina nacionālās vienotības stiprināšanu un stabilitātes uzturēšanu sabiedrībā.
Fašisms noraida apgalvojumu, ka vardarbība a priori ir negatīva, un uzskata politisko vardarbību un karu kā līdzekļus, kas var nodrošināt valsts attīstību un labklājību.
Tikmēr valsts ekonomika parasti cenšas sasniegt autarkiju (red. piez.: ekonomisko pašpietiekamību), tāpēc aktīvi tiek izmantots protekcionisms (red. piez.: valsts ekonomiskā politika, kas vērsta uz iekšējā tirgus aizsardzību pret improtu) un ekonomiskā iejaukšanās.
“Jaunās krievu pasaules” ideja atspoguļo “lielkrievu” atzīšanu par augstāko rasi. Tikmēr ir arī mazāk tīrās rases, kā baltkrievi un maļkrievi (ukraiņi). Baltkrievi un maļkrievi ir "radniecīgie cilvēki", kuriem jāpakļaujas Kremļa vadlīnijām.
Te rodas jautājums, kāpēc gan krievi tic V. Putina propagandai. Vai tāpēc, ka ērtāk un patīkamāk ir just, ka esi labāks par ukraiņiem vai baltkrieviem, ka esi priviliģēts lielkrievs, kas kontrolē “brāļu tautu” likteņus?
Uzbrukums Ukrainai Kremlī tika plānots kā ātra militāra operācija, kas ilgs divas dienas – no 24. līdz 26.februārim. Pat Krievijas presē netīšām tika publicēti raksti, kas paredzēja šo uzvaru.
Taču V. Putina uzvarošā ofensīva neizdevās. Visi Krievijas spēki tika iemesti kaujā, lai ar zibens ātrumu ieņemtu Kijevu, bet tas nenotika.
Saniknotais Krievijas diktators nolēma uzsākt karu, lai iznīcinātu Ukrainas iedzīvotājus. Krievijas karaspēks apšauj bērnu slimnīcas, bērnudārzus, ciemus un civiliedzīvotājus Harkivas, Kijevas, Hersonas, Mariupoles, Čerņigovas un daudzās citās ielās.
Turklāt joprojām ir diskusijas par iespējamajiem noziegumu pret cilvēci apmēriem, ko Krievijas varas iestādes ir gatavas pastrādāt un, vai V. Putins izlems izmantot kodolieročus.
Krievija nevarēs atļauties ilgstošu karu pilnīgas ekonomikas sabrukuma apstākļos. Rietumvalstu noteiktajām sankcijām būs būtiska ietekme, taču maz ticams, ka pat tas atturēs V. Putina fašistisko režīmu.
