Eksperti: Zemi lidojošie Krievijas droni apdraud NATO atturēšanas spējas austrumos

NATO sauszemes spēki nevar rēķināties ar to, ka tie būs spējīgi cīnīsies zem aizsargājoša “pretgaisa aizsardzības vairoga” vai efektīva tuvās gaisa telpas atbalsta.

Liels skaits Krievijas kaujas bezpilota lidaparātu un radara vadāmās pretgaisa artilērijas sistēmas, kā arī tuvā darbības rādiusa raķešu zeme-gaiss un pārnēsājamo pretgaisa aizsardzības sistēmu, piemēram, SA-24 “Igla-S” un SA-25 “Verba” sērijas, padarīs gaisa kaujas gan bīstamākas, gan nāvējošākas. Austrumukrainā kopš 2014. gada Krievija un tās atbalstītie teroristi ir izmantojušas vairākus nelielus bezpilota lidaparātus, kas lido dažādos augstumos, lai novēroti potenciālos mērķus un laikus pamanītu Ukrainas bruņoto spēku artilērijas izvietojumu. Rezultātā Krievijas artilērijas apšaudes bija nāvējoši precīzas. Nākotnē Krievija plāno izmantot tā saukto “ložņājošo munīciju, pazīstama arī kā "kamikadzes droni", lai izveidotu sava veida "gaisa mīnu lauku", uzskata eksperti.

NATO spēkiem šādā gadījumā būs grūti sniegt efektīvu tuvās gaisa telpas atbalstu. Augstas klases lidmašīnas ir pārāk dārgas un to skaits ir pārāk mazs, lai ar tām riskētu. Kad šīs lidmašīnas būs attālinātas no sauszemes cīņas, tās būs mazāk efektīvas tuvā gaisa atbalsta sniegšanā. Lai gan “F-35” var raidīt triecienus pa sauszemes mērķiem no droša augstuma, attālums, kas nepieciešams modernajām pretgaisa aizsardzības iekārtām, paildzinās Krievijas sauszemes vienību spējas izšaut un aizmukt.

Būtiska problēma NATO ir tā, ka alianses spēki tuvās gaisa atbalsta spējas trūkumu nevar aizstāt ar sauszemes artilērijas sistēmām, ņemot vērā NATO smagās artilērijas deficītu. Kamēr Krievija 65% gadījumos kā savu uguns atbalsta spēju izmanto tieši sauszemes artilēriju, NATO aptuveni 80% ir atkarīga no gaisa spēku nodrošinātā tuvā gaisa atbalsta.

Uzsākot militāru konfliktu ar Krieviju, NATO sauszemes karaspēks nebūtu nopietni apbruņots un tiktu pakļauts sakāves riskam. Lai gan pēc Kalnu Karabahas konflikta NATO bruņotie spēki apzinājās šīs briesmas, tie joprojām nav gatavi atvairīt bezpilota lidaparātu un tuvā darbības rādiusa raķetes. Turklāt šīs mazās un zemu lidojošās platformas ir arī grūtāk atklāt nekā tradicionālos gaisa kaujas līdzekļus.

Efektīva pretgaisa aizsardzība pēc būtības ir sarežģīta. Visbīstamākais ir tas, ka tā var radīt krieviem priekšstatu, ka viņi var izcīnīt ātru uzvaru ar salīdzinoši zemām izmaksām, kas novedīs pie atturēšanas neveiksmes.

Kādus praktiskus pasākumus NATO var veikt, lai stātos pretī šiem jaunajiem draudiem? Vispirms aliansei ir jānovērš spēju trūkumi. NATO bruņotie spēki varētu modernizēt vai iegādāties vairāk smagās artilērijas sistēmu un uz zemes bāzētu pretgaisa aizsardzības sistēmu, taču šī trūkuma novēršanai būtu nepieciešams ievērojams laiks un investīcijas.

Sabiedroto spēkiem būtu jāiegādājas un jāintegrē NATO manevru shēmā liels skaits nelielu, lētu gaisa bezpilota lidaparātu kopā ar citiem augstas klases gaisa līdzekļiem un uz zemes bāzētām uguns sistēmām, lai iegūtu lokālu gaisa pārsvaru un papildu uguns jaudu. Ar to varētu pietikt, lai palīdzētu pārvērst Krievijas uzbrukumu grūtā un dārgā cīņā, iegūstot laiku, lai NATO papildspēki varētu ierasties nepieciešamajā karadarbības vietā.

Taču ar tehnoloģiskiem risinājumiem vien nepietiks. NATO ir arī jānovērš konceptuālā plaisa. 2018. gadā publicētajā NATO Kopīgajā gaisa spēku stratēģijā nav aplūkoti jaunie draudi zemā augstuma gaisa telpā.

Lai risinātu šos draudus, ir jāpārkonceptualizē gaisa telpas kontrole, ko NATO pašlaik definē kā "nepieciešamo brīvības pakāpi gaisa telpā, kas nepieciešama egektīvai gaisa telpas izmantošanai".

Visbeidzot NATO ir jāsagatavojas kontrolēt mazgabarīta dronu izmantošanu gaisa telpā pat ja ASV un NATO gaisa spēkiem tā nav visvieglākais vai vispievilcīgākais uzdevums.

Kā uzsver eksperti, iznīcinātājlidmašīnu un gaisa tuvcīņas slavas dienas vēl nav pilnībā uzskatāmas par pagātni, taču mūsdienās tie vairs nav paši svarīgākie līdzekļi gaisa telpas kontrolē.