Pieredze – reāla vai iedomāta – ir būtiska politiskās izturēšanās daļa, kuras maiņai vajadzīgi arī attiecīgi apstākļi, norāda Eiropas Ārējo attiecību padomes (ECFR) politikas pētniece, igauņu žurnāliste Kadri Līka (Kadri Liik). Pētniece esejā domnīcai “Carnegie Moscow Center” uzsver – Baltijas politika Krievijas jautājumā kļuvusi par Rietumu politiku, un ir laiks virzīties tālāk.
Pēc pētnieces domām Krievija ir vērojama veco mentālo robežu, kurās trīsdesmit gadus dominēja neapmierinātība un vilšanās Rietumos, pārskatīšana. Krievijā šobrīd norisinās fascinējoša diskusija starp ārpolitikas intelektuāļiem, kuri, lai arī uz to skatās no dažādiem intelektuāliem virzieniem, aicina Krievijai atteikties no fokusēšanās uz pagātnes neveiksmēm un skatīties uz pasauli tādu, kāda tā ir. Iespējams, kādu dienu šīs idejas sasniegs arī Baltijas jautājumu – to ir grūti paredzēt, tomēr interesanti vērot.
Pēc Maskavas īstenotās Krimas aneksijas 2014. gadā radās jauns Eiropas Savienības skatījums uz Krieviju – nu jau skatījums uz Krieviju kā draudu avotu ES bija kļuvis par vispārēju.
Ir godīgi teikt, ka līdz 2011. gadam Baltijas valstis bija šīs debates priekšgalā. Lai kādi būtu iemesli, tās izrādījās pareizas Krievijas motīvu vērtējumā, un no 2014. gada tās jūtas sevi attaisnojušas. Tiesa, kopš tā laika tās cīnās vakardienas kaujā – Baltijas valstu skatījums uz Krieviju pārāk bieži paliek aprakstošs un analītisks ar mērķi uzsvērt Krievijas netaisnības. Tas vairs nav nepieciešams – tagad ikviens Rietumos zina un ir vienisprātis Krievijas jautājumos. Reālais jautājums, kurā Baltijas valstīm būtu jāiegulda daudz vairāk, ir – ko ar to visu tagad darīt?
Eiropas Savienībā ir pieprasījums pēc šādām atbildēm. Bijušais Baltijas valstu pastāvīgais pārstāvis ES aprakstīja sarunu ar kādu no Dienvideiropas kolēģiem, kurš teica: “Klau, Eiropas Krievijas politika ir tagad jūsu politika. Tas ir tas, ko vienmēr vēlējāties. Tagad pasaki man, kur mūs tā novedīs un kā?”
Krievija vēl joprojām var demokratizēties, taču demokratizācijas veids un avoti būs atšķirīgi – tas var būt pavasaris, kas balstīts, nevis vēlmē tuvināties Rietumu modelim, bet gan iekšēji dzimusī apziņā – ka veiksmīgi funkcionējošā valstī nepieciešama kaut neliela likuma vara, varas dalīšana un leģitimitāte. Šādas demokratizācijas iniciatori būs meklējami ne tik daudz liberālās inteliģences rindās, cik starp dažādu nozaru profesionāļiem, kuri būs secinājuši – veiksmīgam darbam nepieciešami stabili noteikumi. Tā ir augoša, lai arī pašlaik ne īpaši redzama sabiedrības grupa Krievijā. Šāda demokrātiska vai daļēji demokrātiska Krievija nebūs draudzīga Krievijai per se; tā savas attiecības analizēs no kritiskas un aukstasinīgas perspektīvas. Neskatoties uz to, būs iespējama pragmatiska sadarbība ar Rietumiem brīdī, kad to noteiks Krievijas intereses.
Krievijas nākotnes attiecības ar Rietumiem, Eiropas Savienību un Baltijas valstīm neizbēgami balstīsies nākotnes pasaulē un tās vērtībās. Pašlaik mums pietrūkst skaidrības, kāda tā izskatīsies, līdz ar to strupceļš Krievijas un Rietumu attiecībās ir realitāte. Tajā pašā laikā ir jau iespējams apgalvot, ka ikvienas puses absolūtās vēlmes par otru pusi ir iedragātas – ne Rietumiem un Baltijas valstīm ir izdevies panākt pārmaiņas Krievijā pēc sava prāta, ne Krievijai ir izdevies sasniegt savus absolūtos mērķus pret Rietumiem un Baltijas valstīm, lai kādi tie arī būtu.
Filozofiskās atšķirības tik drīz nevar tikt pārvarētas, taču to eksistence palīdz veidot kontaktus, jo atšķirības jābalansē. Gadījumā, ja Krievijas iznīcinātājs avarē Lietuvā, vai NATO raķete tiek palaista virs Igaunijas (abi incidenti ir reāli), tas sniedz iespēju pretējām pusēm apmainīties ar informāciju tieši, ne tikai paļaujoties uz NATO komandieri Eiropā un Krievijas ģenerālštāba priekšnieku savstarpējo komunikāciju. Šajā gadījumā nav pat jāpiemin tāda civilizēta komunikācija kā elektrolīniju un transporta komunikāciju uzturēšana Covid-19 pandēmijas laikā vai Igaunijā aizklīdušā Krievijas lāča Pošas nogādāšana mājās.
Ar zināmu veiksmes piedevu gadu gaitā attiecības starp Krieviju un Baltijas valstīm varētu pāriet no maksimālisma uz mierīgu kaimiņu būšanu. Tā gan pašlaik nav valdzinoša iespēja, taču tā ir laba un uzticama izvēle – iespējams, tāda, kāda ir vajadzīga.
Eseja tapusi kā daļa no projekta “Drošība Baltijas jūras reģionā”, kas īstenots ar Dānijas vēstniecības Maskavā atbalstu.
