Ārvalstu eksperti aplēsuši, ka kopumā Ukrainas sabiedrotās valstis plāno tai piegādāt ap 300 tanku – tiesa, lielākā daļa no šī iespaidīgā skaita joprojām būs padomju parauga tanki. Tomēr jau tuvāko mēnešu laikā varam sagaidīt arī britu “Challenger 2” un vācu ražojuma “Leopard 2” tanku parādīšanos kaujas laukā, bet aptuveni pēc gada tam varētu sekot arī amerikāņu “M1 Abrams”. Nesen arī no Francijas valdības puses izskanējuši solījumi, ka uz Ukrainu varētu doties šobrīd nenosaukts skaits franču kaujas tanku “Leclerc”. Līdz ar šiem paziņojumiem militāros ekspertus vairs nenodarbina jautājums, vai Ukraina saņems Rietumu tankus, bet kā Ukraina spēs tos apgūt un efektīvi izmantot kaujas laukā?
“Šie tanki palīdzēs Ukrainai aizsargāties, uzvarēt un turpināt pastāvēt kā neatkarīgai nācijai,” par jaunajām sabiedroto piegādēm izteicās NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Lielbritānija, Vācija un Polija šobrīd apņēmusies nosūtīt katra pa 14 Rietumu parauga tankiem, turklāt Londona sola, ka “Challenger 2” frontē varētu parādīties jau ap Lieldienām. Berlīne savu “Leopard 2” partiju varētu piegādāt trīs līdz četru mēnešu laikā, tikmēr Polija – jau pēc dažām nedēļām. “Leopard 2” Ukrainai sola arī Portugāle, Norvēģija, Somija, Spānija un Nīderlande.
Šobrīd Ukrainas lielākās cerības ir uz “Leopard 2” tankiem, kuru Eiropas armijās kopā ir ap 2000 vienību. Tiesa, arī Krievijas armijas rīcībā joprojām ir iespaidīgs skaits tanku, kas var sniegties pat tūkstošos, tomēr jāņem vērā, ka lielākā daļa no tiem ir iekonservēti un to tehniskais stāvoklis var nebūt piemērots izmantošanai kaujā.
Tehnoloģiju sadursme: Rietumi pret Austrumiem
Vai tiešām Rietumu tanki spētu sniegt ukraiņiem tik būtisku pārsvaru kaujas laukā, ņemot vērā, ka arī “Abrams” un “Leopard 2” izstrādāti vēl Aukstā kara laikā? Lielākā daļa militāro ekspertu uz šo jautājumu sniedz pārliecinoši pozitīvu atbildi, jo visi minētie Rietumu tanki primāri tika radīti cīņai ar krievu “T-72” kaujas tanku, kas dominē Ukrainas frontē arī šodien.
Galvenās priekšrocības, ko jaunākās paaudzes kaujas tanki demonstrē pretstatā savam morāli novecojušajam pretiniekam, ir uzlabots tehnoloģiskais atbalsts kaujas darbībām (tēmēšanas un vadības automātiskās palīgsistēmas ar izcilu tāldarbības precizitāti, nakts un termiskās redzamības atbalsts, mūsdienīgas sakaru sistēmas), ievērojami labāka aizsardzība (uzlabots bruņu sastāvs, nošķirts munīcijas nodalījums, reaktīvās bruņas, citi prettanku ieroču aizkavēšanas līdzekļi) un lieliska manevrētspēja, ko, cita starpā, nodrošina arī spēja pilnā ātrumā braukt atpakaļgaitā, kas nav pa spēkam krievu mašīnām.
Kaut arī modernākajam Krievijas bruņojumā esošajam tankam “T-90M” pēc modernizācijas teorētiski vajadzētu būt aizsargātam ne sliktāk par Rietumu modeļiem, pirmkārt, šo tanku Krievijai ir ierobežots skaits, un, otrkārt, Ukrainas armijai jau šobrīd ar standarta prettanku ieročiem izdevies iznīcināt lielu daudzumu šo kaujas mašīnu. Līdzīgi arī modernizētie “T-72” kaujas laukā demonstrē ļoti vāju noturību pret amerikāņu “Javelin” un pašu ukraiņu “Stugna” raķetēm – par hrestomātisku kara ainu kļuvis pēc raķetes trāpījuma izraisītas munīcijas eksplozijas norauts tanka tornis.
Nesen britu izlūki vēstīja, ka Krievijas karaspēks beidzot varētu kaujas laukā izmantot arī nelielu daudzumu visjaunāko Krievijas tanku “T-14 Armata”, kuru masveida ražošana joprojām nav uzsākta, neraugoties uz plāniem to izdarīt jau 2020.-2021. gadā. Briti spekulē, ka Krievija, iespējams, varētu izvietot frontē dažus desmitus šo tanku, tomēr maz ticams, ka komandieri uz tiem paļausies, tāpēc to pielietojumam varētu būt tikai propagandas efekts.
Apmācību un apgādes izaicinājumi
Lai arī visi minētie tanki atbilst NATO standartiem, tomēr konstruktīvi un tehnoloģiski tās ir atšķirīgas mašīnas – un tas nozīmē milzu izaicinājumus ekipāžu apmācībā, mašīnu apkopē, munīcijas, rezerves daļu, smērvielu un degvielas apgādē. Vai Ukrainas armija, neraugoties uz jau paveiktajiem “brīnumiem” Rietumu bruņojuma adaptācijā, spēs nodrošināt trīs vai pat četras dažādas “ekosistēmas”, kas parasti nepieciešamas šādu kaujas mašīnu efektīvai izmantošanai kaujas laukā?
Ja nerunājam par apmācībām, kas katra tanku modeļa ekipāžām un mehāniķiem būs jāiziet atsevišķi, dažādos laika periodos un vietās, tad rūpes rada kaut vai tanku munīcija. Lai arī visi Rietumu tanki spēj izmantot 120 mm lādiņus, britu “Challenger 2” ir vienīgais tanks ar vītņotu stobru – un tam būs nepieciešami specifiski lādiņi, ko savukārt nevar izmantot pārējos tankos. Tikmēr “Abrams” ir vienīgais tanks no minētās trijotnes ar reaktīvo dzinēju, un tas patērē milzīgu daudzumu aviodegvielas (kaut arī faktiski to iespējams darbināt ar jebkura veida degvielu), bet “Leopard” un “Challenger” darbojas ar dīzeļdegvielu.
Lielākoties viedokļi nosveras par labu “Leopard 2” apgūšanai, jo šis tanks ir visizplatītākais Eiropā un tam ir pieejami visplašākie munīcijas un rezerves daļu krājumi. Filips Kārbers, atvaļinātais jūras kājnieks un nacionālās drošības analītiķis, gan ir pretējās domās – viņaprāt, ukraiņi jau pāris mēnešu laikā spēs apgūt “M1 Abrams”, pateicoties pieredzei ar padomju “T-80” tanku, kuram arī ir reaktīvais dzinējs. Tikmēr dažādās “Leopard” modifikācijas sagādās daudz raižu.
“Atšķirības starp 2. un 7. modifikācijas “Leopard” tanku var būt visai radikālas. Šiem tankiem ir atšķirīgs aizsardzības līmenis. Atšķiras arī uguns vadības sistēmas. Ja gribat piedzīvot īstu tehniskās apkopes vājprātu, tad pamēģiniet vienlaikus ieviest trīs vai četru veidu “Leopard” tankus,” stāsta F. Kārbers.
Tomēr ukraiņu atvaļinātais pulkvedis un militārais analītiķis Oļegs Ždanovs sarunā ar “Delfi” noraida, ka ukraiņiem vajadzēs daudz laika, lai apgūtu vācu kaujas mašīnas. "Tas ir interesanti, ka tikai vācieši stāsta par sešām nedēļām, kas vajadzīgas tankistu apmācībai. (..) Mēs jau esam ar šiem tankiem pazīstami. Mums jau ir vācu "Gepard", kas no mehāniķa viedokļa no "Leopard 2" ļoti neatšķiras. Ja mēs HIMARS un NATO haubices apguvām trīs, četru nedēļu laikā, tad kāpēc vācu tankiem mums tagad vajadzētu vairākus mēnešus?" retoriski vaicā O. Ždanovs.
Ne mazāk būtisku izaicinājumu rada arī tanku piegāde, kaut arī šajā jautājumā Ukrainas pusei jau ir liela pieredze gan ar haubiču, gan HIMARS neuzkrītošu ievešanu. Šobrīd pastāvošie Rietumu militārās palīdzības piegādes ceļi un veidi ir viens no Ukrainas visrūpīgāk aizsargātajiem kara noslēpumiem, taču eksperti spriež, ka piegādes galvenokārt tiek veiktas pa dzelzceļu no transporta mezgliem Polijā, Slovākijā un Vācijā.
Ņemot vērā paredzamos piegādes apjomus, visdrīzāk arī tanki tiks pārvadāti pa dzelzceļu, kas tiek uzskatīts par drošāku un ātrāku risinājumu nekā kravas auto, turklāt liels kravas mašīnu konvojs varētu piesaistīt Krievijas izlūkošanas uzmanību. Taču tanku nogādāšana līdz pašām frontes līnijām, bez šaubām, nebūs vienkārša, tam būs nepieciešams daudz laika, degvielas un rezerves daļu, un šajā procesā tanki faktiski kļūs par kustīgu mērķi Krievijas aviācijai.
Kopumā militārie eksperti pauž ticību Ukrainas bruņoto spēku spējām meklēt un atrast ekstraordinārus un improvizētus risinājumus minētajām problēmām, jo ukraiņu armijas komandieri un karavīri savu talantu šajā jomā jau ir apliecinājuši.
Rietumu tanku loma kaujas laukā
Taču apmācības un loģistikas izaicinājumi ir tikai viena medaļas puse, jo Ukrainas armijas virspavēlniecībai ir jāspēj to priekšrocības izmantot kaujas laukā, koordinējot savstarpējo sadarbību ar esošajām vienībām.
Eksperti pauž, ka Ukrainai nebūtu lietderīgi izkliedēt šos tankus gar vairāk nekā 1000 km garo frontes līniju, tā vietā, lai pārrautu Krievijas aizsardzību, spēki būtu jākoncentrē – visdrīzāk piecus līdz 20 km plašā teritorijā. Atvaļinātais Britu armijas Karaliskā tanku pulka pulkvedis Hamišs de Bretons-Gordons sarunā ar BBC norāda, ka tanku skaitam šādos uzbrukumos ir izšķiroša nozīme – lai uzsāktu ofensīvu, būtu jānoformē brigāde ar vismaz 70 tankiem. Šobrīd pieejamais tanku skaits ļautu ukraiņiem izveidot trīs tanku bataljonus un vienu vai vairākus apvienoto spēku bataljonus, kas ietvertu vienu tanku rotu un vairākas mehanizēto kājnieku rotas.
Jāņem vērā, ka Rietumu tanki ir būtiski smagāki par to padomju pretiniekiem, un Ukrainas laukos pavasara šķīdonī šīs papildu 15-20 tonnas var radīt būtiskus ierobežojumus tanku operacionālajai manevrētspējai. Vēl viens būtisks faktors ir Ukrainas tiltu nestspēja (un daudzviet paši Ukrainas spēki tos ir iznīcinājuši) – tas nozīmē, ka uzbrukuma operācijās ukraiņiem var nākties izmantot saliekamās vai pontonu konstrukcijas.
Ukrainas armijas rezerves pulkvedis Oļegs Ždanovs gan ir optimistiski noskaņots par Rietumu tanku pienesumu kaujas laukā un pauž, ka tieši ar šo mašīnu palīdzību Ukrainai izdosies atgūt teritoriju līdz 1991. gada robežām. Viņš noraida bažas, ka Krievijas armija varētu šos tankus apturēt ar savām prettanku spējām, piemēram, raķešu kompleksiem “Krizantēma” un prettanku raķetēm “Kornet”, jo šie ieroči nav demonstrējuši pārliecinošu efektivitāti pat pret ukraiņu izmantotajiem padomju tankiem. Turklāt Krievijas armija šobrīd piedzīvo pamatīgu materiāltehnisko resursu iztrūkumu.
Tam daļēji piekrīt arī Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns, piebilstot: “Ja ukraiņi pirmie paspēs pielietot Rietumvalstu piesolītos tankus un citu tehniku, tas dos ieguldījumu kara gaitā un varam paredzēt Ukrainas spēku izlaušanos kādā virzienā. Kur pielietot šo tehniku, to labāk ukraiņi zinās, taču variantu ir daudz, piemēram, tas varētu būt pretspēks Luhanskā, kur, iespējams, gaidāms krievu uzbrukums.”
Militārie eksperti atzīst, ka attiecībā uz Rietumu militārās tehnikas piegādēm norit cīņa ar laiku, jo, lai arī šobrīd situācija frontē vērtējama kā smaga, bet stabila, iespējams, Krievijas armija jau februāra izskaņā vēlēsies uzsākt jaunu ofensīvu. Zinot Kremļa saimnieka Vladimira Putina piesaisti zīmīgiem datumiem, tiek prognozēts, ka par šādas ofensīvas sākumu varētu kļūt 23. februāris, kad Krievijā tiek atzīmēta “Tēvijas aizstāvju diena”.