Visas trīs NATO valstis, kas spēj izmantot kodolieročus, no kurām nozīmīgākā ir Amerikas Savienotās Valstis, pašlaik izmanto sistēmas, kas būtībā ir aukstā kara laika mantojuma spēki, kuru mērķis ir panākt stratēģisku atturēšanu. Visas trīs valstis pašlaik modernizē savas sistēmas, kas lielākoties balstītas uz zemūdenēm. Visām trijām valstīm ir savas iekšējās programmas un kodolieroču doktrīnas, pat ja tās ir daļa no vienas alianses.
Visas trīs valstis arī sāk ēru, kad pēc gadiem ilgas paļaušanās uz vecākām vadības un kontroles sistēmām, kaujas galviņām un nogādes platformām tiek veiktas atkārtotas investīcijas kodolspēju attīstībā. Tas dod iespēju abām Eiropas kodolvalstīm izveidot vienotu Eiropas kodolvadības struktūru un nodrošināt, ka kontinentālā kodolatturēšana ir efektīva, noturīga un aptver visu NATO teritoriju.
Protams, šim mērķim ir būtiski praktiski un politiski šķēršļi. Viens no tiem ir tikai tas, kurš "tur pirkstu uz pogas". Otrs ir sabiedrotie, kas neievēro noteikumus, piemēram, Ungārija, un trešais ir Apvienotās Karalistes un Francijas vienošanās par detaļām gan savā starpā, gan ar citiem sabiedrotajiem. Taču, ņemot vērā starptautisko situāciju, kas kļūst arvien drūmāka, neviens nevar nopietni apšaubīt nepieciešamību. Un, protams, visi ir dzirdējuši ukraiņu neapmierinātību, kas Krievijas atklātu agresiju saista ar viņu lēmumu pielāgoties starptautiskajam spiedienam, 1994. gadā piekrītot atteikties no kodolieročiem.
Pirmkārt, tā kā Amerikas Savienotās Valstis saskaras ar ievērojami pastiprinātu ģeopolitisko konkurenci Indo-Klusā okeāna reģionā, tās, visticamāk, kritiskos brīžos novirzīs resursus un, ņemot vērā republikāņu prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa izteikumus, krīzes gadījumā var necīnīties kopā ar Eiropu. D. Tramps ir arī teicis, ka ASV paliks NATO, ja alianse pret Ameriku izturēsies godīgi.
Tomēr ģeopolitikā un jo īpaši atturēšanas teorijā nenoteiktība ir bīstama. Tāpēc steidzami ir jāizveido spējīgāki patstāvīgi Eiropas kodolspēki.
