Latvijas kontingenta Kosovā kapelāns: Kapelāns bruņotajos spēkos ir kā garīgais ķirurgs

Foto: Latvijas kontingenta Kosovā kapelāns vecākais kapelāns kapteinis Ruslans Markēvičs /Foto: srž. Ēriks Kukutis/Aizsardzības ministrija

“Kapelān, ejam spēlēt badmintonu! Pēc trīs minūtēm gaidām tevi!” Tādu uzsaucienu “Sargs.lv” dzird no savas “konteinera” istabiņas Novo Selo militārajā bāzē Kosovā, kur NATO miera uzturēšanas operācijā KFOR dien arī Nacionālo bruņoto spēku karavīri. Vēlāk Latvijas kontingenta Kosovā kapelāns vecākais kapelāns kapteinis Ruslans Markēvičs sarunā ar “Sargs.lv” atzīsies, ka nekad pirmais ar sarunu par Dievu karavīriem neuzbāžas, jo kapelānam, pirmkārt, ir jābūt labam klausītājam, kurš prot uzklausīt un padomu sniegt tikai tad, ja tas tiek lūgts. Pēc deviņpadsmit Nacionālajos bruņotajos spēkos pavadītajiem gadiem viņš joprojām uzskata, ka kapelāns ir kā garīgais ķirurgs – kurš ļoti uzmanīgi izņem traucējošo svešķermeni un pēc tam ar Dievpalīgu to dvēseles brūci salāpa.

Dvēseļu gans Latvijā un ārpus tās

Ikdienā kapteinis R. Markēvičs, kurš pārstāv baptistu baznīcu, ir vecākais kapelāns NBS Gaisa spēkos, taču pavisam nesen viņš ieradies Kosovā, lai būtu kopā ar Latvijas kontingenta trešās rotācijas karavīriem. Viņa paša kontā šī ir jau ceturtā reize NATO starptautiskajā operācijā, iepriekš divas reizes dienēts Afganistānā un vienu reizi Irākā.

Viņš atzīst – kapelāna uzdevumi mājas bāzē Latvijā un starptautiskajā operācijā ārpus valsts tomēr nedaudz atšķiras, lai gan armijas kapelāns ikvienā vietā vienmēr būs “dvēseļu gans”, kuram jāprot uztvert karavīru garīgo noskaņojumu un nepieciešamības gadījumā palīdzēt un atbalstīt.

“Misijas laiks no dienesta Latvijā atšķiras ar to, ka mājās ir iespēja pēc darba samīļot savus tuvos – sievu, bērnus, taču šeit karavīrs ir atrauts no mājām, un bieži vien domā, kas notiek mājās. No attāluma arī grūtāk visu koordinēt un atbalstīt savus tuviniekus,” viņš saka.

Kapelāns uzsver, ka ļoti cieši sadarbojas ar vienību komandieriem, jo tieši komandieris, pirmkārt, ir tas, kuram būtu jāpamana pirmās indikācijas, ja kādam no viņa vienības karavīriem ne pārāk labi iet vai viņš ir noraizējies un nomākts.

R. Markēvičs citē labi zināmo teicienu, ka “viens nav karotājs”, un tas attiecas arī uz NBS kapelānu darbu.

Tādos gadījumos komandieris pēc padoma garīgos un morālos jautājumos bieži vien vēršas tieši pie kapelāna, kurš, līdzīgi kā psihologs, pirmkārt, ir gatavs karavīru uzklausīt un padomu sniedz tikai tad, ja tas tiek lūgts.

“Zinām, ka vārds “psihe” no grieķu valodas nozīmē “dvēsele”. Mēs strādājam ar dvēseli un cenšamies palīdzēt un atbalstīt. Taču kapelānam ir jābūt arī labam klausītājam, jāļauj karavīram runāt. Ne vienmēr uzreiz vajag steigties ar Dievu, padomu un palīdzību. Dažreiz vajag vienkārši uzklausīt,” saka R. Markēvičs.

Karavīru uzticība ir jānopelna

Lai arī Latvijas kontingenta vienas rotācijas dienesta ilgums NATO operācijā KFOR Kosovā parasti ir seši mēneši, kapelāns R. Markēvičs te uzturēsies deviņus mēnešus. Turklāt, kā pats saka, ierodoties šeit vien pirms nepilna mēneša, ir savā ziņā “ielecis jau ejošā vilcienā”. Parasti kapelāns ar konkrētās rotācijas karavīriem Kosovā ierodas kopā, šoreiz šie karavīri te jau dien trīs mēnešus, un iepriekšējais kapelāns citu iemeslu dēļ atgriezās Latvijā, tāpēc stafete ir jāpārņem R. Markēvičam.

“Daudzus no karavīriem jau pazīstu, kopā esam dienējuši iepriekšējās NATO operācijās Irākā un Afganistānā, taču vairākums šeit esošo karavīru ir jauni. Kapelāna darba veiksmes pamatā bieži ir iepriekšēja pazīšanās ar karavīriem. Tas nozīmē, ka kapelānam Latvijā jābūt kopā ar savas vienības karavīriem, vēlams, kopā pabūt vienos ierakumos un mācībās, paēst to karavīru maizīti, lai būtu saikne,” saka kapelāns, piebilstot, ka arī pieredze rāda – karavīri biežāk runā ar kapelānu tad, ja ar viņu kāds kontakts bijis jau iepriekš.

Tagad viņam ir darba uzdevums un izaicinājums – iepazīt šīs rotācijas karavīrus, un to vislabāk var izdarīt tieši kopīgās aktivitātēs – kopā braucot patruļās, kopā sportojot un kontingenta atpūtas vietā “Mazā Latvija” kopīgi uzspēlējot kādas spēles.

Pēc iepriekšējās pieredzes kaujas operācijās Irākā un Afganistānā, kapelāns saka, ka šī miera uzturēšanas misija Kosovā ir salīdzinoši mierīga. Tur tiešām bieži bija apdraudējums karavīra dzīvībai, braucot vai ejot patruļās, nekad īsti nevarēja zināt, kā tas beigsies.

“Šeit, salīdzinot ar Irāku un Afganistānu, ir mierīgāk, un karavīri nedzīvo tādā stresā kā tad, ja būtu kaujas apdraudējums,” viņš saka.

Galvenais – miers sirdī

Karavīram nepietiek tikai ar to, ka viņš ir paēdis, labi ekipēts un bruņots, pats galvenais kapelāna ieskatā ir miers sirdī.

“Šajā operācijā un šajos apstākļos mūsu karavīri jūtas komfortabli – ir pieejams internets, katru dienu var piezvanīt uz mājām, parunāt ar tuviniekiem. Salīdzinājumam – Irākā 2005. un 2006. gadā uz visu rotu, kurā dien vairāk nekā 100 karavīru, bija tikai viens dators, kur varēja pārbaudīt epastu, un tikai vienu reizi nedēļā viņi varēja piezvanīt uz mājām,” saka kapelāns.

Uz jautājumu, kas pašam palīdz izturēt vairākus mēnešus šķirti no ģimenes, viņš ar smaidu saka: “Man jau reti kāds pajautā, kā man iet, parasti es to citiem prasu.”

Tāpat viņš atzīst, ka motivāciju dod arī sajūta, ka esi vajadzīgs un pieprasīts. Tieši tā viņš juties, kad no Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes vadības saņēmis aicinājumu piedalīties šajā rotācijā. Tiesa gan, viņa pārstāvētā vienība – Gaisa spēki – viņu uz tik ilgu periodu palaida nelabprāt, taču R. Markēvičs ir pārliecināts, ka viņa aizvietotāja – līdzšinējā Militārās policijas kapelāna Normunda Celmiņa – rokās vienība ir drošībā.

Viņš atzīst – sajūta, ka tu esi svarīgs karavīriem, kad ar viņiem parunājies, kad aizlūdz par viņiem, dod motivāciju un gandarījumu. Parasti viņš ir tas, kurš pirmais iet pe karavīriem, nevis gaida, kad viņi nāks pie kapelāna. Ja kapelāns sēdēs savā istabiņā, reti kurš atnāks.

“Mana metode ir tāda, ka es pats nekad pirmais neuzbāžos ar ticību un nesāku runāt par Dievu. Mēs varam runāt par daudz ko – par dzīvi, sportu, politiku, armiju. Bet, ja karavīrs man uzdos jautājumu par Dievu, tad viņš mani varēs klausīties vairākas stundas, un diskusijas sāksies. Karavīri zina, ka esmu kapelāns, ja vajadzēs, viņi paši man pajautās par garīgām vērtībām un Dievu,” saka R. Markēvičs.

KFOR Novo Selo militārajā bāzē kopā ar Latvijas karavīriem dien arī citu NATO valstu karavīri – gan no Polijas un Ungārijas, gan ASV, Turcijas, Austrijas un Dānijas. Katrai no valstīm svētdienā ir atvēlēts laiks svētbrīdim bāzē esošajā kapelā. Kapelāns atzīst, ka daži Latvijas kontingenta karavīri šo svētbrīdi arī apmeklē, un šajā Latvijas valsts svētku laikā R. Markēvičs savās uzrunās vairāk grib uzsvērt patriotismu- karavīru vērtības un sūtību, atceroties arī par Latvijas neatkarību savulaik kritušos karavīrus.

“Mēs vienmēr atceramies un godinām mūsu karavīrus, īpaši tos, kuri mūžībā aizgājuši, pildot dienesta uzdevumus,” saka kapelāns.

Būt kapelānam ir aicinājums

Pēc gandrīz 19 gadiem dienestā viņš atceras – toreiz viņu NBS uzaicināja tā laika armijas virskapelāns Elmārs Pļaviņš, sakot: “Es Tevi redzu kā topošo bruņoto spēku kapelānu.” Toreiz R. Markēvičs vēl bija Polijas garīgā semināra 3. kursa students.

Un tā tiešām notika – pēc garīgo studiju beigām R. Markēvičs sāka kalpot Mehanizētās kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljonā, vienlaicīgi Kanādā pabeidzot virsnieka kapelāna pamatkursu. Pēc tam, kā pats saka, garīgās un militārās zināšanas uzreiz bija jāliek lietā, jo R. Markēvičs devās savā pirmajā starptautiskajā operācijā Irākā.

“Es 300 punkti esmu pārliecināts par savu aicinājumu. Ne garīdznieks, ne kapelāns nevar būt savā amatā bez aicinājuma. Tas var būt tikai uz īsu laiku, un esmu piedzīvojis, ka uz NBS Kapelānu dienestu atnāk cilvēks bez Dieva aicinājuma, es to redzu un jūtu. Mani šajā amatā notur darbs ar cilvēkiem – runāties ar viņiem, būt kopā gan priekos, gan bēdās. Dažreiz kapelāns raud kopā ar karavīriem, pārdzīvojot šķiršanos ģimenē vai tuvinieku zaudējumu. Vislielākais gandarījums ir, kad karavīri man sauc, lai viņus salaulāju vai lai iesvētītu māju. Tāpat prieks ir, kad karavīri pēc kāda laika piezvana un jautā pēc padoma vai vēlas, lai par viņiem aizlūdz. Tas ir viens no pozitīvākajiem momentiem,” saka R. Markēvičs.

Jau ziņots, ka šobrīd NATO miera uzturēšanas operācijā KFOR Kosovā kopā ar citām sabiedroto valstīm dien arī vairāk nekā 100 Latvijas bruņoto spēku karavīri.

Latvijas kontingenta vieglo kājnieku rota, kas ir integrēta ASV vadītajā daudznacionālajā bataljonā, galvenokārt veic patrulēšanu, savu spēku aizsardzību, kaujas spēju uzturēšanu, kā arī ātrās reaģēšanas spēku uzdevumu izpildi.

NATO vadītā starptautiskā operācija Kosovā tika sākta 1999. gada jūnijā pēc ilgstoša starpetniska konflikta Balkānu reģionā. Tās galvenie uzdevumi ir drošas vides izveide un uzturēšana, kas garantē pārvietošanās brīvību visā Kosovas teritorijā visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Tāpat operācijas uzdevums ir atbalstīt miermīlīgas, stabilas, demokrātiskas un daudz etniskas Kosovas attīstību, koordinēt starptautiskās humānās palīdzības centienus, kā arī atbalstīt Kosovas drošības spēku pilnveidi.

Atsaucoties NATO Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieka aicinājumam, 2020. gadā Saeima lēma par Latvijas kontingenta atgriešanos KFOR operācijā, nosakot NBS dalību operācijā līdz 2023. gada 31. decembrim.

Iepriekš Latvija operācijā Kosovā piedalījās no 2000. līdz 2009. gadam.

Latvijas kontingenta Kosovā kapelāns: Kapelāns bruņotajos spēkos ir kā garīgais ķirurgs

Dalīties ar šīs lapas saturu!