NBS izgudrotājs un inovators – Radiosakaru līdzekļu darbnīcas priekšnieks št.vrsž. Ainārs Bērziņš

NBS I 10.12.2020
Sargs.lv dienesta gaita Štāba bataljons tehnoloģijas Personība

Foto: Foto: Štāba bataljons

Štāba virsseržants Ainārs Bērziņš Latvijas armijai pievienojās vēl obligātā militārā dienesta laikā, pēc tam turpināja profesionālo dienestu un Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) joprojām ir viens no vadošajiem tehniķiem. Dienesta laikā veicis dažādus pienākumus, bijis arī jauno tehniķu pasniedzējs, taču drīz vien sapratis, ka viņa īstā vieta ir darbnīcā starp “dzelžiem”. Kā Štāba bataljona Radiosakaru līdzekļu darbnīcas priekšnieks viņš šobrīd rūpējas par radiodarbnīcas darba organizāciju, kā arī izstrādā apkopes procedūras, taču īpaši dienesta sākumā daudz ko izdomājis un radījis pats, piemēram, inovatīvu vienības apsardzes sistēmu un rezerves elektroģeneratoru.

Krāso gultas Ādažos

Štāba virsseržants Ainārs Bērziņš obligāto militāro dienestu sāka 1994. gadā. Viņš atceras – tā gada 5. septembrī saņēmis “laimīgo pavēsti”, ka jāierodas Ādažu mācību centrā, kur sāksies jaunkareivja kurss. Tas bija pirmais iesaukums, kas karavīru zvērestu deva Ādažu bāzē, kas tolaik bija izdemolēta, jo padomju armija tikai nesen to bija atstājusi.

“Bijām pirmie, kuri tur sāka dienēt, līdz ar to pašiem nācās visu sakopt un iekārtot. Remontējām kazarmas – balsinājām griestus, sienas, no koka grīdām kasījām nost netīrumu kārtu. Kamēr remontējām savas istabiņas, tikmēr dzīvojām pie kaimiņu rotas. Arī ēdnīcas un virtuves tolaik nebija, ēdām lauka virtuvē gatavoto ēdienu,” viņš atceras.

Taču toreizējais jaunkareivis Bērziņš Ādažu bāzē ilgi nepalika.

Štāba bataljons — Foto: št. vrsž. A. Bērziņa arhīvs

Tā kā viņa specialitāte bija radiotehniķis, viņu nosūtīja uz sakarniekiem toreizējā Sakaru mācību centrā Siguldā. Viņš atminas, ka tajā rītā bija plānots Ādažu poligonā ierakumus rakt, visi karavīri stāvējuši ierindā ar gāzmasku, lāpstiņu un "kalašņikovu" rokās, kad viņš izsaukts priekšā un norīkots uz Siguldu. Jaunajā vietā ieradies tieši uz pusdienām, salīdzinot ar Ādažiem – mājīga, gaiša ēdamzāle, pat puķes vāzē uz galdiem.

“Bija arī saldais ēdiens. Domāju, te ēd virsnieki, bet nē, izrādās, tas mums,” saka štāba virsseržants Bērziņš. Taču apmaiņā pret šīm ērtībām vienībā valdīja stingra disciplīna, pie mazākā pārkāpuma – sods. Vai nu nakts maiņas, vai kartupeļu mizošana ēdnīcā, vai arī katlumājā bija jāizved izdedži, pēc šīs nodarbes ikviens atnāca melns, zobi vien spīdēja.

Tehnisko inovāciju kalve

Viņš stāsta, ka pati apmācība Sakaru mācību centrā bijusi interesanta, pasniedzēji tolaik pārsvarā visi bija civilie. Tehnika, uz kuras jaunie speciālisti mācījās, pārsvarā bija mantota no padomju armijas. Salīdzinot ar mūsdienām, kad viss lielākoties datorizēts, tā laika tehnika un ierīces bija lielas un masīvas, viss ar paskaidrojošām uzbūves shēmām, un kursanti pratuši remontēt pat komponenšu līmenī.

“Toreiz sakaru tehniķis Visvaldis Klapers man teica: “Atnāc vakarā uz darbnīcu, būs jāatrod, kas par vainu televizoram!” Pirms tam to jau biju darījis, tāpēc ar pārbaudes uzdevumu tiku galā pāris vakaros. Tā es paliku vienībā, tiku ieskaitīts Saimniecības vadā.”

“Brīvajā laikā darbnīcā remontēju visu ko – interese bija pataustīt tā laika militāro tehniku, daudz leģendu bija dzirdēts, ka krievu armijā nežēloja neko, izmantoja tikai labākos materiālus. Tā bija patiesība – tādas detaļas to laiku sadzīves aparatūrā nevarēja ieraudzīt,” atceras štāba virsseržants A. Bērziņš.

Laikā, kad viņa obligātā militāra dienesta termiņš tuvojās noslēgumam, viņš Siguldas mācību centra štāba ēkā atjaunojis telefonlīnijas, un štāba priekšnieks jautājis: “Esi domājis, ko darīsi pēc tam?” A. Bērziņš atzinies, ka ne, un nodomājis – 90. gadu vidus, tāpēc darbu Ropažu pusē, no kuras viņš nācis, savā specialitātē diez vai ātri atradīs.

Priekšnieks ierosinājis: “Varbūt gribi palikt profesionālajā militārajā dienestā? Tev pārdomām ir nedēļa laika.” Jaunais karavīrs pie sevis prātojis – kas man šeit nekaiš, darbs saistīts ar specialitāti, kas ir arī hobijs, un te dod siltas pusdienas. Tā nu 1996. gada martā sācies viņa “īstais” dienests. Sākumā ieņēmis dažādus amatus – bijis lietvedis, ēdnīcas priekšnieks, operatīvais dežurants, pat vada seržants, tikai ne to amatu, kas patiešām skaitījās īstais – sakaru tehniķis, jo tā pozīcija tolaik oficiāli jau bija aizņemta.

“Mani pienākumi gan bija saistīti ar tehniku, turklāt priekšniecība atbalstīja dažādas iniciatīvas. Piemēram, izdomāju, ka paši varam uztaisīt apsardzes sistēmu un signalizāciju. Es uzmeistaroju apsardzes pulti, līnijas arī paši savilkām, visur salikām devējus uz durvīm. Vispār esmu no tiem cilvēkiem, kurš vispirms izveido kaut ko pa pusei funkcionējošu, un tikai tad prezentē ideju,” viņš stāsta.

Pašiem sava elektrostacija

Vēlāk, kad materiāli kļuva pieejamāki un tirgū varēja nopirkt arī video novērošanas kameras, apsardzes sistēma tikusi papildināta. Apsardzes kamerām pašrocīgi tika izgatavoti pagriešanas mehānismi un vadības pults, jo rūpnieciski ražotie tolaik maksāja neadekvāti dārgi.

Gadījies arī pa kādam kuriozam. Dezūrtelpā dežūrvirsniekam vai viņa palīgam neļāva skatīties TV, lai nenovērstu uzmanību, taču viņš mācēja paslēpt “monitoru monitorā” – ar vienas pogas palīdzību pēc vajadzības varēja gan novērot apkārtni, gan ātri pārslēgt uz TV programmām. Kā nāk priekšnieks, tā pārslēdz tik pogu.

Drīz vien tapis arī nopietnāks projekts, kad pazemes objektā tika atrasts padomju armijas atstātais dīzeļģenerators – tam pietika jaudas, lai barotu visu objektu.

“Es atdzīvināju ģeneratora motoru, elektroiekārtu un izveidoju to kā mūsu objekta rezerves elektrostaciju gadījumā, ja pilsētā pazūd elektrība. Lai to varētu viegli iedarbināt attālināti, izstrādāju dīzeļģeneratora vadības automātiku, kas pati veica visas nepieciešamās operācijas, lai iedarbinātu dīzeļa elektrostaciju un pieslēgtu to iekšējam elektrotīklam,” viņš stāsta.

Blakus esošajā vecajā angārā bija palicis daudz krievu armijas iekārtu, no kurām ņēmām detaļas, liekot lietā inženieru izdomu. Toreiz pat nožēlojis, ka tehnikumā viņu īpaši neinteresēja mikroprocesori un to programmēšana, šis tas bija laists gar ausīm, bet tobrīd tās zināšanas noderētu.

Tā kā viņš lietas pratis ne tikai izdarīt, bet arī izstāstīt, tad kādu laiku štāba virsseržants Bērziņš bijis arī pasniedzējs NBS Sakaru skolā. Taču viņš atzīst, ka vienmēr daudz labprātāk veidojis kaut ko pats savām rokām, bet “papīra darbs” interesējis vismazāk. Tajā pašā laikā viņš uzrunāts no Štāba bataljona, kurā bijis brīvs amats, kas viņam derētu un patiktu. Jautājums tikai – kā tikt prom no Sakaru skolas, jo zinājis, ka komandieris labprātīgi viņu prom nelaidīs.

“Sagaidīju piemērotu brīdi, kad komandieris bija ārvalstu komandējumā un viņa vietā bija aizvietotāja, kura parakstīja manu iesniegumu par vēlmi pāriet uz citu vienību. Vēlāk to apstiprināja arī NBS komandieris. Tā nu kopš 2005. gada esmu Štāba bataljonā, drīz vien jau piedalījos arī vairākās starptautiskās mācībās,” viņš stāsta.

Radiodarbnīcas pirmssākumi

Vēlāk, kad NBS aktīvi sāka iepirkt militāri taktiskās radiostacijas “Harris”, kopā ar toreizējo Štāba bataljona karavīru virsseržantu Mārtiņu Laimi sācis attīstīt darbnīcas ideju, jo bija jāplāno tehnikas apkopes remonti. Lai remontus varētu veikt paši, tika komplektēts pirmais tehnisko darbu veicēju kurss – atlasīti pieci cilvēki, kuriem bija interese un arī vajadzīgās priekšzināšanas.

“Vēl tagad atceros – kursu vadīja instruktors no Igaunijas Voldemārs Kurms, un drīz vien mums visas kārtis bija rokās – 3. līmeņa apkopi un remontus varējām veikt paši! Protams, sākumā tas bija sarežģīti, taču varējām sākt “spēlēties”, turklāt vairs nebija jāmaksā lielas naudas summas ārpakalpojuma sniedzējiem,” stāsta štāba virsseržants A. Bērziņš.

3. līmeņa apkope nozīmē, ka taktisko radiostacijas diagnostikas un mērījumu laikā atklātos defektus moduļu jeb bloku līmenī darbnīcā remontē NBS tehniķi paši.

Taču 2009. gadā darbnīcā viņš palicis vienīgais speciālists, kamēr ticis pie jauna kolēģa, kā pats saka – “zaļa gurķa” tikko no Alūksnes pamatapmācības kursa, bet ar elektroniķa papīriem – tagadējā vecākā tehniķa. Toreizējais Sakaru un Informācijas sistēmu atbalsta centra priekšnieks, viņam prasījis: “Rezistoru no kondensatora atšķirt māki, lodēt māki? Tad būsi pie Bērziņa!” Uzreiz varēja redzēt, ka jaunajam karavīram šī joma interesē, tā nu abi sākuši saimniekot toreiz vēl nelielajā – 16 kvadrātmetru plašajā darbnīcā.

“Tagad ir vieglāk, mums ir vēl viens palīgs – tehniķis, kurš darbnīcā ir metāla guru. Strādā ar dzelžiem pie virpas, jo bieži mums jāatrod nestandarta risinājumi. Piemēram, antenu tornī vajag uzstādīt un piestiprināt. Kādā veidā? Par to gādā tehniķis,” stāsta darbnīcas priekšnieks.

Jaunā darbnīca top pēc NBS komandiera vizītes

A.Bērziņš stāsta, ka ap 2010.-2011. gadu no ārvalstu operācijas, kurā dienēja Latvijas armijas karavīri, uz apkopi bija atsūtīta liela tehnikas krava. Visu mazajā darbnīcā nav bijis iespējams salikt, tāpēc daudz kas uzglabāts gaitenī. Vienībā viesojies tā laika NBS komandieris, kurš prasījis: “Kāpēc jūs tik dārgas iekārtas turat koridorā?” Atzinušies – darbnīcā visam nav vietas. Komandieris atzinis, ka jāmeklē risinājums.

Visbeidzot izlemts, ka vienībai blakus esošais tukšais objekts tiks iekārtots par Štāba bataljona Radiosakaru līdzekļu darbnīcu.

“Piedalījos arī plānojuma izstrādē, uzzīmēju savu ideju. Viegli nebija, jo 16 kvadrātmetru vietā mums tagad piešķīra pili! 2013. gadā, kad sākām ievākties jaunajās mājās, mantas pārnesām kādu nedēļu. Joprojām brīnos, kā tas viss mums iepriekš satilpa tajā mazajā telpā,” saka štāba virsseržants A. Berziņš.

Kad jaunā un plašā darbnīca bija iekārtota, tad paralēli sakaru līdzekļu remontam varēja ķerties klāt arī apjomīgākiem darbiem – NBS vienību autotransporta aprīkošanai ar sakaru līdzekļiem. “Darbnīcā veicam sakaru auto aprīkošanas un instalāciju montāžas darbus. Izgatavojam dažādas nestandarta konstrukcijas, piemēram, antenu nostiprināšanai sakaru torņos vai mastos, izgatavojam arī nestandarta detaļas, kas nepieciešamas, lai veiksmīgi iemontētu sakaru iekārtas automašīnās,” viņš norāda.

Štāba virsseržantam A. Bērziņam šis jau ir 27. gads dienestā, taču viņš savus pienākumus joprojām veic ar aizrautību un degsmi. Kā pats saka – viņa veiksmes formula ir tā, ka darbs un hobijs šajā amatā ir apvienoti.

“Ar elektroniku aizraujos jau no skolas gadiem, jau tad zināju, ka savu profesiju gribu saistīt ar šo jomu. Latvijas armijā to varu realizēt. Pats galvenais – ar savu darbu esmu kaut kam reāli noderīgs. Salabojot konkrētās ierīces un nododot tās atpakaļ vienībām, karavīri var pilnvērtīgi turpināt veikt savus uzdevumus. Tas ir mans dzinulis, kas sniedz gandarījumu,” rezumē štāba virsseržants A. Bērziņš.

Viņš gan atzīst, ka bruņotajos spēkos labprāt redzētu vairāk tehniski domājošu cilvēku, kuriem elektronika un tehnika interesē, jo viņu papildspēki tuvākajos gados noteikti noderētu.

NBS izgudrotājs un inovators – Radiosakaru līdzekļu darbnīcas priekšnieks št.vrsž. Ainārs Bērziņš

Dalīties ar šīs lapas saturu!