Augstākais virsseržants Ilmārs Veide Latvijas bruņotajos spēkos nodienējis 27 gadus. No tiem lielāko daļu – Militārajā policijā, bet pēdējos gandrīz septiņus gadus veltījis Instruktoru skolai Cēsīs, kā galvenais virsseržants rūpējoties gan par tradīciju uzturēšanu, gan instruktoru latiņas celšanu. Pēc atvaļināšanās no aktīvā dienesta viņš nodarbosies ar biškopību un jau tagad tiek gaidīts Zemessardzes 27. kājnieku bataljona rindās.
Kādi bija Jūsu pienākumi Instruktoru skolā, ko galvenais virsseržants dara?
Instruktoru skolas virsseržants, pirmkārt, it visā atbalsta skolas komandieri – iecerēs, plānos un to realizācijā. Otrkārt, biju atbildīgs par šeit esošo instruktoru dienesta gaitu, tā teikt – cīnījos par viņu karjeru, sūtīju uz kursiem, rūpējos par viņu profesionālo attīstību. Tāpat arī uzturēju saikni ar pārējo Nacionālo bruņoto spēku vienību virsseržantiem dažādu jautājumu risināšanā, kā arī nodrošināju sadarbību ar Zemessardzi tieši apmācību organizēšanā, kurā piedalās arī mūsu skolas instruktori.
Tāpat Instruktoru skolas galvenais virsseržants rūpējas par tradīciju uzturēšanu, pārstāv vienību dažādos pasākumos, kā arī atbild par svinīgu ceremoniju organizēšanu skolā. Patiesībā, arī šo Instruktoru skolas galvenā virsseržanta maiņas ceremoniju vajadzēja rīkot man, bet nu šoreiz tas visiem zināma iemesla dēļ nebija iespējams. Pat sev ceremoniju vēl neprotu sarīkot.
Runājot par tradīcijām, mums ilgstoši laba sadarbība gan ar Cēsu, gan citām pašvaldībām. Pieņemts, ka katrs kurss noslēgumā izdara kādu labu darbu sabiedrībai. Piemēram, palīdzam Cēsu muzejam, kad vajadzīgs fizisks spēks, piemēram, jāpārvieto kādi smagi priekšmeti. Tāpat esam klāt, kad kaut ko vajag nojaukt, aiznest, nozāģēt vai lapas sagrābt. Savukārt vecākajam instruktoru kursam ir tradīcija sakopt Mores kauju piemiņas vietas Siguldas novadā.
Kā raksturojat laiku Instruktoru skolā?
No vienas puses tādu lielu grūtību šajā amatā nebija, jo no skaitliski lielākas vienības – Militārās policijas – pārnācu uz mazāku. Turklāt šeit kā no toreizējās vienības piekomandēts instruktors esmu bijis jau iepriekš. Jau tajā laikā sapratu, kā lietas darāmas, tāpēc, arī kļūstot par skolas galveno virsseržantu, nebija nekādu komunikācijas problēmu ar jaunajiem kolēģiem un dienesta biedriem. Lielākais profesionālais izaicinājums parādījās laika gaitā, jo bruņotie spēki pēdējos gados strauji attīstījušies, līdz ar tiem – arī instruktoru korpuss.
Foto: Armīns Janiks / Aizsardzības ministrija
Bija jāiemācās strādāt situācijā, kad darba apjoms un kursu skaits ir lielāks, bet cilvēkresursi palikuši tie paši. Taču veiksmes atslēga balstās labā sadarbībā, jo bieži palīdz citas vienības, “aizdodot” mums savus instruktorus uz kāda konkrēta kursa laiku.
Arī pašiem instruktori ir jāmācās, regulāri papildinot savas zināšanas. Mans pienākums bija plānot šo apmācību arī viņiem – gan tepat Instruktoru skolā, gan citur. Tāpat instruktori gūst jaunas iemaņas arī starptautiskās operācijās ārpus Latvijas.
Prieks, ka bruņotie spēki, tostarp arī Instruktoru skola attīstās. Kad atnācu uz šejieni, priecājos, ka skolas ēka ir moderna. Tagad ir arī jaunas garāžas, vietas pietiek gan transportam, gan ekipējuma žāvēšanai.
Pirms Instruktoru skolas daudzus gadus esat bijis Militārās policijas virsseržants, pastāstiet par to laiku
Tos gadus atceros ar siltām atmiņām. Biju klāt, kad vienība tikai veidojās, tāpēc tajā procesā katrs varēja ieguldīt pašu labāko no savas pieredzes un iemaņām, tā teikt – visu to procesu “apgreidot”. Bija iespējams realizēt arī daudzas manas idejas. Vēlāk, satiekoties ar bijušajiem dienesta biedriem no Militārās policijas, viņi bieži teica – nāc atpakaļ!
Kopējais dienesta laiks Jums bruņotajos spēkos ir 27 gadi. Kādas sajūtas pirms atvaļināšanās?
Pateicos Instruktoru skolai par iegūto pieredzi. Lai arī esmu skolas galvenais virsseržants, tas nenozīmē, ka zinu pilnīgi visu. Daudz esmu mācījies no dienesta biedriem, kolēģiem un arī kursantiem, kadetiem. Paralēli skolas virsseržanta pamatpienākumiem es arī pats esmu vadījis nodarbības, kad trūka instruktoru. Līdz ar to mans dienests šeit bijis kā nepārtraukta zināšanu, pieredzes un prasmju apmaiņa.
Foto: Armīns Janiks / Aizsardzības ministrija
Bet es piekrītu savam vienaudzim – Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Vadības grupas bocmanim Ivaram Zvirgzdiņam, kurš šī gada sākumā pēc apmēram tikpat daudziem gadiem dienestā kā man atvaļinājās no Jūras spēkiem. Jālaiž vietā jaunie, jo attīstās starptautiskā sadarbība, jaunie ir stiprāki valodu zināšanās, brauc uz kursiem ārzemēs. Ja mēs te iesprūdīsim, citiem izaugsme apstāsies. Savu esam izdarījuši, jānāk vietā jaunajiem. Tad arī citiem būs iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm. Prieks par manu pēcteci – jauno Instruktoru skolas galveno virsseržantu štāba virsseržantu Aigaru Kūmu. Viņš, kā pieredzējis instruktors, noteikti rūpēsies gan par tradīciju uzturēšanu skolā un instruktoru korpusā kopumā, gan mācību kvalitāti noturēs augstā līmenī.
Dzīve un dienests kopumā bijis ļoti raibs. Pirms Latvijas bruņotajiem spēkiem padomju armijas sastāvā esmu dienējis arī Afganistānā, pat guvu ievainojumu. Bet piederu pie tiem, kurš ikvienu pieredzi uzskata par noderīgu. Tajā laikā bija liela cīņa ar sevi, bet tas nāca par labu raksturam, ir iegūts pamatīgs rūdījums.
Vai latvieši ir patriotiski?
Uzskatu, ka viss atkarīgs no tā, cik paši ieliekam pūles savu bērnu audzināšanā. Kad Instruktoru skolā ir “atvērto durvju dienas”, var redzēt, ka lielu daļu skolēnu uz šejieni ir atdzinusi skolotāja, viņiem īpaši neinteresē. Taču, ja paskatos uz vietējiem jaunsargiem, redzu pozitīvas vēsmas. Savu meitu arī beidzot aizvedu uz Jaunsardzi. Smejos, ka meitu esmu tā samotivējis, ka viņa pati uz turieni raujas. Kaut kādus sīkumus, piemēram, mezglu siešanu, uguns iekuršanu un līdzīgas lietas, esmu viņai jau sen ierādījis. Kopā noskatījāmies arī filmu “Dvēseļu putenis”, meita bija ļoti aizkustināta, asaras acīs. Stāstu viņai arī par vēsturi, kas Latvijai ir diezgan sarežģīta. Labi, ka tagad daudz skaidrojošu video var atrast vietnē “YouTube”, piemēram, video par Neatkarības cīņām. Viņu tas viss interesē, skolā stāstīja par šo laiku ar visiem datumiem, un pārējie klasesbiedri brīnījušies vien. Turklāt Jaunsardzē gūtās zināšanas noderēs dzīvē arī tad, ja karjera nebūs saistīta ar bruņotajiem spēkiem.
Ko darīsiet pēc dienesta bruņotajos spēkos?
Man ir sava saimniecība, tāpēc nekāda lielā atpūta nebūs, darbošos tālāk. Esmu izmācījies par bitenieku, vēlos attīstīt šo virzienu. Tāpat mani gaida Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā. Zinu daudzus, kuri atvaļinājušies no profesionālā militārā dienesta un kļuvuši par zemessargiem. Vairāki pazīstami kopš Drošības dienesta un Militārās policijas laikiem, turpināsim kalpot Latvijai šādā veidā. Runājot par bitēm – tas medus ir ne tikai tīrs un veselīgs, bet arī ļoti drošs, jo ievākts Zemessardzes 27. kājnieku bataljona pļavās.
