NATO dalībvalstu vidū strauji augusi izpratne par elektroniskās karadarbības nozīmi, pielīdzinot to karadarbībai gaisā, uz jūras un zemes. Tendences elektroniskās karadarbības dimensijā sarunā ar “Sargs.lv” skaidro Dr. Tomass Vitingtons (Thomas Whitington), aizsardzības un drošības domnīcas “Royal United Service Institute” pētnieks.
NATO allaž elektroniskās karadarbības spējas pielietojusi, lai sniegtu atbalstu sauszemes, jūras un gaisa bruņoto spēku operācijām. Dr. T. Vitingtons uzsver sabiedroto pieredzi Irākas un Afganistānas karā, kad elektroniskā karadarbība primāri ietvēra izlūkošanas datu iegūšanu caur radiosakaru pārtveršanu. Tāpat arī būtiska nozīme šīm spējām bija pretinieku radiosignālu bloķēšanā, lai novērstu spridzekļu detonēšanu. Turklāt atbalsts bruņoto spēku operācijām abos karos tika veikts, karojot pret tehnoloģiski mazāk attīstītu pretinieku.
Krievija, savukārt, elektronisko karu jau vēsturiski ir skatījusi kā vienu no militārā spēka pīlāriem. Pēc satricinošā iekšējo krīžu perioda pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Krievijai izdevās atjaunot un dažās kategorijās pat uzlabot padomju laika sasniegumus elektroniskajā karadarbībā. Ņemot vērā jaunu kaujas līdzekļu pieaugošo nozīmi, galvenokārt iesaistot dažāda veida bezpilota lidaparātus, elektroniskā un tehnoloģiskā karadarbība saglabā augstu nozīmi Krievijas militārajā domāšanā.
NATO spēju kontekstā eksperts atzīst, ka sabiedrotajiem piemīt liels potenciāls, lai gūtu pārākumu pār Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) un Krievijas elektroniskās karadarbības spējām. Viņš to pamato ar daudz plašāku sabiedroto zinātnisko potenciālu nekā pretiniekiem. Uz to norāda arī apjomi, kādos ĶTR un Krievija tiecas zagt tehnoloģijas no Rietumiem, kas norāda, ka šo valstu industrija nespēj sasniegt tāda līmeņa inovācijas.
Vienlaikus eksperts atzīst, ka tas rada jautājumu par to, cik plaša ir NATO politiķu izpratne par ĶTR un Krieviju kā eksistenciālu draudu tieši elektroniskās karadarbības dimensijā.
Baltijas valstu kontekstā T. Vitingtons pauž neslēptu pārsteigumu par visu trīs valstu sniegumu elektroniskās karadarbības jomā. Viņaprāt, NATO dalībvalstu vidū ir vien neliels skaits valstu, kas spētu noturēties pret konstanti augsta līmeņa elektroniskās karadarbības draudiem.
Taču šo spēju apjoms ir jāvērtē kopējā kontekstā ar katras dalībvalsts spējām, analizējot NATO kā vienotu veselumu. Nav vērts pievērst tik lielu uzmanību atšķirībām starp dažādām dalībvalstīm. Būtiski ir veidot pēc iespējas augstāku vienotu standartu šīs karadarbības dimensijā visā NATO ietvarā.
Ne visas dalībvalstis var būt izcilas visās jomās, bet NATO ir jāspēj nodrošināt, ka dalībvalstu vidū ir paritāte šo spēju attīstībā, nosakot standartus. Viņaprāt, izaicinājumi radušies, jo vairāku gadu garumā par šīm problēmām netika runāts, turklāt elektroniskās karadarbības kopienu starpā šīs sarunas ierobežo valstu noslēpumi. Šajā jomā izšķiroša nozīme ir regulārai ideju un viedokļu apmaiņai, tādējādi sasniedzot pēc iespējas augstākus rezultātus kopējā elektroniskās karadarbības spēju līmenī.
