Mēdz teikt, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācija tika dibināta, reaģējot uz Padomju Savienības radītajiem draudiem, taču tā ir tikai daļa no patiesības. Faktiski alianses izveide bija daļa no plašākiem centieniem kalpot trim mērķiem - atturēt padomju ietekmes izplešanos, nepieļaut nacionālistiskā militārisma atdzimšanu Eiropā, nodrošinot spēcīgu ASV klātbūtni kontinentā, un veicināt Eiropas demokratizāciju.
NATO PIRMIE SOĻI
Uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils 1946. gadā brīdināja pasauli, ka Padomju Savienība ir radījusi dzelzs priekškaru “no Štetinas Baltijas jūrā līdz Triestei Adrijas jūrā” un aicināja Rietumu pasauli stāties pretī komunisma ekspansijai.
1948. gada februārī Čehoslovākijas Komunistiskā partija ar slēptu Padomju Savienības atbalstu gāza demokrātiski ievēlēto valdību. Pēc tam, reaģējot uz Rietumvācijas demokrātijas nostiprināšanos, padomju vara bloķēja sabiedroto kontrolēto Rietumberlīni, cenšoties nostiprināt savas pozīcijas Vācijas galvaspilsētā.
Lai gan sabiedrotie organizēja pārtikas piegādi ar gaisa spēku palīdzību Rietumberlīnes iedzīvotājiem, resursu trūkums joprojām nopietni apdraudēja Vācijas stabilitāti, Rietumvalstīm liekot saprast, ka nepieciešama kopīga sadarbība, lai stātos pretī padomju ietekmei.
Pēc Otrā pasaules kara beigām ASV vairs nepiekopa tradicionālo izolacionisma politiku, un tās finansētais Māršala plāns bija pirmais solis, lai veicinātu zināmu ekonomikas stabilizāciju. Tomēr Eiropas valstīm joprojām bija vajadzīga pārliecība par savu drošību.
1949. gada 4. aprīli tika parakstīts Ziemeļatlantijas līgums. Visiem zināmajā līguma 5. pantā sabiedrotie vienojās, ka “bruņots uzbrukums vienai vai vairākām pusēm Eiropā vai Ziemeļamerikā tiek uzskatīts par uzbrukumu visām pusēm ” un pēc šāda uzbrukuma katrs sabiedrotais veiks „tādas darbības, tajā skaitā arī bruņota spēka lietošanu, lai atjaunotu, un saglabātu Ziemeļatlantijas telpas drošību”.
Lai gan Ziemeļatlantijas līguma parakstīšana bija radījusi demokrātisku valstu aliansi, tā nebija radījusi militāru struktūru, kas varētu efektīvi koordinēt tās darbības. Tas mainījās, kad pieaugošās bažas par padomju nodomiem sasniedza kulmināciju ar pirmo padomju atombumbas testu 1949. gadā un Korejas kara aizsākšanos 1950. gadā.
Ietekme uz aliansi bija dramatiska. NATO drīz ieguva konsolidētu pavēlniecības struktūru ar militāro štābu Parīzes priekšpilsētā Rokenkūrā netālu no Versaļas. Tas bija Sabiedroto spēku augstākais štābs Eiropā. Par pirmo sabiedroto spēku virspavēlnieku Eiropā kļuva ģenerālis, vēlāk arī ASV prezidents Dvaits Eizenhauers.
Drīz pēc tam sabiedrotie izveidoja pastāvīgu civilo sekretariātu Parīzē un iecēla pirmo NATO ģenerālsekretāru lordu Haistingsu Ismeju no Apvienotās Karalistes, tuvāko Vinstona Čērčila militāro padomnieku Otrā pasaules kara laikā.
Ar ekonomisko palīdzību un “drošības lietussargu” Rietumeiropā pakāpeniski tika atjaunota politiskā stabilitāte un sākās pēckara ekonomiskā augšupeja un Eiropas politiskā integrācija. Aliansei pievienojās jauni sabiedrotie – Grieķija un Turcija 1952. gadā, kā arī Rietumvācija 1955. gadā.
Reaģējot uz Rietumvācijas iestāšanos NATO, Padomju Savienība un tās Austrumeiropas satelītvalstis 1955. gadā noslēdza Varšavas paktu. Eiropa nonāca Aukstā kara karstākajā punktā, ko simbolizēja Berlīnes mūra celtniecība 1961. gadā.
Alianse arī spēra savus pirmos soļus politiskajai sadarbībai. Kopš alianses dibināšanas mazākie sabiedrotie bija iestājušies par lielāku nemilitāro sadarbību, un Suecas krīze 1956. gada rudenī atklāja politisko konsultāciju trūkumu, kas sašķēla dažas dalībvalstis.
Kad Padomju Savienība 1957. gadā palaida orbītā mākslīgo pavadoni “Sputnik”, sabiedrotie apņēmās veicināt ciešāku zinātnisko sadarbību. Rezultātā tika izveidota NATO zinātnes programma.
NO AIZSARDZĪBAS LĪDZ ATTIECĪBU ATSLĀBUMAM
Sešdesmitajos gados draudīgais, bet stabilais status quo sāka mainīties. Aukstā kara spriedze no jauna pieauga, jo PSRS kompartijas sekretārs Ņikita Hruščovs un ASV prezidents Džons Kenedijs tikko izvairījās no militārā konflikta Kubas krīzes laikā.
Neraugoties uz spraigo dekādes sākumu, 60. gadu beigās NATO, kas galvenokārt bija aizsardzības organizācija, sākās jauns stāvoklis – atslābums (détente), spriedzes mazināšanās starp Rietumu un Austrumu blokiem.
1968. gada augustā Padomju Savienība īstenoja iebrukumu Čehoslovākijā, kas pielika punktu politiskās liberalizācijas periodam šajā valstī, kas pazīstams kā “Prāgas pavasaris”. Līdzīgi kā iebrukums Ungārijā 1956. gadā un militārās represijas Berlīnē 1953. gadā, padomju darbības demonstrēja to, kas Rietumos kļuva pazīstama kā Brežņeva doktrīna.
Attiecību atslābumam bija vairākas izpausmes. Rietumvācijas kanclera Villija Brandta (Willy Brandt) vadītā Ostpolitik centās veicināt Eiropas stabilitāti, veidojot ciešākas attiecības starp Austrumeiropu un Rietumeiropu.
ASV prezidenta Džona Kenedija “Elastīgā reaģēšanas” stratēģija centās aizstāt “Masīvā atbildes trieciena " doktrīnu. Pēc Kubas raķešu krīzes pieņemtā stratēģija uzlaboja NATO konvencionālās aizsardzības nostāju, konflikta gadījumā piedāvājot militāras atbildes, kas nerezultētos pilnīgā kodolkarā.
P. Harmela ziņojums palīdzēja likt pamatus Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) sasaukšanai 1973. gadā. Divus gadus vēlāk konference noveda pie sarunām par Helsinku vienošanos. Tas uzlika pienākumu tā parakstītājiem, tostarp Padomju Savienībai un Varšavas pakta valstīm, ievērot savu pilsoņu pamatbrīvības, tostarp domas, apziņas, reliģijas vai ticības brīvību.
AUKSTĀ KARA SPRIEDZES ATGRIEŠANĀS
Padomju Savienības iebrukums Afganistānā 1979. gadā un ballistisko raķešu “SS-20 Sabre” izvietošana Eiropā noveda pie attiecību atslābuma norieta. Lai cīnītos pret padomju raķešu izvietošanu Eiropā, sabiedrotie pieņēma "divu ceļu" stratēģiju – izvietot Rietumeiropā kodolraķetes “Pershing II” un no zemes palaižamas spārnotās raķetes, vienlaikus turpinot sarunas ar PSRS.
Ieroču izvietošanu bija paredzēts sākt tikai 1983. gadā. Tikmēr sabiedrotie cerēja panākt vienošanos ar PSRS par bruņojuma kontroli, kas likvidētu vajadzību pēc ieroču izvietošanas Eiropā.
Līdz 80. gadu vidum lielākā daļa starptautisko novērotāju uzskatīja, ka padomju komunisms ir zaudējis cīņā pret Rietumiem. Varšavas pakta valstu iedzīvotāji sāka pieprasīt Helsinku vienošanās ievērošanu. Padomju līderis Mihails Gorbačovs pieļāva lielāku ekonomisko un politisko brīvību padomju blokā, aizsākās pretpadomju neatkarības kustības.
Berlīnes mūris krita 1989. gadā, un atkalapvienotā Vācija pievienojās NATO 1990. gadā. Vairāku Varšavas pakta valstu valdības drīz krita vai pārkārtojās pēc demokrātiskiem principiem, krasi mainot politisko un militāro līdzsvaru starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. 1990. gada jūlijā konferencē par drošību un sadarbību Eiropā NATO un Varšavas pakta līderi parakstīja nozīmīgu bruņojuma kontroles līgumu un paziņoja, ka viņi vairs nav pretinieki. Varšavas pakts tika likvidēts 1991. gadā.
