Krievija īsteno mērķtiecīgu "digitālās okupācijas" stratēģiju Ukrainas austrumos, izmantojot plašu prokremlisku botu tīklu, kas izplata dezinformāciju vietējiem iedzīvotājiem caur viņu mobilajiem telefoniem. Par to raksta britu laikraksts “The Times”, atsaucoties uz pētījumu, ko veikušas “Atlantic Council” Digitālās tiesu ekspertīzes laboratorija un Ukrainas organizācija “Open Minds”.
Pētnieki identificējuši vismaz 3634 viltus kontus, kas no 2024. gada janvāra līdz šī gada aprīlim publicējuši vairāk nekā 316 000 ziņu platformā “Telegram”. Šie konti galvenokārt mērķē uz vietējiem “Telegram” kanāliem pagaidu okupētajās teritorijās Zaporižjas, Doneckas un Hersonas apgabalos. To mērķis – apslāpēt neatkarīgus viedokļus, veicināt Krievijas naratīvus un graut ukraiņu identitāti.
Atšķirībā no globālām dezinformācijas kampaņām, šī operācija ir stingri lokalizēta. Tiek izmantoti temati, kas aktuāli konkrētās kopienās – elektroenerģijas pārtraukumi, graudu cenas, apgalvojumi par Ukrainas nespēju atjaunot infrastruktūru. Savukārt jebkāda veida uzlabojumi tiek pasniegti kā Krievijas “labvēlība”.
Pētījuma autori šo informācijas kara taktiku dēvē par “digitālo okupāciju”, kas atspoguļo Krievijas militāro iebrukumu. “Krievija cenšas ne tikai fiziski kontrolēt teritorijas, bet arī panākt kultūras un valodas homogenizāciju postpadomju telpā un ārpus tās,” norāda pētniece Irina Adama. Viņa uzsver – daudz vieglāk kontrolēt teritoriju, ja tās iedzīvotāji zaudē saikni ar savu valsti un tiek iekļauti “krievu pasaulē”.
Boti izplata dažādus vēstījumus – no Krievijas karavīru slavinājumiem un Ukrainas valdības kritikas līdz “mēreniem” aicinājumiem sadzīvot vai iegūt Krievijas pases. Piemēram, pēc elektroapgādes pārtraukuma Enerhodarā boti masveidā uzbruka vietējam “Telegram” čatam, vainojot Ukrainu un slavējot Krievijas inženieru darbu.
Tāpat bieži tiek izplatīti apmelojoši apgalvojumi par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kā arī paziņojumi, ka “karš ir Rietumu sazvērestība”, kam steidzami jāpieliek punkts.
Infrastruktūras problēmas, piemēram, ūdens trūkums Krimā un Donbasā, tiek skaidrotas ar “Kijevas atteikšanos” apgādāt šos reģionus. Savukārt postījumi tiek piedēvēti Ukrainas armijai, bet visi atjaunošanas darbi – Krievijai, tādējādi veidojot tās publisko tēlu kā “atbrīvotāju un attīstītāju”.
Pētījuma autori uzsver: šī stratēģija mērķēta uz vietējo iedzīvotāju pretestības vājināšanu, apātijas veicināšanu un okupācijas leģitimāciju sabiedrības acīs.
