Raķešu sistēmas “HIMARS” panākumi Ukrainā izraisījuši ASV sabiedroto vēlmi aprīkot savu aizsardzību ar šādām pašām sistēmām. Tikmēr ASV armija ir aizņemta, izstrādājot jaunus veidus, kā izmantot HIMARS un paplašināt savas spējas. Daudzu notikumu vidū rodas jautājums: kāpēc “HIMARS” ir tik labs? Vai tās ir ukraiņu karavīru prasmes, vai arī ieroča unikālās spējas, kas nākotnē varētu sniegt lielāku pienesumu kaujas laukos?
Kopš 2022. gada jūnija beigām ASV Aizsardzības departaments Ukrainai piegādājis vairākas raķešu sistēmas “HIMARS”. Par tās sniegumiem ir plaši ziņots, piemēram, jūlija beigās “HIMARS” bija atbildīgs par Antonovskas tilta iznīcināšanu pāri Dņipro upei netālu no Krievijas okupētās ostas pilsētas Hersonas. Oktobrī Ukrainas spēki izplatīja video kadrus, kuros redzams, kā “HIMARS” raķešu palaišanas iekārtas klusām pārvietojas pa mežu netālu no okupētā Luhanskas apgabala un pēc tam sistemātiski iznīcina Krievijas tanku kolonnu.
Septembrī ASV aizsardzības amatpersonas paziņoja, ka Ukraina ar “HIMARS” ir trāpījusi vairāk nekā 400 Krievijas mērķiem, savukārt Krievija nav spējusi iznīcināt nevienu no šīm sistēmām.
HIMARS savu slavu ir ieguvis salīdzinoši nesen, taču tas nav jauns ierocis. Sistēma tika izmantota ASV armijas un jūras kājnieku korpusā 2005. gadā. Desmit gadus ilgo izstrādi veica “Lockheed Martin”, un tas ir jaunākais sasniegums ieroču arsenālā, kas var ātri izšaut vairākas raķetes pēc kārtas. Tā ir spēle ar viena ieroča, kas radās aukstā kara laikā, pilnveidošanu.
Padomju Savienība bija viena no pirmajām valstīm, kas ievērojami ieguldīja raķešu artilērijā. Otrā pasaules kara laikā tā izlaida pirmās uz kravas automašīnām montējamās raķešu palaišanas iekārtas. “Katjuša” nesējraķetes radīja plašus bojājumus, taču tā nebija īpaši precīza. Aukstā kara laikā Padomju Savienība turpināja attīstīt “Katjušas” platformu, 1963. gadā izveidojot “BM-21 Grad”. Šī 122mm palaišanas iekārta, kas uzstādīta uz 4,5 tonnas smagas kravas automašīnas šasijas, varēja izšaut 40 raķetes tikai 20 sekundēs.
Turpretim ASV armija turpināja paļauties uz savu lielgabalu arsenālu, kas tika uzskatīts par uzticamāku un precīzāku, taču tā ugunsjaudas biežums bija krietni mazāks. Bet, kad Padomju Savienība sāka eksportēt “BM-21 Grad” uz citām valstīm un šīs valstis izmantoja šīs iekārtas savās kaujās, ASV saprata, cik spēcīgs ir ierocis, un apšaubīja, vai tās spēki var pret to aizsargāties.
ASV atbilde bija “M270” raķešu palaišanas sistēma, kas pazīstama kā MLRS un kuru tā izstrādāja 1970. gadu vidū. Sistēmā bija vieta 12 raķetēm, kuras tika uzmontētas uz kājnieku kaujas mašīnas “Bradley”. Lielais 26 tonnas smagais ierocis pirmo reizi sevi pierādīja 1991. gada operācijā “Desert Storm”, lai atbrīvotu Kuveitu no Irākas iebrucējiem.
Nākamais nāca “HIMARS”. Izstrādāts 1990. gados, tas tika uzbūvēts, lai šautu uzlabotu MLRS munīciju: sešu vadāmo raķešu komplektu, ko sauc par GMLRS ar darbības rādiusu vairāk nekā 70 kilometri un precizitāti dažu metru robežās. Ieroča galvenais uzdevums bija pēc iespējas ātrāk izšaut raķetes, lai pēc tam pamestu notikuma vietu un izvairītos no pretuzbrukuma, pirms ienaidnieks noteicis šāviņa izcelsmes punktu un reaģējis. Armija šo taktiku sauc par “šauj un bēdz”, un neviens uz zemes bāzēts ierocis to nedara labāk par “HIMARS”.
Tāpat ASV rīcībā ir armijas taktiskās raķešu sistēmas (ATACMS) raķete “MGM-140”, kuras darbības rādiuss ir 300 kilometri. Tā kā Ukraina varētu izmantot šo raķeti, lai sasniegtu mērķus tālu Krievijas iekšienē, ASV līdz šim ir atteikušās nodrošināt šāda tipa raķetes.
ASV armijas virsniece Niki Rizza atzīst, ka “HIMARS” ir ļoti spējīgs ierocis. 2011. gadā viņa tika nosūtīta uz operāciju centru Kandahārā, Afganistānā, kā HIMARS bateriju grupas vadītāja. Šajā misijā ierocis sevi ļoti labi pierādīja. ASV armijas pārstāve uzsver, ka Ukrainas militārpersonu panākumi ar sistēmu ir pārsteidzoši, jo īpaši tāpēc, ka viņi to izmanto bez dažām no svarīgākajām “HIMARS” vadības sistēmām. Piemēram, bez ASV armijas lauka artilērijas taktisko datu sistēmas (AFATDS), kas lielā mērā novērš vajadzību pēc cilvēka aprēķiniem.
Sistēma pati novērtē mērķa atrašanās vietas, koordinē gaisa un zemes elementus un uzrauga notiekošās misijas. Vadības panelis kravas automašīnas kabīnē, kas integrēts ar “HIMARS” borta sistēmām, aprēķina palaišanas iekārtas pacēlumu un azimutu (horizontālā virziena mērījumu), pamatojoties uz vēlamo mērķi, un pārvalda faktisko aktivizēšanas un izšaušanas procesu. AFATDS apkalpei neatliek daudz ko darīt, izņemot sistēmas novietošanu vēlamajā vietā, lādiņu iekraušanu, palaišanas iekārtas pacelšanu un pagriešanu noteiktajā pozīcijā.
Bez AFATDS sistēmas Ukrainas HIMARS operatoriem mērķa identificēšanai un izlūkošanai bija jāizmanto bezpilota lidaparāti, kurus atbalsta “SpaceX” satelītu sakaru tīkls “Starlink”. Taču šobrīd Īlona Maska dibinātā “SpaceX” ir iebildusi pret šādu tehnoloģiju izmantošanu un veikusi pasākumus, lai to ierobežotu.
Kad Ukrainas spēki ir identificējuši mērķa vietu, karaspēkam ir manuāli jāievada koordinātas un pēc tam jāšauj.
"Tā vienkāršība apvienojumā ar ļoti efektīvo ieroču sistēmu ir iemesls, kāpēc viņi ar to gūst milzīgus panākumus," sacīja atvaļinātais ASV armijas pulkvedis Džons Kokrans.
Vairāki novērotāji atzīmējuši, ka Ukrainas panākumu atslēgai ir trīs galvenie elementi: viņu cīņas eksistenciālais raksturs, viņu spējas un zināšanas par artilērijas operācijām, kā arī izpratne par to, kā darbojas pretinieks.
Krievijas armija ir pierādījusi, ka ir katastrofāli neprasmīga izlūkošanas jomā, kas viņiem liedz aizsargāties pret veiklajiem Ukrainas pretuzbrukumiem. Ukrainas karaspēks, izmantojot ASV un sabiedroto izlūkdienestu priekšrocības un darbojoties no viņiem piederošās teritorijas rietumos, kas iebrucējiem nav tik labi zināma, var negaidīti satriekt Krievijas aizsardzību ar lielāka darbības rādiusa ieroci.
Tādām valstīm kā Taivāna, kuras cenšas ar “HIMARS” pastiprināt savu aizsardzību, nevajadzētu sagaidīt, ka tās nāks kopā ar Ukrainai veiksmīgo taktisko dāvanu pārpilnību. Citām valstīm var būt nepilnīgāki izlūkdati, kas apgrūtinās precīzu mērķu iznīcināšanu. Tāpat liela priekšrocība ir draudzīgo valstu robeža ar Poliju, kas ļauj Ukrainu apgādāt ar nepieciešamajiem ieročiem nepieciešamajā laikā.
Bet HIMARS joprojām var spēlēt lomu pret sarežģītāku ienaidnieku ar spēcīgu aizsardzību. Pret šādu pretinieku būs nepieciešama atjautība, veiklība un zināšanas. “HIMARS” slepenais spēks patiesībā var būt tā pielāgojamības spēja dažādām situācijām.
