T.Rostoks: Krievijas diktators Vladimirs Putins visiem ir apriebies!

Karš turpinās jau 5. dienu, un šeit ir dažas pārdomas par cēloņiem, pašlaik notiekošo un turpinājumu. Neesmu militārais analītiķis, tāpēc fokusēšos uz politiku un starptautisko drošību. Kāpēc Krievija iebruka Ukrainā? Tas ir garš stāsts, taču iemesls ir Ukrainas vēlme iestāties ES un NATO. Krievija to vēlas apstādināt, un tam ir politiski un militāri stratēģiski iemesli.

Ļoti būtiski ir Krievijas prezidenta V.Putina personiskie priekšstati par Ukrainas vēsturi un nozīmi Krievijas drošībai. Prezidents ir apsēsts ar Ukrainu un ir pārliecināts par savu taisnību.

Militāri stratēģiskā ziņā Krievijā bija bažas par Krimas drošību un par iespēju, ka Ukraina varētu censties atgūt okupētās teritorijas Donbasā. Un Ukrainas bruņotie spēki ir spēruši milzīgus soļus uz priekšu, ko mēs šobrīd arī redzam kara laikā. Var apšaubīt to, vai Krievija vēlas atjaunot impēriju, taču attiecībā uz dažām valstīm, jo īpaši Ukrainu un Baltkrieviju var droši teikt, ka Krievija nepieļautu šo valstu attālināšanos no Krievijas un tuvināšanos Eiropas Savienībai vai NATO.

Par iebrukumu Ukrainā. Sākotnēji tas bija plānots kā zibenskarš. Plāns bija ar masīva militāra uzbrukuma palīdzību psiholoģiski sagraut ukraiņu vēlmi pretoties. Armija izjuktu, politiķi bēgtu. Ukrainā tiktu izveidota jauna - Kremļa kontrolēta - valdība. Nekas no plānotā neizdevās. Svarīgi, ka militārā uzbrukuma plānu diktēja politiski apsvērumi. Mērķis bija radīt pēc iespējas mazākus postījumus Ukrainā, lai pēc tam varētu teikt, ka nav pamata ieviest sankcijas pret Krieviju, jo Ukraina būtu izirusi pa visām vīlēm. Tas nenotika.

Tātad militārā uzbrukuma plānu vadīja noteikti priekšstati par vēlamajām attiecībām pēc konflikta. Tam bija katastrofālas militārās sekas, jo ukraiņu vienībām radās iespējas sekmīgi pretoties iebrucējiem. Tas stiprināja ukraiņu pārliecību, ka pretoties var un vajag.

Tomēr pretoties kļūst aizvien smagāk, jo Krievija ir kara laikā mainījusi pieeju - šodien mēs redzam brutālu karadarbību, kuras ietvaros Ukrainas lielajās pilsētās tiek nodarīti lieli postījumi. Pieņemu, ka abas puses ir cietušas lielus zaudējumus.

Par laika nozīmi. Krievija cenšas ātri uzvarēt, bet Ukraina cenšas nezaudēt jo īpaši tās galvaspilsētu Kijevu un Harkivu. Krievijai ātra uzvara palīdzētu izvairīties no iekšpolitiskiem protestiem, bet vai no tā vēl var izvairīties?

Kas vieš optimismu? Kijeva un Harkiva nav ieņemtas, Krievijas spēki cieš milzīgus, brīžiem pat no loģikas viedokļa neizskaidrojamus zaudējumus, Ukrainas prezidents Volidmirs Zelenskis ir dzīvs, Ukrainas bruņotie spēki labi cīnās, un Ukrainas stratēģiskā komunikācija ir lieliska.

Kas vieš pesimismu? Krievijas militārās spējas ne tuvu nav izsmeltas, un tā var pāriet uz brutālāku karadarbību, ko mēs arī šobrīd redzam. Nav ziņu par to, cik smagi zaudējumi ir Ukrainas pusē. Ir notikusi konflikta eskalācija, un tas ir bīstami.

Par ES/NATO. Wow!!! Lēmumi, kas vēl pirms dažām nedēļām nešķita iespējami vispār, ir tikuši pieņemti. Daudzas valstis ir pelnījušas atzinību, taču jo īpaši ASV un Vācija.

Pasaule ir mainījusies, un ES/NATO valstis ir nolēmušas, ka Krievijas rīcībai ir jādod spēcīga atbilde. Brīnos, kā tas viss ir kļuvis iespējams. Daudzas sarkanās līnijas ir aizslaucītas.

Par tālāko. Ukrainā notiek karš, taču ir notikusi arī tikšanās starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Visticamāk, karš turpināsies, taču abām pusēm varētu būt motivācija pārtraukt karu. Krievijai jādomā par pēckara attiecībām ar Ukrainu. Ukrainai jādomā, kā pasargāt savas pilsētas no izpostīšanas un cilvēkus no nāves. Šī ir gribu sadursme, un mēs nezinām, kas notiks tālāk. Nav skaidrs, vai Krievijai ir jēgpilns plāns B šajā situācijā.

Krievijas prezidents ir izspēlējis paredzami kārti - kodolieročus. Ne tuvu nav sasniegts slieksnis šo ieroču izmantošanai, taču mērķis ir atvēsināt Ukrainu un Rietumvalstis. Tomēr, konfliktam attīstoties, varētu pienākt brīdis, kad var notikt neiedomājamais. Neesmu optimistisks par politiskajiem pavērsieniem Krievijā. Baltkrievijā protesti tika apspiesti, un tas pats varētu notikt arī Krievijā. Bet varbūt arī nē. Varbūt valsts apvērsums? Grūti prognozēt.

Ko tas nozīmē Latvijai? Notikumi Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā ietekmēs mūsu drošību, taču mēs esam zem NATO lietussarga. Drošības garantijas, kas mums tikušas sniegtas, ir spēcīgākas kā jebkad agrāk. Tomēr tuvākā un varbūt arī tālākā nākotne būs nemierīga.