Uz portāla “Sargs.lv” telefona jautājumu: “Vai jaunsargs Aksels Audze?” viņš atbild ar skaļu un apņēmīgu: “Tieši tā!” Deviņi Jaunsardzē pavadītie gadi devuši labu pamatu viņa iecerētajai militārajai karjerai, jo jau tagad Aksels zina, ka būs karavīrs.
Uz interviju jaunsargs Aksels Audze ierodas, pie žaketes atloka piespraudis valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” piemiņas nozīmīti. Arī viņš pieder to labvēļu saimei, kas ar savu ziedojumu atbalsta bruņoto spēku veterānus un viņu ģimenes, kurām šobrīd vajadzīga palīdzība veselības vai citu sociālu jautājumu risināšanā.
Par Jaunsardzi teju pirms 10 gadiem uzzinājis no klasesbiedrenes, kurai brālis bija iesaistījies Jaunsardzē.
A. Audze, piebilst, ka no vecāku puses varbūt tikai sākotnēji bijušas nelielas bažas, kad puika devies kādos garākos pārgājienos, īpaši ziemā, citādi – vecāki Aksela izvēli vienmēr atbalstījuši.
Aksels (attēlā vidū) jaunsargu nometnē 2019. gada maijā. Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Viņš atzīst, ka šo gadu laikā ievērojami uzlabojusies fiziskā sagavatotība, attīstītas komunikācijas un sadarbības prasmes. “Ļoti labi atceros kādu starptautisku nometni, kurā sapratu, ka man piemīt arī labas līdera spējas un domāšanas ātrums ekstrēmās situācijās. Jaunsardzes nometnes vispār ir ļoti vērtīgas, jo to laikā reāli apgūstam lauka kaujas iemaņas, mācāmies soļot, lasīt kartes, maskēties un šaut,” stāsta A. Audze.
Runājot par visaptverošu valsts aizsardzību un viņa lomu tajā, A. Audze atzīst, ka pieskaita sevi tiem aptuveni 10%, kuri ir labi sagatavoti iespējamām krīzes situācijām.
Aksels nākamgad absolvēs vidusskolu un atzīst – pēc tam plāno pievienoties Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
“Pagaidām gan vēl atklāts ir jautājums – vai stāšos Aizsardzības akadēmijā, vai uzreiz profesionālajā dienestā, kur būtu vairāk iespēju padzīvoties pa mežiem, kas man tik ļoti patīk. [..] Vienmēr atcerēšos 18. novembra militāro parādi Latvijas simtgadē, kurā soļoju arī es. Tās sajūtas ir vārdos neaprakstāmas – milzīga atbildība, vai visu daru pareizi, bet tajā pašā laikā ļoti liels gods un pacilātība. To noteikti vēlos piedzīvot vēlreiz, bet nu jau kā kadets vai profesionālā dienesta karavīrs,” rezumē A. Audze.
