Ukrainai aizvadot jau otro gadu Krievijas agresīvā iebrukuma ēnā, Eiropas valstis saskaras ar kritiskiem izaicinājumiem tās militārās industrijas spējā nodrošināt augsto bruņojuma pieprasījumu. Kamēr daži eksperti norāda uz būtiskiem iztrūkumiem Eiropas spējās koordinēt pietiekamu palīdzības piešķiršanu Ukrainas bruņotajiem spēkiem, citi saredz potenciālu Eiropai uzņemties arvien nozīmīgāku lomu Ukrainas militāro vajadzību apmierināšanā.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 22. kara mēnesī sniedzis ekskluzīvu interviju ASV ziņu aģentūrai “AP News”, kur atzīst – Ukraina šobrīd ieiet jaunā kara fāzē pēc vasaras pretuzbrukuma, kurš pilnībā nesasniedza izvirzītos mērķus, bruņojuma un sauszemes spēku deficīta dēļ.
Eiropas izaicinājumi
Izaicinājumi militārā atbalsta sniegšanā Ukrainai saistīti ne vien ar Eiropas dalībvalstu savstarpējo nespēju kopīgi koordinēt bruņojuma nodošanu Ukrainai, bet arī ar politiskās gribas trūkumu atsevišķiem Eiropas valstu līderiem. Tālab stratēģiskā konsultante un bijusī NATO ģenerālsekretāra palīdze Stefanija Babsta izvirza trīs potenciālos risinājumus šiem izaicinājumiem.
Pirmkārt, Eiropas valstīm būtu jāvienojas par vienotu un visaptverošu stratēģiju iepretim Maskavai, kā arī jāvienojas par katras valsts lomu potenciālā Krievijas iebrukuma NATO dalībvalstu gadījumā. Līdz šim nedz Eiropas Savienības (ES), nedz arī NATO dalībvalstis nav uzsākušas visaptverošu ierobežošanas stratēģiju iepretim Krievijai.
Otrkārt, Ukrainas atbalstītājiem būtu jāievieš efektīva atbalsta procesa pārvaldība, lai ilgtermiņā koordinētu militārās palīdzības plūsmu uz Kijivu. Viņa uzsver, ka izaicinājumus rada dažādas divpusējās un daudzpusējās struktūras, tostarp ES Eiropas miera mehānisms, NATO visaptverošās palīdzības pakete, ASV vadītās Drošības palīdzības grupas Vācijā, kas savstarpēji nekoordinē savus centienus sniegt palīdzību Ukrainai, tādējādi bieži dublējot savas funkcijas.
Visbeidzot, bijusī NATO ģenerālsekretāra padomniece uzsver, ka bez izšķirošas politiskās apņēmības Eiropas galvaspilsētas, jebkuri ilgtermiņa militārie solījumi ir nolemti neveiksmei.
Eiropas finansiālais spējas
Pretēji skeptiķiem, Žešovas Informācijas tehnoloģiju un vadības universitātē vieslektors Kristofs Bledovskis argumentē, ka Eiropa ir finansiāli spējīga apmierināt visas Ukrainas militārās vajadzības. Viņš norāda, ka ar nedaudz vairāk nekā 30 miljardu eiro ikgadējo militāro palīdzību Ukrainai, Eiropa ir līdzvērtīgs bruņojuma palīdzības sniedzējs ASV. Viņš uzskata, ka Eiropa var atļauties lielākus militāros tēriņus, lai nodrošinātu Ukrainas eksistenciālās cīņas uzvaru pret Krieviju.
Savukārt Lielbritānijas ārpolitikas institūta (Chatham House) konsultants Krievijas un Eirāzijas programmā Keirs Giles norāda, ka Eiropa finansiāli viennozīmīgi spēj apmierināt Ukrainas militārās vajadzības, taču jautājums ir – vai tā kādreiz tiešām izlems to pilnvērtīgi darīt. Viņš norāda, ka, lai to panāktu, Eiropai nepieciešams pielāgot Krievijas radīto draudu uztveri.
Eiropa ir arī izvairījusies no atbildības par savu aizsardzības spēju attīstības. Kamēr visā Eiropas munīcijas krājumi kļūst arvien zemāki, Eiropa kopumā līdz šim nebija spējīga reaģēt uz pastāvošo industrijas izaicinājumu realitāti.
Tomēr Tallinas Starptautiskā aizsardzības un drošības centra direktora vietniece Kristi Raika norāda – Eiropa jau daudz ir darījusi, lai kāpinātu atbalstu Ukrainai, taču ir skaidrs, ka bez ASV iesaistes Eiropa nespēj patstāvīgi nodrošināt visu Ukrainas bruņotajiem spēkiem nepieciešamo.
Vienlaikus viņa uzsver, ka ES nespēja palielināt kopējo munīcijas ražošanu, simbolizē plašākas dalībvalstu kopējās problēmas. Lai gan ES kopējais aizsardzības finansējums pieaug, lielākā daļa dalībvalstu tā arī nesasniegs uzstādītos 2% aizsardzības tēriņus no to IKP. Turklāt visai bieži dzirdamas sūdzības no dažādu valstu aizsardzības nozarēm, ka to valstu valdības izvairās uzņemties ilgtermiņa saistības par bruņojuma ražošanas jaudu kāpināšanu.
Galvenais šo izaicinājumu avots ir politiskās gribas un stratēģiskā redzējuma trūkums. Lai gan Eiropa ir spējīga ekonomisko resursu ziņā darīt daudz vairāk, politiķiem tas prasa grūtas politiskās izšķiršanās.
Šo argumentu nozīmi uzsver Dublinas Universitātes starptautisko attiecību profesors Bens Tonrans, norādot, ka Eiropa spēj palīdzēt Ukrainai vairāk, taču tā izvēlas to nedarīt. Līdz šim sniegtais politiskais un ekonomiskais atbalsts ir bijis izšķirošs. Tomēr solījumu atbalsts neatbilst paveiktajam.
Eiropai nepieciešams panākt stratēģisko vienotību
Lai nodrošinātu Ukrainas un pašas Eiropas militārās vajadzības, bijušais Berlīnes Drošības politikas akadēmijas prezidents Karls-Heinzs Kamps mudina ES dalībvalstis sevi skatīt kā vienotu Eiropas stratēģisko veselumu, nevis atsevišķu dalībvalstu kopumu. Viņš arī norāda uz šādas uztveres pakāpenisku ieviešanu, uzsverot attīstību, kas panākta kopējā aizsardzības budžeta sliekšņa celšanā līdz 2% no valstu IKP, kā arī dalībvalstu panākto vienošanos par nepieciešamību stiprināt savus bruņotos spēkus.
Vienlaikus Bratislavas Globālās drošības foruma organizējošā NVO (GLOBSEC) viceprezidente Alena Kudzko norāda, ka Eiropa nespēs apmierināt Ukrainas militārās vajadzības, pat ja tā tiešām to vēlētos. Viņa norāda uz šī brīža Eiropas dalībvalstu savstarpējām nesaskaņām un centieniem meklēt vainīgo līdzšinējo solījumu nepildīšanā.
Līdzšinējā ES aizsardzības industrija nav bijusi pietiekoši caurskatāma un tai trūkst pārstāvniecības. A. Kudzko norāda, ka šo izaicinājumu risināšanai ir izšķiroša loma ilgtermiņa militārā atbalsta sniegšanā Ukrainai. Tomēr ilgākā laika termiņā Eiropa, viņasprāt, spēj ieņemt nozīmīgu Ukrainas partnera lomu. Lai tas notiktu, ES ir jāceļ savas militārās industrijas kapacitāte un jāpalīdz Ukrainai nodrošināt patstāvīgas spējas bruņojuma ražošanā.
