Manas rezerves karavīra dienasgrāmatas pirmais ieraksts publicēts “Sargs.lv” 28. septembrī. Šajā turpinājumā uzzināsiet, kāpēc izsniegtais ierocis kļūst par karavīra labāko draugu un vienmēr jātur rokas stiepiena attālumā. Tāpat arī to, ka ēdināšana kursā bija lieliska – lai arī ēdām daudz, svarā nepieņēmāmies. Katru dienu daudz soļojām un svīdām, desmitiem reižu ar pilnu uzkabi ieņemot šaušanas pozīciju tupus, guļus un atkal stāvus, tāpēc kalorijas kusa pašas no sevis. Liels paldies NBS Kājnieku skolas pavārēm, kuras parūpējās arī par kursā esošajiem vegāniem un veģetāriešiem, tostarp mani, gatavojot arī porcijas bez pievienotas gaļas.
Pirmā brīvprātīgo rezervistu militārā pamatkursa nedēļa bija ļoti intensīva, apguvām daudz teorētisku zināšanu, ko jau drīz vien pielietojām praksē, katru dienu mācoties tā, ka galva kūp. Nepilnu divu dienu laikā bija jāapgūst mūsu sabiedrotās – triecienšautenes “G-36” – uzbūve, jāprot to izjaukt un salikt, jāzina visu detaļu nosaukumi no galvas. Vieglāk veicās medniekiem, tāpat arī vīriešu pirksti ātrāk tika galā ar ciešo detaļu atvienošanu, kamēr es dabūju pacīnīties, bet drīz vien iemanījos. Tiesa gan, ne bez traumām, jo reiz, taisot ciet atlocīto laidi, iespiedu plaukstu, tiekot pie maza, bet sāpīga savainojuma. Vēlāk pamanīju, ka vairākiem biedriem no citām nodaļām gājis vēl grūtāk, visi pirksti bija aplīmēti ar plāksteriem, jo ieroča jaukšana un salikšana sākumā nebija viegls uzdevums.
Interesanti, ka es savam ierocim tā arī vārdu neiedevu, noslēgumā varbūt saucu par draudziņu, bet kāds mans nodaļas biedrs to iesauca par Kristīni. Gribēju jautāt, vai tas par godu kādai no viņa esošajām vai bijušajām draudzenēm, tomēr savaldījos.
To, cik labi esam apguvuši ieroča uzbūvi un galvenās tā lietošanas komandas, instruktori pārbaudīja ieroča testā. Tajā gluži kā skolas eksāmenā iekšā gājām pa vienam, atrādot un stāstot visu, ko zinām. Par ieroci un tā lietošanu, protams. Tā kā iepriekšējā vakarā apzinīgi mācījāmies un pirms miega pārlasījām izsniegtos teorētiskos materiālus, visi manas nodaļas biedri, ieskaitot mani, pārbaudījumu nokārtoja ar pirmo reizi.
Image
Foto: Elīnas Avotiņas personīgais arhīvs
Izrādās, citu nodaļu rezervistiem nebija veicies tik gludi, dažiem vēl bija jāpamācās un tests jākārto vēlreiz. Negatīvs vērtējums nederēja, jo drīz vien bija paredzēta kaujas šaušana ar īstu kaujas munīciju. Kamēr nebija nokārtots ieroča tests, pie šaušanas kursants netika pielaists.
Pirmā nedēļa man bija arī grūtākā cīņā ar nemitīgo notiekošā analizēšanu un neapzināto prāta pretošanos jaunajai un ne pārāk ērtajai kārtībai. Tikai nedēļas beigās man beidzot izdevās ar sevi sarunāt beigt analizēt un ļauties visam, kas notiek. Nebija viegli, jo esmu pieradusi visu kontrolēt, bet šeit man bija jāmācās pildīt pavēles, tās neapspriežot.
Sev teicu: “Tu pati izvēlējies šeit būt, tāpēc esi te ar pilnu atdevi un nepretojies!” Pēc pirmās nedēļas brīvdienās arī tikām palaisti mājās. Tā bija tik dīvaina sajūta – it kā brīvībā, bet saproti, ka pēc divām naktīm jāatgriežas militārajā rutīnā. Ja godīgi, mazliet pat ilgojos, izrādās, ne es vienīgā. Apraudzīju bērnus, izvārīju ģimenei zupas katlu tuvākajām dienām, paņēmu mazu spilventiņu, kas mani izglāba no šķībi nogulētas sprandas, un biju gatava doties atpakaļ jau uz divām nedēļām, kas pēc kārtas jāpavada kursā.
Tieši tā, nebūt nē!
Tiklīdz bija izsniegts ierocis, tas visu laiku (jā, arī ejot uz tualeti) bija jātur rokas stiepiena attālumā. Ne reizi vien es un mani biedri pusceļā uz labierīcībām atjēdzās, ka līdzi nav ieroča un skrēja tam pakaļ. Citādi par šādu soli no garāmejošajiem instruktoriem varēja saņemt aizrādījumu, un tos labāk bija nekrāt, jo otrā rītā negribējās kaprālim atzīt, ka šoreiz viens aizrādījums ir uzradies.
Jau pirmajās dienās tikām dresēti, ka armijā nav vārdu “jā” un “nē”, bet ir “tieši tā” un “nebūt nē”. Sākumā vēl uz uzdotajiem jautājumiem ik pa laikam izlauzās civilajā dzīvē ierastais jā vai nē, bet drīz vien jau filtrēju, ko saku.
Image
Foto: Elīnas Avotiņas personīgais arhīvs
Tāpat katru reizi, kad bija jānokļūst no viena punkta līdz otram, piemēram, ejot uz apmācību vietu, brokastīm, pusdienām, vakariņām, vada sastāvā soļojām ierindā, paralēli trenējot vienotu soli un klausoties instruktoru līdzi skaitītajā (es pat teiktu – izdziedātajā) pantiņā: “Kreiso, kreiso, viens, viens, viens, div`, trīs”! Izrādās, ne visi ar pirmo reizi varēja “paņemt” vajadzīgo soli pat tad, kad instruktors soļoja blakus, skaitot maģiskās rindas tieši pie auss.
Instruktoru pacietība bija neizmērojama arī šajā ziņā, jo viņi spēja iemācīt sadzirdēt pārējo biedru kreisās kājas tik tikko manāmo piesitienu un soļoti vienā ritmā pat sākumā šķietami bezcerīgiem kursantiem.
Ēd, kusties, svīsti, atkal ēd
Ēdināšana kursā ir atsevišķas sadaļas vērta. Zināju, ka Latvijas armijā karavīra sausajās uzturdevas pakās visi uzsildāmie ēdieni ir ar gaļu un, tā kā es gaļu neēdu, biju gatava mežā pārtikt no līdzi paņemtajiem proteīna batoniņiem un pakā esošajām uzkodām – “kodolmaizes” (tā es saucu vakuumā iepakotās rupjmaizes šķēlītes, bet garšīgas, ar papildus pievienotu proteīnu), riekstiem un rozīnēm. Savukārt ēdnīcas pusdienās biju gatava kotleti nolikt malā un ēst kartupeļus ar salātiem.
Milzīgs paldies Kājnieku skolas vadībai un pavārēm, kuras parūpējās, ka veģetārieši un vegāni (mēs kursā kopā bijām kādi padsmit) nepaliek badā, un gatavoja speciāli mums paredzētas porcijas.
Tiem, kuri ēda zivis, brokastīs bija tuncis, omleti un salātus varēja dabūt no kopējā katla, savukārt pusdienās zupa, sautējums, rīsi vai cits tās dienas pamatēdiens bija pagatavots bez gaļas.
Vairākas reizes zivs ēdājiem bija cepta laša fileja, un man pat dažreiz bija mazliet neērti sēdēt blakus pārējiem biedriem un atbildēt uz jautājumu, kur es tādu dabūju. Katrā ēdienreizē bija arī svaigi augļi un kāds našķis – jogurts, pudiņš, bulciņa vai biezpiena sieriņš.
Es savas smalkmaizītes atdevu nodaļas puišiem, dažs labs varēja apēst vismaz četras. Bet tā kā dienas laikā daudz soļojām un svīdām, desmitiem reižu ar pilnu uzkabi ieņemot šaušanas pozīciju tupus, guļus un atkal stāvus, kalorijas kusa pašas no sevis un par slaido līniju daudz nebija jāraizējas.
Ja nu gadījumā kaut ko sagribējās apēst arī pēc vakariņām, tad, līdzīgi kā starptautiskajās operācijās ārpus Latvijas, karavīri varēja aiziet uz ēdnīcas telti, uzvārīt tēju vai kafiju un uzsmērēt kādu siermaizi vai apēst pārslas ar pienu. Arī es šo iespēju reiz izmantoju, jo pēc pirmās kaujas šaušanas pa mērķi prāts bija tik satraukts, ka nespēju aizmigt. Tā nu maizīte ar ievārījumu un šokolādes krēmu bija tieši vietā.
Image
Foto: Elīnas Avotiņas personīgais arhīvs
Tā kā visās ēdienreizēs biju labi paēdusi, man tā īsti neko no civilās dzīves kārumiem nemaz negribējās, ja nu vienīgi karstajās dienās labprāt būtu apēdusi kādu saldējumu un padzērusies aukstu gāzētu minerālūdeni.
Draudzīgs ieteikums Latvijas bruņotajiem spēkiem - nākotnē tomēr rast iespēju sausās uzturdevas klāstā ieviest arī vienu recepti bez gaļas, viens ēdiens varētu būt ar zivi, otrs, piemēram, ar pupiņām un citiem pākšaugiem. Tādi noderētu, jo zinu daudzus veģetāriešus, pat dažus vegānus, kas dien bruņotajos spēkos, tostarp Zemessardzē, viņi par šādu opciju noteikti priecātos. Arī es, jo mans tālejošais plāns ir papildināt zemessargu rindas. Kamēr militārās pamatiemaņas vēl svaigā atmiņā, tā teikt…
Rezervista dienasgrāmatas turpinājumu lasiet “Sargs.lv” nākamajā sestdienā, 12. oktobrī.
