Ģenerālis Mārtiņš Peniķis dzimis 1874. gada 6. novembrī Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta «Atālmauļos». Mācījies Kuldīgas ministrijas skolā. 1896. gadā brīvprātīgi iestājies cariskās Krievijas armijā — 133. kājnieku pulkā Jekaterinoslavā. 1902. gadā beidzis Čugujevas junkuru skolu. Pēc tam dienējis 121. kājnieku pulkā Harkovā. Piedalījies Krievu—japāņu karā. 1913. gadā iestājies Ģenerālštāba kara akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriezies pulkā kā rotas komandieris, no 1916. gada jūnija — bataljona komandieris. Vairākkārt ievainots un kontuzēts. No 1916. gada 16. novembra 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieris. Pulkam dodoties uz Krieviju, palika Latvijā. Kritis vācu gūstā.
1918. gada novembra beigās viņš tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. M. Peniķa kā virsnieka izaugsmes ceļš bija straujš. Podporučiks — 1902. gadā, poručiks — 1906. gadā, štābkapteinis jau 1910. gadā, kapteinis — 1915. gadā, apakšpulkvedis un pulkvedis — 1917. gadā. 1918. gadā M. Peniķis brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Viņu iecēla par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku. M. Peniķa darbības rezultātā pamazām jauniešos radās vēlme dienēt Latvijas karaspēka vienībās. Arī pirmo Kalpaka bataljona atsevišķo latviešu jātnieku nodaļu izveidoja ar Peniķa aktīvu atbalstu. Liepājā izveidoja aizsardzības rotas. No 1919. gada jūnija Peniķis bija Liepājas latviešu karaspēka priekšnieks, bet no 1919. gada 1. septembra tika iecelts par kara mācības iestāžu priekšnieku. 1919. gada 12. oktobrī iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Dienvidu frontes pavēlnieku. Vadīja cīņas pret Bermontu. M. Peniķis nomainīja pulkvedi Jorģi Zemitānu, kurš zaudēja pirmās kaujas ar bermontiešiem. Peniķa nopelns ir ne tikai tas, ka viņa vadītais karaspēks neatdeva bermontiešiem Rīgu, bet pārgāja pretuzbrukumā un atguva Daugavas kreiso krastu. Latvijas valdība augstu novērtēja Peniķa veikumu Latvijas atbrīvošanā no ienaidniekiem. Viņu 1920. gada 13. augustā paaugstināja par ģenerāli, apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni un iecēla par minētā ordeņa domes locekli. M. Peniķis no šī datuma pildīja arī Galvenā štāba priekšnieka pienākumus, kā arī bija karaspēka inspektora vietas izpildītājs (1921.—1924.). Galvenais štābs Peniķa vadības laikā pieņēma vairākus armijai nozīmīgus lēmumus, to skaitā Karaklausības likumu, lauka reglamentu, garnizona reglamentu u.c. 1922. gada 9. janvārī apsardzības ministrs G. Zemgals apstiprināja arī karavīra svinīgā solījuma tekstu. 1924. gada 23. februārī tika likvidēts karaspēka inspektora postenis. Ar Valsts prezidenta G. Zemgala pavēli 1928. gada 21. aprīlī Peniķis tika atbrīvots no Galvenā štāba priekšnieka pienākumiem, un viņu iecēla par armijas komandieri. No armijas atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu 1934. gada 14. novembrī. M. Peniķis daudz darījis militārās vēstures pētīšanā, lasījis lekcijas virsnieku kursos. Bijis Latvijas vēstures institūta loceklis, Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs, Triju Zvaigžņu ordeņa kapitula loceklis. Viņš ir neskaitāmu rakstu un grāmatu autors par militāro tematiku. Nevar nepieminēt tādus fundamentālus darbus kā «Pasaules karš, 1914, 1915 un 1916, un latviešu strēlnieku bataljonu — pulku cīņas», «Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919, vasarā un rudenī», «Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam» u.c.