Latviešu dzimtas stāsts četrās paaudzēs

26. janvārī, dienā, kad Eduardu uzņēma Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra Jaunsardzes departamenta 402. Talsu jaunsargu vienībā, viņa vectēvs Ojārs Kalnbirze apsveica jaunos censoņus un atzīmēja, ka mazdēls turpina dzimtas tradīciju, apgūstot militārās zināšanas. Apzinoties, ka šis stāsts atklāj mūsu vēsturi un vienlaikus arī latviešu dzimtas pieredzi vairāku paaudžu garumā, «Tēvijas Sargs» devās uz Talsiem to izzināt.

Ojārs Kalnbirze piedalās sarunā kopā ar savu kundzi Mariju. Viņi atklāj, ka, pētot Ojāra senču dzīvesstāstus, dziļāk izpratuši Latvijas pagātni, apzinoties, cik tā bijusi pretrunīga. Otrā pasaules kara laikā Ojāra tēvs dienējis SS vienības tā dēvētajā tanku mednieku divīzijā. Pēc kara tēvs pazudis bez vēsts. Mātesbrālis Rūdolfs īsi pēc kara beigām uz desmit gadiem izsūtīts uz Intu (pilsētu aiz Urālu kalniem). Visu mūžu viņš pie sevis glabājis pēc padomju armijas pavēles nogremdētās zemūdenes «Ronis» sienas pulksteni. Liela daļa Ojāra dzimtas piederīgo piedzīvojuši izsūtīšanu, citi pārcēlušies uz dzīvi ārpus Latvijas. Ojārs esot rēķinājis — ja saaicinātu kopā visu dzimtu, tie būtu vairāk nekā divi simti cilvēku.

Atvadas bez atkalredzēšanās

Ojāra mamma dzimusi Griguļu ģimenē — viena no pieciem bērniem. Savukārt tēvs ģimenē bijis viens no diviem bērniem. Gan Ojāra mātesbrālis Rūdolfs, gan Ojāra tēvs Alfrēds kļuvuši par zemūdeņu mehāniķiem — viens uz «Roņa», otrs uz «Spīdolas». Zemūdenes būvētas Francijā, un abi mehāniķi gandrīz gadu piedalījušies to pabeigšanas darbos. Jaunajiem vīriešiem draudzējoties, Alfrēds iepazinis Rūdolfa māsu. Pāris apprecējās, un pasaulē nāca Ojāra vecākais brālis Gunārs. Ģimene dzīvoja Liepājā, Karostā. Pēc Gunāra stāstiem, vecāki aktīvi piedalījušies pilsētas saviesīgajā dzīvē — gājuši uz ballēm, teātriem, rīkojuši mājas viesības, devušies kopīgos ģimeņu izbraucienos, mamma darbojusies sieviešu labdarības organizācijās. Tēvs dēlu ņēmis līdzi uz «Spīdolu» un iepazīstinājis gan ar jūrnieku dzīvi, gan ar savu paraugu mācījis militāro stāju un disciplīnu. Gunāra sapnis pieaugot bijis kļūt par virsnieku.

Ojārs piedzima Liepājā gadu pirms kara beigām, kad ģimene gatavojās pamest Latviju, lai dotos bēgļu gaitās uz Vāciju. Todien viņi ar visām mantām stāvējuši pie kuģa. Dažus mēnešu vecais Ojārs bijis nopietni saslimis, viņu kratījis drudzis. Mamma pēdējā brīdī izšķīrusies palikt ar abiem dēliem Liepājā. Tēvs, visticamāk, nenojauzdams, ka šī ir pēdējā reize, kad viņš uzlūko savu ģimeni, izlēmis doties uz Vāciju.

Majors un gandrīz majors

Ojāra mamma, valsts nodevēja sieva, kā tolaik viņa dēvēta, palika Liepājā viena ar diviem bēr-niem. Tūlīt pēc kara beigām viņi apmetās Ojāra tēva pirktajā vasaras mājā Strazdē, bet ātri vien jaunās varas pārstāvju mudināta, mamma bijusi spiesta māju pamest un meklēt citu dzīvesvietu. Brālis pēc skolas iestājās Kandavas lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. Viņš īrēja gultas vietu pie radiem pilsētā, bet mamma ar grūtībām atrada mazītiņu mājvietu Talsos. «Kā fašista sievu neviens viņu darbā neņēma. Bija grūti laiki,» stāsta Ojārs. Bērnību viņš pavadīja mammas vecāku mājā — kopā ar vecvecākiem un mammas māsu. Jau vēlāk, kad mamma dabūja sekretāres darbu un sadzīve pamazām nostabilizējās, Ojārs pārcēlās pie viņas uz Talsiem. Mamma vien-mēr bija atklāti paudusi, ka vēlas, lai viņas dēli kļūtu par ārstu vai juristu, un bija vīlusies, ka arī Ojārs, tāpat kā vecākais brālis, sāka mācīties Kandavas tehnikumā. «Mans sapnis toreiz bija kļūt par traktoristu. Turklāt nevis šādu tādu, bet labu traktoristu. Tādēļ mācījos nevis dažu mēnešu kur-sos, bet piecus gadus tehnikumā,» smaidot saka Ojārs.

Brālis Gunārs tikmēr bija iecerējis īstenot tēva dzīves iedvesmoto apņemšanos kļūt par virsnie-ku un pieteicās kara komisariātā. Taču Gunāram neļāva stāties kādā no karaskolām, viņu nosauca par valsts ienaidnieku un fašista dēlu un aizsūtīja dienēt padomju armijā aiz polārā loka uz Seve-romorsku, kur viņš kļuva par mehāniķi jūras aviācijas lidlaukā. «Pēc brāļa stāstiem — tā bija skarba dzīves skola, bet atgriezās viņš Latvijā jau kā seržants,» stāsta Ojārs. Turpmākos 30 dzīves gadus Ojāra brālis nostrādāja Baltijas dzelzceļā, kļūstot par mehanizācijas daļas priekšnieku un iegūstot majora pakāpi. Darbu dzelzceļā brālis pildījis kā kara dienestu, ļoti disciplinēti, rūpīgi un atbildīgi. Vēlākos dzīves gados Gunārs lasījis lekcijas par mehanizāciju topošajiem dzelzceļniekiem.

Ojārs par militāro karjeru nekad nav sapņojis. Toties dzimtenes nodevēja zīmogs vairs tik tieši viņu nav skāris, un dzīves iespēju durvis viņa priekšā netika aizvērtas. Līdzīgi kā viņa dzimtas vīriešus, arī Ojāru aizrāva mehānika. Iesaukts karadienestā Dobeles tanku divīzijā, viņš mazāk slaucījis un mazgājis artilērijas darbnīcu, bet vairāk ar interesi pētījis virpas un citas iekārtas. Kapteinis ievērojis jaunā puiša aizrautību un painteresējies par viņa izglītību. Pēc neilga laika Ojārs varējis strādāt artilērijas darbnīcā. Vēl pēc laika kļuvis par tās vadītāju. Mazliet vēlāk Ojārs iecelts par tehnisko vadītāju divu tankodromu izbūvei. Kopš tā laika Ojārs vienmēr dzīvē ieņēmis vadošus amatus. Darbojies arī Talsu pašvaldībā. Līdz Padomju Savienības norietam militārajā jomā viņš bija ieguvis kapteiņa pakāpi. «Man vajadzēja kļūt par majoru, bet tobrīd sākās juku laiki,» smejoties saka Ojārs. «Es nekad mūzā neesmu uzvilcis formu, bet ļoti novērtēju zināšanas, ko guvu, mācoties militāro pakāpju saņemšanai,» uzsver Ojārs. «Zināšanām nav politikas. Zināšanas tev nekad neviens nevarēs atņemt. Tās noderēs, lai kas notiktu un kāda vara būtu valstī.» Tieši tāpēc viņš ir tik gandarīts, ka 11 gadu vecais mazdēls Eduards uzņemts jaunsargu kandidātos. «Puikam ir jāprot prasmīgi apieties ar ieroci, labi un trāpīgi šaut, jāapgūst aizsardzības un izdzīvošanas iemaņas un jāmācās disciplīna. Tā ir vīriešu pasaule.»

Ojārs atzīst, ka viņam pašam šīs vīriešu pasaules jeb tēva parauga un klātbūtnes puikas gados ļoti pietrūcis. «Nez, ko es dzīvē sasniegtu, ja viņš būtu blakus,» ar skumjām balsī prāto Ojārs.

Bet viņš pieder paaudzei, kurā ģimenes bija kara sapostītas un daudzi puikas auga bez tēva. Viņa dzimtas vēsture ir daļa no Latvijas vēstures. Un viņš savu piederību Latvijai apliecina, sakot, ka pats un viņa ģimenes vīrieši šo zemi ir gatavi aizstāvēt un aizsargāt. Viņaprāt, militārajam die-nestam Latvijā vajadzētu būt obligātam.

Nolaupītā mīlestība

Lai arī audzis bez tēva, Ojārs ne mirkli nebija atmetis cerības viņu atrast. Padomju gados, neskatoties uz to, ka viņš ieņēma vadošus amatus, Ojāru nelaida ārzemju braucienos. Vēlāk noskaidrojās — tieši tādēļ, ka nebija zināms, kur palicis Ojāra tēvs Alfrēds Kalnbirze. «Neviens negribēja uzņemties atbildību par to — ja nu pēkšņi es slepeni ar viņu satiekos aiz Padomju Savienības robežām,» ironizē Ojārs. Pēdējās ziņas par tēvu, ko Ojāram bija izdevies noskaidrot, nāca no Vācijas. Kādā krodziņā satikušies Alfrēds (Ojāra tēvs), Ernests, viens no mammas brāļiem, un divi dzimtas novadnieki. Viņi sprieduši, ko tālāk darīt. Mammas brālis ar vienu no paziņām izlēmuši doties strādāt uz Angliju, otrs paziņa izšķīries par atgriešanos Latvijā, savukārt Ojāra tēvs teicis, ka braukšot uz Austrāliju. «Viņš nekad nevienam no radiem nav devis ziņu,» saka Ojārs. «Esam daudz ar brāli sprieduši, kādēļ tā, un nonācām pie secinājuma, ka droši vien ar klusēšanu viņš bija cerējis mūs pasargāt, lai par saziņas uzturēšanu mums nebūtu nepatikšanu ar padomju varas iestādēm.»

Pirmo reizi ārpus bijušās PSRS robežām Ojārs izbrauca tikai deviņdesmito gadu beigās atjaunotās Latvijas laikā, kad devās uz toreizējā darba specifikai veltītu tematisku izstādi Vācijā. Vēl pēc laika Ojāram radās iespēja piedalīties darba braucienā uz Austrāliju. Ojārs paņēmis līdzi sava tēva fotogrāfiju un Sidnejas vietējās latviešu avīzes redaktoram un viņa kundzei lūdzis palīdzēt atrast jelkādu informāciju par Alfrēdu Kalnbirzi. Īsi pēc atgriešanās no tālā brauciena viņš savā pastkastītē atrada vēstuli ar fotogrāfiju no tēva kapa vietas Austrālijā. «Vēstuli sūtīja tēva audžumeita,» saka Ojārs. Viņš vairakkārt mēģina skaļi izlasīt oficiālā, sausā valodā rakstītā teksta pēdējo teikumu, bet balss ikreiz aizlūst. Tajā audžumeita atzīst, ka Alfrēds viņai bijis ļoti labs tēvs. «Ir tik grūti pieņemt, ka visu to mīlestību, kuras mums ar brāli tik ļoti bija trūcis, tēvs bija veltījis šai svešajai meitenei.» Un godājamais vīrs, kurš pats izaudzinājis dēlu un meitu un rūpējas par trim mazbērniem, atklāti un joprojām ar skumjām saka: «Man tik ļoti pietrūka tēva!»

Vēlāk izrādījies, ka tēva audžumeita ir latviešu avīzes redaktora sievas draudzene, bet Alfrēds Kalnbirze apglabāts kapos, kas atradās gandrīz līdzās Latviešu biedrības namam, kur Ojārs bija ticies ar avīzes redaktoru un viņa kundzi.

Ojārs atzīst, ka šī pieredze — uzaugšana bez tēva — stiprinājusi pārliecību, cik svarīga ir ģimene, iespēja bērniem augt līdzās abiem vecākiem un just abu mīlestību. To kopā ar sievu viņi nodevuši kā vērtību saviem bērniem un cenšas mācīt arī mazbērniem.

Piederīgi dzimtas stāstam

Savu sievu Mariju Ojārs līdzīgi kā viņa tēvs mammu iepazina, pateicoties draugam, kurš savedis abus kopā. Ojārs un Marija dzimuši vienā dienā, 14. aprīlī, un Marija vēl labu laiku domājusi, ka Ojārs šo datumu uzzinājis no drauga un viņu izjoko, teikdams, ka tā ir arī Ojāra dzimšanas diena. Abi kopā viņi ir nodzīvojuši ilgu mūžu. Runādami, bieži papildina viens otru. Šis stāsts nu jau ir abu dzimtas stāsts, ar kuru viņi lepojas, nododot to tālāk bērniem un mazbērniem, uzsverot, cik svarīgi ir apzināties, no kurienes tu nāc, kas ir tavi senči un tās dzimtas vērtības, kuras tiek turētas godā cauri paaudzēm.